Daudziem pusaudžiem hormonu vētru uzplaiksnijumos uznāk vēlme dzīties pakaļ kaut kādām muļķībām. Nereti kāds arī spēj sadomāt visai savādus notikumus un kūda pārējos iesaistīties viņa sadomātajos piedzīvojumos. Ir tādi no Vidzemes, kuri uzskata par savu pienākumu ar laivām nolaisities no Cēsīm līdz Siguldai, drosmīgākie un izturīgākie savu ceļojumu sāk Valmierā.
Es biju no tiem, kuri nelabprāt iesaistās pasākumos, kuros jāizmanto piepūšamās laivas, jo man ir diezgan sliktas atmiņas no bērnības, kad mani tēvs pierunāja braukt salakās. Lieta tāda, ka sinoptiķi kārtējo reizi bija kļūdijušies ar prognozi un virs jūras bija visai vējains, tāpēc laivu, kurā mēs ar tēvu atradāmies visai pamatīgi šūpoja. Es gan saturēju savas iekšas, lai neatstātu barību salakām tā vietā, lai kādu no tām noķertu, bet kopš tās dienas uz gumijas piepūšamajām laivām sāku skatīties, kā uz kaut ko naidīgu.
Kad manas klases biedri nolēma organizēt braucienu par Gauju, es diez ko lielu interesi par to neizrādīju. Nezinu, kas bija par iemeslu, lai mani pierunātu braucienam pa Gauju gumijas laivā, bet kādam tas, nez kapēc šķita pats svarīgākais notikums.
Vienīgais, kas manī tajā laikā spēja izsaukt, kaut cik nelielu, saviļņojumu bija raganas. Tad nu man tika stāstīts, ka jāiesaistas raganu meklējumos, jo to lietas esot izkaisītas gar Gaujas krasitem posmā no Cēsīm līdz Siguldai, pats svarīgākais esot atrast Raganu Katlus, bet lai atrastu visas raganu meklējumos vajadzīgās norādes vajagot sākt ceļojumu pa Gauju no Valmieras. Svarīgi esot garām nepalaist nevienu vietu, kurā var izcelt lavu Gaujas krastā, par spīti mītiem par Gaujas dubulto dibenu, krastos, plūstošajām smiltīm un Gaujas krācēm un atvariem, kuri var aprīt peldētāju vai laivu vienā paņēmienā. Zinātāji apgalvo, ka šo Gaujas posmu pat varot mērot vienas dienas laikā, taču raganu meklētājiem tas parasti aizņem nedēļu, jo viņi rūpīgi izpēta katru piestātnes vietu.
Tā es tiku savervēts galvu reibinošajam pasākumam, kur gumijas laiva Gaujas ūdeņu ieskauta rotēja garām smilšakmens klintīm, atkailinot savas skrīvju apdzīvotās kraujas. Pēc smilšakmens krāsas varot noteikt, kurā vietā tieši Gaujā esi un cik tāls ceļš ir vēl līdz nākamajai piestātnei, jo smilšakmens krāsa variē no gaiši dzleteniem līdz pat tumši sarkaniem tajā apvidū. Nezinu kapēc, bet diez ko daudz neatceros no šī kolorītā pasākuma. Atapos vien vietā, kura tiek dēvēta par Raganas Ķēķi, kas jau ir labu gabaliņu aiz Siguldas un nostāk no Gaujas. Visdrīzāk atrodoties uz ūdens gumijas laivā biju galīgi zaudējis apetīti un atteicos no jebkāda veida pārtikas ceļojuma laikā, tāpēc par paša ceļojuma norisi neko daudz nevaru pastāstīt, bet kad nonācu Raganas Ķēķī, tad atskārtu, ka raganu meklējumiem esmu vēl par švaku.
lasi, vērtē, komentē 
