Labvakar šo vakar, šo skaisto lietaino vakar. Pie mums ir ieradusies Spoku redaktore Wild Lord, kas vēlējās pastāstīt, ka ir rakstniece, kura tic Dievam un kurai ir tīri pieklājīga humora izjūta 12 gadu vecumam.
***
Vilis: Nu sveika.
Wild Lord: Sveika! 
Vilis: Vispār jau esmu vīriešu dzimuma Homo sapiens pārstāvis. 
Wild Lord: Netīšām uzspiedu.
Vilis: Kādēļ vēlējies interviju? Vai tik nealksti pēc uzmanības?
Wild Lord: Nē. Nav, ko darīt. Likās interesanti un tā.
Vilis: Es to reti jautāju, bet cik tev gadu?
Wild Lord: Agrāk manā profilā varēja to atrast, jāuzliek atpakaļ, aizmirsu. Man ir 12 gadu. Ak, Dies. Tas izklausās tik maz. Un tā arī ir.
Vilis: Tu jūties vecāka?
Wild Lord: Dažkārt. Bet tā jau saka katrs divpadsmitgadnieks, tikai ir viena atšķirība. Es to, ka jūtos vecāka neizrādu ar to, ka saejos ar visiem, jo es saprotu, ka tie tomēr ir tikai 12 gadi.
Vilis: Savā Spoku profilā tu par sevi raksti - Ja gribat sarakstīties, jautājiet numuru. - Vai nav bail? Jo tu taču zini, ka internetā slēpjas daudz resnu vīriešu, kas labprāt ar tevi sarakstītos.
Wild Lord: Bail man nav, nē. Man pašai šķiet, ka mans numurs jau ir pusspokiem. Agrāk bija aktuālas spoku literatūras grupas WhatsApp'ā un tur cilvēki nāca un gāja. Tagad arī tās pastāv, bet ne tikai no literatūras sadaļas tur cilvēki ir.
Vilis: Bet kopumā neuztraucies par to, ka kāds internetā tevi varētu izsekot un izliekoties par citu, tevi apmānīt? Piemēram, resnais Aivars?
Wild Lord: Nu, tikpat labi to var izdarīt arī citiem līdzekļiem. Būs lemts - būs, nebūs - nebūs. Un man īpaši nešķiet, ka kādam būtu baigā jēga mani izsekot.
Vilis: Tu tici liktenim?
Wild Lord: Zināmā mērā - jā.
Vilis: Spokos esi redaktors. Kā tiki pie šāda amata un cik sen jau rediģē?
Wild Lord: Esmu redaktors no februāra, ja precīzāk, tad to var apskatīties manā profilā uzejot uz redaktora medaļas. Pie šāda amata tiku būdama labs moderators, sūdzēju rakstus un tad jau tiku arī redaktora amatā.
Vilis: Un kā patīk būt vienai no administrācijas loceklēm?
Wild Lord: Tas man ir darbs, laba pieredze, man patīk. Tiesa, kad būs skola, tad būs traki, bet tā ir labi.
Vilis: Nu skola jau pavisam drīz. Gribas atgriezties pie skolas sola?
Wild Lord: Atbildēšu ar pretjautājumu: kuram normālam bērnam gribas?
Vilis: Bērniem parasti negribas, bet izaugot, cilvēks saprot, ka skola bija labākais dzīves posms.
Wild Lord: To es arī zinu. Tomēr saproti arī bērnus - lietas, ko vēl nesaprot jāmācās un jāstūķē galvā. Nē, man ar mācībām viss ir ideāli. Man visvairāk nepatīk tas, ka jāceļas pusseptiņos, lai nekavētu, tad es pusnakti aizmigt nevaru un mājasdarbi, kuru dēļ neatliek laiks rakstīšanai.
Vilis: Ko tu raksti? Romānus? Gluži kā es?
Wild Lord: Es rakstu stāstus. Agrāk liku arī spokos, bet tad māsa uzzināja kā mani sauc spokos, klasesbiedrenes arī un man ļoti nepatīk, ka pazīstamie lasa to, ko es rakstu.
Vilis: Kādēļ tā? Par ko tu raksti?
Wild Lord: Es patiesībā nezinu. Laikam bailes, ka mani nosodīs vai tamlīdzīgi… kaut gan es zinu, ka nenosodīs. Es rakstu par daudz ko. Pašlaik man ir iesākti pieci stāsti, bet tagad tiem neatliek laiks. Viens lomu spēļu forums un tā.
Vilis: Izklausās, ka tu vienkārši kautrējies, ko viņi par tevi padomās. Tie ir šausmu stāsti?
Wild Lord: Nē, šausmu stāsti tie nav. Tik laba fantāzija vēl nav. Drīzāk romantiskie ar asa sižeta piejaukumu. Un jā, es pati apzinos, ka izklausos stulbi. Cilvēki lasot tagad varēs domāt: ha, ha, viņai ir 12 un raksta par romantiku, it kā viņa kaut ko par to zinātu.
Vilis: Un vai tad tu kaut ko par to zini?
Wild Lord: Pēc pieredzes nezinu, bet es lasu daudz grāmatu un stāstu turpat spokos. Tu pat neapzinies, cik daudzām spoku rakstniecēm ir 14 gadi. Es nesaukšu kurām, pietiek ar to, ka to zina citi. Laiks rādīs vai kļūšu par plašāk zināmu rakstnieci vai palikšu vai palikšu pie rakstīšanas sev.
Vilis: Droši vien būsi dzirdējusi, ka mūsdienās bērni ātri pieaug. Ko tu vari teikt par sevi un savām vienaudzēm? Ir tā, ka daudzas sevi iedomājas jau par pieaugušām un cenšas tā uzvesties?
Wild Lord: Es esmu dzirdējusi, jā. Savām vienaudzēm un sev es gribētu teikt: izbaudat bērnību un laiku bez atbildībām. Bet es zinu, ka neviens manī neklausīsies, tāpēc - jēgas nekādas. Jā, iedomājas sevi par jau pieaugušām un cenšas tā uzvesties, bet tas neizdodas.
Vilis: Pazīsti daudzas, kas jau pīpē vai dzer?
Wild Lord: Tik tālu manas klasesbiedrenes nav nonākušas, labi, tikai viena. Puiši izliekas par "krutajiem" un to dara, bet… man liekas, ka tas ir stulbi.
Vilis: Bet gan jau tev kāds puisietis jau arī sāk patikt, ne?
Wild Lord: Nē. Varu pat iemeslus nosaukt, vajag?
Vilis: Sauc droši. 
Wild Lord: Pirmkārt, vienaudži, apmēram līdz 15 gadiem, ir ļoti stulbi radījumi. Otrkārt, es neesmu no tādām, kas jau 12 gados saiet kopā ar visiem, jo es diezgan labi saprotu to, ka tas nav nekas nopietns un tādā garā.
Vilis: Kā tu domā, vai ir grūti būt tīnim mūsdienās?
Wild Lord: Nē. Ir grūti tikai tādā gadījumā, ja cilvēks nedomā kā standarta tīnis.
Vilis: Tu tici Dievam?
Wild Lord: Kāpēc tāds jautājums? Bet jā, es ticu.
Vilis: Arī uz baznīcu ej?
Wild Lord: Nē, to gan es nedaru. Tik, cik nolikt svecīti es esmu to darījusi, bet tā ne.
Vilis: Kāda ir tava lielākā problēma dzīvē, kuru tu šobrīd vēlētos atrisināt?
Wild Lord: Man dzīvē nav problēmu. Viena ir, bet tā ir personīga.
Vilis: Labi. Tad pastāsti mums kādu joku.
Wild Lord: Padomāšu, pagaidi…
Vilis: Gaidu... 
Wild Lord: Divu vārdu joks der? Nāriņa špagatā.
Vilis: Tas laikam ir īsākais joks pasaulē. 
Wild Lord: Nē, īsākais joks pasaulē ir ar vienu vārdu: alga.
Vilis: Nu ar humora izjūtu tev viss ir ok 
***
Tāda nu ir Wild Lord, kura, iespējams, ir rediģējusi arī kādu no taviem rakstiem.
