local-stats-pixel fb-conv-api

Trauksmainie2

28 0

Grāmatas „Trauksmainie” (Zvaigzne ABC, 2017. gads) vienkāršais vāka noformējums vien jau bija to vērts, lai man šajā grāmatā kārotos ieskatīties. Un tā nu īsi pirms visiem decembra svētkiem es tiku pie šī labuma, lai raktos dziļāk režisora un scenārista Ingmara Bergmana dzīvē, kuru šoreiz lasītājiem pasniegusi viņa jaunākā meita Linna, kuras māti Līvu Ullmanni viņš tā arī neapprecēja.

Manā grāmatplauktā ir arī Zvaigznes ABC izdotā Bergmana biogrāfija, kuru diemžēl vēl neesmu paguvis izlasīt. Neesmu bijis aizrāvies arī ar viņa veidotajām filmām, bet pavisam nesen tiku pie viņa agrāk izdotās grāmatas „Laulību dzīves ainas”. Izrādi, kura veidota pēc šīs grāmatas, tik tikko biju noskatīties un tā bija patiesi baudāma. Tā mani vilināja jau kopš pirmizrādes dienas. Varbūt tas bija tikai nosaukums, kura dēļ arī darba kolēģis pasmīnēja, prasot, vai uz izrādi eju tāpēc, lai salīdzinātu savas laulības dzīves ainas ar viņējām. Tagad, kad esmu izlasījis Bergmana meitas sarakstīto grāmatu, gribas izlasīt arī biogrāfiju, kura diez vai ir tik intīma, kāda ir grāmata „Trauksmainie”.

„Tas ir liels darbs katru rītu uzsākt dienu, jo īpaši, ja ir astoņdesmit deviņi gadi, reizēm tā ir visloģiskākā izvēle – ieslīgt atpakaļ miegā vai arī nepamosties visā pilnībā.”

---

Grāmatā Linna veiksmīgi spēlējās ar laikiem un personāžiem. Un lai gan mērķis ir viens – piefiksēt novecošanu un par to uzrakstīt grāmatu, vecums dara savu un mērķa realizēšana kļūst sarežģīta. Kopīgās sarunas pie diktofona vairs nenes cerēto un Linna vairāk rokas savā atmiņā. Līdz ar to romāns ir sanācis ļoti rotaļīgs. Tas šķērso vairāku žanru robežas un rada tādu kā nesakārtotības sajūtu. Liekas, ka grāmatu ir iespējams sākt lasīt no jebkuras vietas un tāpat viss būs skaidrs. Tā ļauj ieskaitīties dzīvē no visiem rakursiem.

Kad vienā no grāmatas ainām Linna ar tēvu un viņa dēlu (no citas sievietes) brauca automašīnā un tēvs ar dēlu kopīgi vērtēja sievietes, es iedomājos, ko par šo visu rakstītu viņa dēls. Kādas būtu viņa atmiņas no šī laika? Varbūt tēvs ar dēlu spēj būt tuvāki viens otram? Tādu tēvu, kurš sievietes mainījis kā reti kurš, mazai meitenei, iespējams, nemaz nav viegli saprast. Bet tas lai paliek viņas pašas ziņā...

„Mums liekas, ka esam bagāti, ka mīlestības krātuve ir bezgalīga, bet, ja kļūstam neuzmanīgi, tā pēkšņi ir tukša. Bankrotējusi. Savas lomas ir jāspēlē rūpīgi.”

---

Grāmata sniedz milzum daudz atziņas. Un ne tikai par novecošanu, kuru lasot izjūti pats uz savas ādas. Tā ir kā slepeni atrasta dienasgrāmata, kurā par autori uzzini ļoti daudz personīgu lietu. Dažbrīd grāmatā iekļautais no tiesas ir tik intīms, ka jābrīnās, kā autore ir ļāvusi sevī tik dziļi ieskatīties. Līdz ar to arī pārdomas, uz kurām ik brīdi vedināja grāmata „Trauksmainie”, ar kuru nereti klaiņoju apkārt pa galvaspilsētu, bija intīmas, brīžiem pat pārlieku dziļas. Tajā ir liela mīlestība. Tajā ir cilvēciskas attiecības. Tajā ir dzīvesprieks un vientulības sajūtas.

Bet galvenokārt romāns ir par bērnu, kurš nevar sagaidīt, kad pieaugs un par vecākiem, kuri labprāt uz mūžīgiem laikiem paliktu bērni. Lieki piebilst, ka tā beidzas ar nāvi, kas, protams, skumdina.

„Viņi ir kā pazudušie dēli, abi, mamma un tēvs, katrs savā veidā, katrs savā orbītā, jaunākie, mīlētākie bērni, kas gaida, ka viņiem tiks sarūpēts un nokauts vislabāk barotais telēns, viņi grib ēst un svinēt, grib mirt un atkal dzīvot, noklīst un atrasties un lai šī spēle nekad nebeidzas.”

P.S. Viens skaists mirklis starp visiem pārējiem mirkļiem šajā grāmatā bija 230. lappusē, kur autore stāsta, ka viņas tēvam bija tūkstošiem grāmatu. Viņa raksta, ka viņš nemitīgi kaut ko lasīja un nozīmīgāko pasvītroja. Tas lika pasmaidīt, jo arī es daru tieši tāpat. Viņa piebilst, ka „lasīt grāmatu, ko iepriekš bija lasījis viņš, pierakstot piezīmes un pasvītrojot, bija kā sarunāties ar viņu, taču bez bailēm pateikt kaut ko muļķīgu.” Tieši tā būtu tam, kurš lasītu jebkuru no manis izlasītajām grāmatām.

„...tā ir cita grāmata, ko tagad rakstu, es domās sev sacīju, tā ir grāmata par pēdējo vasaru, par viņu un mani, par tēvu un meitu, par vecākiem un meitām, par vecu vīru, par vietu; man liekas, es pēc tās skumu vairāk nekā viņš – pēc priekšmetiem, akmeņiem un ēnām zem greizajām priedēm.”

28 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt