Čau!
Šodien tāda pārdomu diena. Tādas man ir diezgan bieži, bet es par to nesūdzos. Tad nu arī vēlējos padalīties ar savu pieredzi, kura uzkrāta daudzu gadu laikā ar mērķi palīdzēt citiem saprast to, kas varbūt līdz šim nav saprasts un apzināties to, ko vēl nav sanācis.
Raksts ir balstīts tikai un vienīgi uz manu pieredzi un skatījumu.
Mani sauc Uldis un šobrīd esmu savā trešajā gadu desmitā, tomēr jūtos vēl aizvien pietiekami jauns un spēcīgs, lai noķertu tos, kuri lien priekšā bez rindas vai paspētu uz autobusu, kurš atiet pēc pusotras minūtes no otra pilsētas gala.
Tomēr viss līdz šim nav gājis tik spīdoši, kā reizēm gribētos.
Līdz 14 gadu vecumam viss vairāk vai mazāk bija superīgi. Skolā viss padevās un lielākā daļa arī interesēja. Pavasaros nācās rauties vairākās frontēs, lai vieksmīgi aizstāvētu skolas godu dažādās olimpiādēs. Laikam ejot, sapratu, ka paralēli intelektuālajai slodzei trūkst fiziskās. Tā nu sāku piedalīties vieglatlētikā. Skola, mājas, treniņš, mājas, skola... tāds ritms kādu laiku nesa augļus. Skolā jutos lieliski, rezultāti sportā gana labi, saskatīju, ka varu sasniegt vēl daudz vairāk.. Kad biju gatavs ieguldīt vēl lielāku darbu treniņos, saskāros ar grūtībām - pirmo reizi ar veģetatīvo distoniju (turpmāk VD).
Tobrīd skolā bija saspringts periods. Visi gatavoja savus ZPD darbus. Cits centās vairāk, cits mazāk. Pats par to biju diezgan uzvilkts. Kopā ar slodzi treniņos to bija grūti apvienot. Parādījās pirmie stresi, uztraukumi. Tas nāca arī ar simptomiem - apetīties samazināšanās, galvas reibšana utt. Tā tas bija kādu laiku, līdz brīdim, kad tas kļuva pārāk nopietni. Biju izteikti zaudējis svaru - līdz tādam līmenim, kad tas kļuva dzīvībai bīstami, proti, 30 kg. Nācās doties uz slimnīcu, kur tika veiktas neskaitāmas pārbaudes un, manuprāt, neko arī neatrada, taču uzstādīja diagnozi par netipisku anoreksiju. Nu neko, tobrīd man 14 gadi - ko gan es varu zināt par slimībām. Pēc tam nācās doties uz citu slimnīcu, jo stāvoklis neuzlabojās. Cerēju, ka tur man uzstādīs citu diagnozi un varēs uzsākt ārstēšanu.. tomēr atkal vilšanās.. personīgajā lietā redzu ierakstu - netipiska anoreksija. Turpmākais nebija daudz patīkamāk. Pusotru mēnesi pavadīju pie vairākām iekārtām, pārvietošanās ratiņkrēslā.. tajā brīdī sapratu, ka nāksie kaut ko domāt ar saviem spēkiem (un to saka cilvēks, kurš no spēka izsīkuma nebija spējīgs paiet).
Pienāca Ziemassvētki un nemanot biju sācis ēst. Pieņēmos ļoti lēnām svarā, sāku atgūt formu un mēneša (!!!) laikā tiku izrakstīts no slimnīcas, jo biju sasniedzis tādu svaru, kad bija nepieciešama tikai attāla, regulāra uzraudzība. Nākamo gadu pavadīju mājās, atgūstot spēkus un tiekoties ar ārstiem, kuri aizvien laikam domāja, ka man ir anoreksija.
Pirms trīs gadiem saskāros ar VD otro reizi. Simptomi līdzīgi, bet šoreiz ārsti diezgan droši un pārliecinoši uzstāj, ka tā ir VD diezgan nopietnā stadijā. Ārstēšana arī citāda. Efektīvāka. Lai gan nācās man ņemt akadēmisko un cīnos vēl šodien ar to, vismaz zinu, kas man kaiš un ko ir nepieciešams darīt, lai spētu kaut cik normāli dzīvot, sadzīvot ar visām panikas lēkmēm un depresijām.
Lai gan tādi tumšie periodi man uznāk diezgan bieži, kad rokas nolaižas, vienmēr esmu spējis saņemties un turpināt tandēmā ar savu lielisko psihiatru (paldies viņam). Tas man rada pārliecību, ka arī turpmāk spēšu pārvarēt daudz grūtību.
Nākotnē plāns ir izveidot domubiedru grupu, kuri arī cieš no VD, jo vienam ar to cīnīties ir ļoti grūti un daudzi arī neizcīna šo uzvaru. Tāpat plānoju vadīt sarunas un lekcijas par šo tēmu un, iespējams, pat izveidot kādu manuskriptu, kuru veltīt tam, kas mani padarījis par citu cilvēku - VD.
Kāda ir šī raksta morāle? To lai spriež katrs pats, bet skaidrs ir viens, ka nu katra diena jādzīvo kā tie būtu svētki. Un, protams, vienmēr būt pārliecinātam par sevi. Ja pārliecināts nebūsi pats, neviens nespēs palīdzēt.
Galvu augšā un gan jau tiksimies kaut kur! 
