* * * * * * * * *6

* * *

Kas vēl skumīgāks mēdz būt, kā pēdu nospiedums tukšas pludmales smiltīs.
Sen rakstīta vēstule, kas nenosūtīta aiz vientulības atvilktnē jau dzeltēt sāk.
Jumti par svelmaino saules dvašu sapņo un vairās zvaigžņu jūsmīgās mirgas.
Sētas mieti un reiz ziedošais ievu krūms tik rāmi pret debesīm raugās.

Kas vēl gaidītāks mēdz būt, kā saulains rīts pēc murgu un šaubu pilnas nakts.
Kaktuss savus ziedus atver tik maigi un pasaulei kā sengaidītu brīnumu dāvā.
Nesveicinoties un neatvadoties garām slīd dienas ar krizantēmu trauslo smaržu,
Vēl mirklis un no lietavu cietuma izrausies saules stars. Pārmetumus tas žāvēs.

Kas gan vissāpīgākais mēdz būt? Meli sakalst un sabirst kā dubļi uz kāpnēm.
Melodijas vairs nebūs, paliek vien notis bez piepildījuma. Velti pārrakstīt censties.
Neprātīgs putns velti sapņo pacelties spārnos, ābele dārzā skumst pēc āboliem
Un miglas sentiments nespēj vakardienu atgriezt. Vai ziema šogad būs balta?

Kas gan visskaistākais mēdz būt? Vārdi un domas pēkšņi kļūst dzīvas un brīvas.
Tik vienkārši naktsvijoles smaržo un neiespējami pie sienas uzdīgst ozols mazs.
Dienas nobeigumā gaisma logā iestrēgst. To nemaz neuztrauc, ka tas ir nepareizi.
Nesaprotamais nāk tuvāk  un iepazīties grib. Sveicienam pastiepjas roka.

Šķērsu šķērsām šai labirintā maldīties .
Jūtu limitu pārtērēt un kredītu neņemt.
Lombardā nodot naidu un to neizpirkt.
Vārdu labirintos es apmaldos atkal.