Labdien!

Daudzi no Jums savulaik ir tikuši apsmieti, iespējams, pat fiziski aizskarti, iespējams, pat esat bijuši depresīvos apstākļos, iespējams, esat saskārušies ar morālo vardarbību gan ģimenē, gan skolās, gan citur. Vēlos Jums pastāstīt nedaudz no savas personīgās pieredzes..

Sākšu stāstījumu ar to, ka neesmu bijusi tas ''krutais'' bērns, neesmu iederējusies ne pulciņos, ne grupiņās, ne skolās, ne starp draugiem, ja nu vienīgi ar to, ka mani ir ''forši apsmiet''. Mana ģimene izjuka, kad man bija nieka 3 gadi. Vēlāk manai mammai klājās grūti, nebija viegli ar naudu, un citām lietām, taču es vienmēr biju paēdusi un apģērbta. Bērnībā biju jauks bērns ar labām sekmēm gan dārziņā, gan sākumskolā. Es biju kā lielākā daļa bērnu līdz 11 gadiņiem. Skolā klasesbiedriem likās savādāk, viņi mani nepieņēma. Es nepratu būt tik ''forša'', kādi bija viņi.

Visspilgtāk atceros pāridarījumus, kurus ikdienā esmu jau iemanījusies izgrūst no sava prāta. Skolā mani bieži iekaustīja, protams, ne tā, ka man palika kāds zilums, taču mani iedunkāja, mani apsmēja un es vēl līdz šai dienai nesaprotu, par ko. Nācās nomainīt skolu, un tur sākās viss tas briesmīgākais. Zēni uz mani skatījās šķību aci, jo redz, mani iepriekšējie ''jaukie'' klasesbiedri tiem bija sastāstījuši, ka ar mani nevajagot draudzēties, nāku no nabadzīgas ģimenes. Tai skolā jutos tik tiešām nevienam nevajadzīga. Pārbraucot no skolas, bieži gūlos gultā, raudāju, un neko nesapratu. Domāju - kas man vainas? Tai skolā nomācījos pusotru gadu, taču labāk nekļuva. Tiku iedalīta nūģu pulciņā.

Nevaru teikt, ka man nebija nevienas draudzenes. Bija arī draudzene, kura skolā par mani nelikās ne zinis, bet, kā biju mājās, tā viņa nāca pie manis, sak, nāc ārā, paspēlēsimies.. Es toreiz biju ļoti naiva, nesapratu, ka acīs - draudzene, bet aiz muguras - ļaunākais murgs. Viņa par mani zināja visu, bija mana ''uzticības'' persona, jo es biju naiva. Tikai pēc tam sapratu, ka visu viņa atstāsta citiem. Gan to, kas man patīk. Gan to, kuri cilvēki man riebjas. Gan to, ko es domāju par citiem.

Atkal nācās mainīt skolu, jau trešo reizi. Tur man sākās zelta dzīve, centos iederēties. Neņemot vērā to, cik kautrīga un mazrunīga biju kļuvusi, cilvēkiem es patiku.. Man toreiz bija 15 gadu.

1.

(bildē esmu es)

Uzrakstīju tikai nedaudz no tā, kā man gāja skolas laikos. Taču, runājot par šiem cilvēkiem, kuri apzināti ņirgājas par citiem manuprāt, viņi paši savas dzīves laikā ir daudz sāpināti. Visbiežāk redzam bērnus, kuri cenšas iederēties starp ''krutajiem'' un līdz ar to, kļūst par apsmējējiem, lai nekļūtu par apsmietajiem.

 Ir daudz, dažādu variantu. Ņemsim citu iemeslu - meitenes, puiši, vai vecāka gājuma cilvēki, kuriem dzīvē ir paveicies ar naudiņu domā, ka nabagie - tie nav nekas, tiem Tu vari kāpt uz galvas, tie ir plukatas, rausti aiz spalviņām, kaut izrausti visas, kamēr šis plukata ir palicis bez spēka, morāli, un vairs nezina kur likties. Apsmejot cilvēku, kuram dzīvē nav tik ļoti paveicies, vai, viņš ir nedaudz savādāks nekā Tu - Tu šim cilvēkam ļoti nodari pāri. Visvairāk jau morāli. Cilvēks, kurš ticis piekauts, izvarots, vai kā citādi aizskarts - vai viņš jelkad vēl varēs būt no sirds laimīgs? :) Iesaku padomāt, pirms teikt, pirms darīt. Ņirgāšanās un aprunāšana neliecina ittin neko labu par Tevi.

Nu jau krietni ilgi esmu mainījusi gan dzīves veidu, gan raksturu un ar šādiem cilvēkiem vairs nesaskaros un, pat, ja saskaros - zinu, ko atbildēt, ko darīt un kā par sevi pastāvēt. Ir tik daudz cilvēku, kuri ir cietuši no dažāda veida vardarbības. Protams, ka tā turpināsies un neviens neizgudros ''anti-vardarbības'' eliksīru, taču tam ir jāiziet cauri. Arī tie foršākie bērni nereti tiek pataisīti par apsmieklu.

Cienīsim viens otru!