Ignorējām Sandras dzīvi. Nekas labs no viņas neizaugs.
Es gaidīju savu Dzimšanas dienu. Bija sagadīšanās, ka mana un Māras Dzimšanas diena sakrita vienā nedēļā.
Ignorējām Sandras dzīvi. Nekas labs no viņas neizaugs.
Es gaidīju savu Dzimšanas dienu. Bija sagadīšanās, ka mana un Māras Dzimšanas diena sakrita vienā nedēļā.
Savu Dzimšanas dienu es biju ļoti gaidījis, jo pirmo reizi man parādījās iespēja to kārtīgi nosvinēt ar draugiem.
Bet kamēr tās nebija, mēs bijām plānojuši, kā to svinēt. Draugi teica, ka piedzirdīs mani un Zani speciāli, lai mēs beidzot saietu kopā.
Mēģināju draugiem paskaidrot, ka es jau iepriekš piedāvāju būt kopā, bet viņai es simpatizēju tikai kā draugs. Draugi manī neklausījās - it kā ar sienu runātu.
Kopīgi izvēlējāmies dienu, kad atzīmēsim manu un Māras Dzimšanas dienu. Lēmām, ko dzersim, kur atzīmēsim.
Vairums vēlējās atzīmēt mūsu apkārtnes apkaimē, neapmeklējot nekādu kafejnīcu vai restorānu.
Gan man, gan Mārai palika 15. Man nebija vēlmes piedzerties kā lopam - mēs nebijām tik neinteleģenti.
Dzīvojamā rajona apkaimē, par brīnumu, pat bija piknika vieta. Tur arī palikām. Bija jautri, pat nedzerot.
Mums abiem pasniedza torti un mazas dāvaniņas. Bija prieks, ka draugi no sirds gribēja mūs iepriecināt.
Attaisījām šampi un vermutu. Abi likās saldi un garšīgi. Ēdām torti...
Sajutu, ka apreibu. Pajautāju pārējiem, vai viņiem iedeva galvā. Pēc trīs sekunžu klusuma no vairākiem sadzirdēju: "Tiešām, es apreibu."
Sākām apspriest lietas. Es ar Artūru runāju par mūziku. Mums abiem patika Eminema mūzika - bijām prātojuši, cik grūti Eminemam bija atkāpties no narkotiku atkarības. Abi bijām lasījuši rakstus, ka Eminems četru gadu laikā izlaida pirmo albumu, beidzot pārvarot narkotiku atkarību.
Meitenes runāja par ģērbšanos un modi... bet tā kā esmu puisis, viņu šādās sarunās nebiju ieinteresēts.
Iedzērām vēl. Pagāja stunda.
Pārīši sasēdās kopā un čukstus runāja savā starpā. Mēs ar Zani sākām apspriest pārīšus un jokoties par viņiem. Ar Zani piebeidzām vermuta pudeli un aizgājām pakaļ cepumiem uz veikalu. Mēs gājām nesteidzīgi, tāpēc atpakaļ bijām pēc 40-60min.
Kad atnācām, Māra ar Edgaru sēdēja apskāvušies, bet Māras telefons bija uz zemes. Kad paskatījos uz telefonu, pamanīju, ka Mārai bija neskaitāmi zvani un īsziņas no mammas. Es Mārai pateicu, lai viņa paceļ klausuli. Viņa to negribēja darīt... Vairākkārt viņai atgādināju par zvaniem, bet viņa pat neklausījās.