TRUE STORY.
Pastāstīšu, stāstu iz savas dzīves. Zinu varbūt egoistiski vai kā, bet mans stāsts. Vēlos padalīties ar sacu stāstu, kā man izgājis ārzemēs un cik draudzība ir nozīmīga, bet ne izšķirošā.
Gan jau cilvēkiem katram ir šeit savs stāsts, gan jau katrs varētu ar ko palielīties vai kā. Katram jau kaut kas savs. Šaubos, ka cilvēks nodzīvojis vai dzīvo tukšu dzīvi kā baltu lapu.
Mans piedzīvojums sākas lūk šadi.
Dzīvoju es LV. Laiki nebija tie spožākie. Darbs bija slikti atalgots, bet jāstrādā diennaktis un respektīvi tiek tam upurēta privātā dzīve un veselība...nu protams laiks.
Biju jau ļoti sen sapratis, ka tas darbs nav priekš manis, ka nav vērts palikt uz vietas un stagnēt, darīt to, kas reāli galīgi neinteresē un nesaista, kur nu vēl atmaksājās. Tāpēc es izlēmu braukt uz ārzemēm. Naudas tam nebija. Vecāki nabadzīgi, ir 3 brāļi un tie arī vēl nestrādā. Tēvs redzes invalīds un māte sttrādā par praktiski minimālo.
Es pilnībā izprasdams, ka tas tiks darīts, ne tikai dēļ sevis, bet arī dēļ viņiem, paņemu kredītu un dodos uz tām ārzemēm. Dodos pilnībā viens un neziņā gandrīz vai par to, kas mani tur var sagaidīt, bet es uzticos cilvēkiem, kas mani tur iekārto darbā. Atalgojums ir 4x lielāks nekā iepriekšējā darba vietā Latvijā. To ir patīkami apzināties. Vismaz zinu, ka nauda tur jau nu noteikti nebeigsies.
Kā jau es esmu uzņēmies atbildību būt par savas ģimenes mugurkaulu, es arī savu funkciju pildu, finansiāli palīdzot un morāli atbalstot. Dzīvojot ārzemēs, draudzene arī ik pa laikam saņem kādu dāvanu vai vēl kaut ko no manis, jo es taču arī palutināšu savu meiču...nu kā pienākās. Problēmiņa tāda, ka viņa nestrādā. (Nu respektīvi draudzene kā jau visas sievietes, kuras prātā ir nenobriedušas, realitātē uzskata, ka ir princesīte un zelta vērtē)
Draudzenēm vien iztērējot lielu daļu līdzekļu saprotu tik to vien, ka visas sievietes ir vairāk vai mazāk palaistuves, kuras attālums tikai atbrīvo. Un plus vēl viņas ir dārga padarīšana - sūc naudu un finanses. Vispār vairums sievietes pēc maniem uzskatiem ir kuņa(sliktāka par kuci, jo suņi ir lojāli, bet sieviete ir slikāka par suni) Nu jā, respektīvi staigājoš gaļas gabals ar caurumiem. :D
Man rakstura iezīme ir tāda, ka esmu draudzīgs un es esmu diezgan komunikabls, un ar valodu prasmēm es pratu izveidot kontaktu ar gandrīz katru cilvēku. Visi cilvēki, vairumā, kurus satiku man šķita atvērti un pozitīvi. Man kā empātiskam cilvēkam ir tendence izpalīdzēt cilvēkiem, jo dzīvojot ne seviški labos apstākļos(praktiski nabadzībā) es vienmēr biju apzinājies kā tas ir, kad vajag palīdzību, bet neviens nav gatavs neko darīt tavā labā. Tāpēc, es paīdzēju cilvēkiem, kuriem vajadzēja un kuri prasīja. Visi šķita uzreiz baigie lielie draugi. Šķita visi apkārtējie varēs palīdzēt man arī kādreiz...un es cerēju, ka vēlēsies, kad man būs tāda nepieciešamība.
Atceros, bija mums daudzas trakas ballītes, kuras gandrīz parasti beidzās ar policijas iejaukšanos. :D
Cilvēki apkārt bija man tusētāji pagadījušies, bet es parasti atgadījos nepareizajā vietā, bet pareizajā laikā. Spilgti atceros kā parasta pasēdēšana beidzās ar asiņainu sienu un trepēm, bet nu labi, ka tās nebija manas asinis protams. Vienīgi es sapratu vairāk vai mazāk, ka apkārt man bijuši savākušies, tusētāji, kuriem katra piektdiena ir dzerstiņš vai nopīpēšanās līdz nemaņai. Tas jau tagad ir normāli.
Palīdzēt, es protams arī palīdzēju ar naudu - aizdodot dažādas summas. Es uzticējos ļoti slikti cilvēkiem, bet es īpaši vēl neapzinājos un uzskatīju, ka draudzīgi ir visi cilvēki un ārzemēs visi visiem ir gatavi izpalīdzēt....rūgti maldījos.
Ārzemēs iepazinu to, ka nevienam nedrīkst uzticēties. Visas ātrās draudzības, iepazītie cilvēki.
Apzinoties visu kopējo situāciju, ka no manas kabatas "ēd" mana draudzene(nezinu kurējā kuņa pēc kārtas) un vēl cilvēki man ir parādā, es atbrīvojos no naudu sūcošā parazīta(pēdējās draudzenes) un ar viltību dabūju no cilvēkiem atpakaļ savu naudu. Neviens, no daudzajiem draugiem nebija gatavs nekādīgi palīdzēt ar naudām, kad man pašam bija ļoti maz palicis, jo regulāri palīdzot savai ģimenei Latvijā(Latvija - melnais caurums, kurā nauda izbirst - nozūd un parādās politiķu makā).
Ieguvu kontraktu savā darba vietā. Par labiem darba rezultātiem un par teicamu darbu. Uzņēmos lielu atbildību, strādāju kā vairāki cilvēki vienlaicīgi(kā jau latvieši - ārzemēs mūs kā strādniekus visvairāk cienot)
Bet, līdz ar kontraktu, bija jāsameklē, cita dzīvesvieta. Mana problēma tajā situācijā, tāda, ka īresmaksa mājām ir paaugsta, bet mani līdzekļi tiek sūtīti arī ģimenei, tāpēc ideja bija dzīvot ar kādu kopā.
Šķita daudzsološi, daudzi izteica vēlēšanos dzīvot atsevišķi no aģentūrām. Līdz brīdim, kad sāka beigties laiks tikai utopiskām domām, bet reālai rīcībai. Nu protams, beigu beigās paliku viens.
Atrodot māju, kuras īres maksa bija gandrīz vai vairāk par pusi no manas algas un atrodoties vairāk par 20 km no darba vietas es zināju, ka ilgi nepalikšu jau vairs darba vietā, jo man darbs sākās 6 no rīta. Un mana lielākā problēma bija, tas, ka man nebija autovadītāja tiesības, kuras es nebiju varējis nokārtot, finansiālās situācijas dēļ.
No mājas tāpat nācās izvākties, jo kaimiņu valstī, tāpat kā visur citur, priekšroka tiek dota SAVAS VALSTS PILSOŅIEM, dodot izīrēt.
Beigu beigās, gandrīz vai bez graša kabatā, bez draugiem, bez gandrīz nekā un plus vēl bez mājvietas....tik vēl ar darbu. :) Sapratu, ka esmu palicis par to, par ko es galīgi nevēlējos palikt. Tad nu man atlika vienīgi izdarīt tā, lai mani atlaiž.
Es sagatavoju un gatavojos jau ilgi pirms šādām neērtām situācijām. Sagatavojos, rūpgi izzinot likumu. Sapratu, ka nav draugu - katrs ir pats par sevi, cilvēki prot tikai nodot. Sapratu jau sen to, ka sieviete, izņomot miesīgu māti, izmantos dēļ līdzekļiem un vēlēsies tikai lai izdabā viņai - visas ir princesītes. Es pirms visām muļķībām, jau izveidoju krājkontus nebaltām dienām. Sarunājoties ar pareizajiem cilvēkiem ieguvu vēl vairāk informāciju par to, kā iegūt visvairāk līdzekļus un iegūt katru centu atpakaļ(nodokļus un pabalstus).
Ja es pats pēc savas iniciatīvas aizietu no darba, man nemaksātu ne centa un es pat nevarētu aizbraukt uz Latviju. Panācu vienkārši to, ka dēļ savas attieksmes pret uzņēmuma lielāko priekšnieku - mani atlaida. Tālāk, virzoties pēc sava plāna ieguvu pabalstus un nodokļus, un apdoršināšanas naudu, kuru tajā valstī es varēju arī atgūt atpakaļ. Tādējādi, es nodrošināju finansu līdzekļus, gan sev gan savai ģimenei.
Mācība ir tāda, ka vajadzēja vienkārši braukt uz ārzemēm ar autovadītāja tiesībām. :D
Cilvēki ir katrs pats par sevi.
Sievietes vispār ir...caurumi staigājoši. :D
Rakstu, šeit savu tekstu bakstu
Uzrakstot kaut ko par neko.
Kā Rainis, kuram rokās spains,
Pilns vārdu ar tiem rindkopas ārdu. :D
Nav nekāda dzeja, tik ātra vārdu zveja ! :D
