(Tie kas lasija pirmo rakstu sapratis)
Pec katra liela, maza, tragiska vai berniskiga pardzivojuma rodas dazadas emocijas.
Mana gadijuma
Kad sac aizdomaties par visu kas noticis citreiz rodas tads ka dzives panikums. Atceroties visu kas tad notika parnem izmisums, dusmas un vainas apzina. (Vairak nesauksu, jo pasi varat noprast)
Izmisums- Par to kas bus talak. Ka dzivosu. Ko iesakt ar to smagumu, tuksmumu. Viss likas tik bezjedzigs, pat "palidziba un atbalsts" no draugiem.
Dusmas- par to, ka iespejams nepadomaja par to ka talak bus ar mani, manu dzivi vai pat skaidru domasanu. Atceroties pedejo sms no puisa kas pakaras: "Es vienmer tevi milesu" (mazliet banali). Bet nevaru un nevareju saprast ja mili, tad kapec pamet uz visiem laikiem un atstaj aiz sevis tikai labas atminas un puteklus?! Cilveku nosodosus skatienus par to, ka vainiga itka biju es?! Psihaloga apmeklejumus?!
Vainas apzina- Ja es butu kaut ko teikusi vai darijusi savadak varbut butu noticis savadak. Varbut tas visu mainitu... Varbut vini butu dzivi, apmierinati ar visu un bez problemam. Ta teikt laimigi.
Mans mierinajums ir kada cilveka vardi- "Cilveks kas ir aizgajis no sis pasaules jau visus labos darbus saisaule ir izdarijis un vinam te vairs nav ko darit."
Es savos, ta laika, 14 gados biju piedzivojusi tik daudz, cik cits savos 60 nevareja iedomaties.
Tas mani mainija, bet.... es paliku stipraka, bet tomer savadaka.
Tomer lai kada butu pieredze, ta tomer ir pieredze...
