Kopš laika, kad aktīvi sāku lasīt grāmatas, tieši Viļa Lācīša stroikas romāns, šķiet, bija pirmais, kuram Latvijā dzirdēju piedēvējam dižpārdokļa statusu. Ar laiku arī es sakāroju šo grāmatu, tomēr veikalos tā vairs nebija dabūjama. Protams, centos sameklēt lietotu šīs grāmatas eksemplāru, bet vienīgais tobrīd pieejamais eksemplārs bija kādai meitenei Anglijā. Tā kā viņai nebija plānots tuvākā laikā atgriezties dzimtenē, mēs sākām runāt par pasta pakalpojumu izmaksām, bet beigās sanāca diezgan neizdevīgi. Nelīdzēja pat tas, ka viņa grāmatu varētu aizsūtīt manai māsai, kura dzīvo Anglijā, jo arī tas šķita dārgi, tāpēc sarunājām satikties vēlāk, kad viņa atgriežas, ja līdz tam laikam neviens nebūs pieteicies pie šīs grāmatas. Bet pieteicās un es paliku bez „Stroikas ar skatu uz Londonu”. Es tomēr izmantoju izdevību, kad decembrī iepazinos ar šīs grāmatas izdevēju Jāni un dienu vēlāk jau dabūju vienu grāmatas eksemplāru. Tas bija tik pacilājošs brīdis, zinot, ka visas pārējās Viļa Lācīša grāmatas jau atrodas manā īpašumā. Jānis arī pastāstīja, ka drīzumā būšot jauna viņa grāmata.
Līdz šim no Viļa Lācīša esmu izlasījis gan „Pamodināt Lāčplēsi”, gan „Garo ceļu uz Hantimansijsku", kamēr 2013. gadā izdoto „Amsterdamas principu” vēl tikai grasos lasīt. Daudzi saka, ka „Garais ceļš uz Hantimansijsku” esot pat labāks par latviešu kulta romānu „Jelgava 94”. Es gan neņemos šos abus darbus salīdzināt. Tā vietā biju domājis uzrakstīt pāris teikumus par Lācīša debijas romānu, dēļ kura viņš 2010. gadā dabūja arī Literatūras gada balvas speciālo balvu. Manā īpašumā gan ir grāmatas 2. laidiens. Uz aizmugurējā vāka atloka rakstīts „Šis ir viņa pirmā romāna otrais, uzlabotais izdevums”. Par to tiek runāts arī grāmatas izskaņā, taču Jānim pajautājis es netiku. Kad Māra Bērziņa „Gūtenmorgens” iznāca Apgādā Mansards (pirmo izdeva Karogs), tas arīdzan bija nedaudz pakuplināts izdevums un man sanāca noskaidrot, kas tad tur bija pakuplināts...
---
Lai nu kā, biju ļoti priecīgs, kad Jānis man uzdāvināja šo grāmatu. Sākoties 2017. gadam, biju sācis lasīt vairākas citas grāmatas, bet „Stroiku ar skatu uz Londonu” biju paredzējis lasīt janvāra izskaņā. Tā nu sanāca, ka mani uzaicināja aizceļot līdz Stokholmai un es paņēmu līdzi tieši šo grāmatu, kuru ceļojuma laikā arī iesāku lasīt. Divus teikumus no pirmās nodaļas es nolasīju priekšā arī pārējiem ceļojuma dalībniekiem, jo tas bija tas, ko tobrīd arī mēs piedzīvojām: „Prāmis bija liels un gaišs, cik nu kaut kas var būt gaišs pa vidu pilnīgi pelēkai un ziemišķai Baltijas jūrai. Jābrauc bija gandrīz diennakti un tāpēc arī defoltā jācer.”
„Atrodoties ceļā, cilvēki sapazīstas daudz ātrāk un vieglāk, un, ja vēl dzerot šūpojas tā, ka alkohols labāk sakratās, arī sarunas rit vaļsirdīgāk.”
Grāmata sākas ar to, ka milēniums autora dzīvē ir ienācis ar „brēcošiem dvīņiem, pilnīgu naudas trūkumu un ļoganām cerībām mūzikas lauciņā”. Kā zināms, Vilis Lācītis spēlē(ja) grupā Pupuciklu Vasara. Savulaik mēs kojās dažas viņa dziesmas („Rasā izkapts labāk kož” un „Ķieģeļu košļātājs" ) drullējām uz riņķi. Grupa gan ir veca kā sēta, bet tikai 2013. gadā izdeva savu debijas albumu, protams, ar sievietes krūti uz vāciņa. Tiek pieminēts arī 2004. gada februārī notikušais Šeina Makgovana koncerts Rīgā. Tanī vakarā tiek satikts arī Lācīša bijušais klasesbiedrs, kurš uzsauc alus un aicina viņu uz Londonu strādāt celtniecībā. Vēlāk gan grāmatā ir 2001. gads, tāpēc varētu apjukt visā šajā stāstā. Tajā ir arī kāds varonis – arī bijušais klasesbiedrs – manā vārdā. Šķiet, tā ir pirmā reize, kad kādā no manis lasītajām grāmatām tiek pieminēts mans vārds (33 un vēl reizes). Kopā ar viņu grāmatas autors vēlāk aizbrauc darba meklējumos uz Īriju. Pirms tam gan Lācītis uz Latviju aizskaita visu savu naudu un policijai cenšas paziņot par kādu slepkavību viņa bijušajā darbavietā.
Bet vēl pirms tam tiek solīdi pastāstīts viss, kas jāzina (nu jau varbūt vairs ne) katram darba meklētājam no Latvijas (un ne tikai). Tolaik jau vēl nebija brīdi visi darba ceļi, visa Eiropa, bet daži tik un tā pamanījās nelegāli vai puslīdz legāli strādāt Lielbritānijā un Īrijā. Principā, Lācītis atklāj pilnīgi visu. Jau no sākta gala viņš savus lasītājus iepazīstina ar visām viesstrādnieka niansēm, tāpēc ar darba specifikas aprakstīšanu vēlāk vairs netiek nodarbināts lasītāja prāts. Viņš brīvi runā gan par ārzemēs gūto labumu, gan par sliktāko iespējamo scenāriju. Arī par naudas trūkumu un badu, sakot, ka „uz vīriešiem bads iedarbojas jaudīgāk nekā uz sievietēm”, jo viņas nespēj priecāties par pārtiku, kas nāk no miskastēm.
---
Romāns rakstīts vienkāršā manierē, līdz ar to tas ir uztverams ikvienam. Pat vislielākais pāķis to varētu izlasīt ar lielu patiku, ja vien tēma tam ir pa prātam. Lai gan, es zinu cilvēkus, kuri neizlasītu lappusi pat tādā grāmatā, kurā autors apraksta notikumus, kuros šie ir pieminēti. Un tas ir dīvaini, cik ļoti cilvēce var atradināties no labākās daļas kultūras, dodot priekšroku mūsdienu tehnoloģijām, pie kurām ne vienmēr ir vajadzīgas smadzenes.
„Dīvaini, bet ir iespējams sasniegt tādu stadiju dzīvē, kad pat televizors viesnīcā un svešas valsts ziņas liekas mājīguma kalngals”
Un dažbrīd „tikai alkohols spēj aizdzīt to dzimtenes pelēcību, kas iekodēta paša DNS kodolā.” Lācītis atgriežas arī Latvijā, bet pie viņa sievietes jau kaimiņš piefīrējies. Tomēr viņš izbauda to, kas svešajās zemēs nav pieejams, par ko daudzi aizbraucēji vienmēr un tagad ir sūdzējušies, jo ir lietas, kas ir pieejamas tikai Latvijā. Ja tādas ir arī citur, tad tās ne tuvu nav tādas, kādas pie mums. Domāju, ka tāpēc vien ir svētīgi dzīvot savā dzimtenē, ne laimi meklēt pie citiem... („Jāatzīst, ka Latvijas vārda nešanai pasaulē Brīvības piemineklis ir izdarījis vairāk, stāvēdams uz vietas, nekā daža laba popgrupa, braukājot apkārt ar globālām koncerttūrēm.” – citāts no pēdējās, manuprāt, vissmieklīgākās nodaļās!)
