Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
93

Ainiņas NAV izdomātas, bet senas. Ļoti senas ( nē, ne tik senas, ka mani var saukt par senilu!). :D

Tātad... REIZ....


"Mājās ir dīvains, piemirstu trokšņu mākulis. Vakar vakarā, ejot gulēt, es izdzirdēju mistisku skaņu. Tā bija pussagurusi, nomocījusies muša, kas, atsperdamās, centās sevī iedvest atkal pavasara dzīvību. Tas saucas - daba mostas. No rīta vēl divas joņoja apdullušas pa lielā loga maliņu. Izlaidu laikā. Lai jau...

Dzīvoju skaistā rajonā, man ir parasts pagalms, kas savieno vairākas daudzstāvu mājas (trīsstāvenes). Pirmie pavasara vēstneši jau vismaz trešo dienu satupuši pie dēļiem sastiķēta galdiņa, urbinādami degunus, čaloja pie brūnām divlitrenēm, kas savienoja vietējā saprāta valodu. Vakar viņu sarunās noraudzījās izcili skaists melnbalts dalmācieša kažoks, ar draudzīgu balss tembru un spožām acīm, asti vicinādams.

Pēcpusdienas tējas tasi nobaudījusi uz palodzes, ievēroju aiz kaimiņāmājas stūra plandamies... pavasari. Tie bija balti, krāsaini veļas gabali. Atmiņā atausa bērnībā vecmammas mazgātie karinātie, baltie lielie palagi un pārklāji, kas dusmīgi ik pa laikam atcirta vēja brāzmām ar skaņu, kas izklausījās pēc dobjas loga aizciršanas. Es neteiktu, ka biju sajūsmā par to veļas ziepju vēja smaržu, kuru kopā saturēja svaigais Pavasara gaiss. Man drīzāk kārojās sagaidīt brīdi, kad varēšu laukā stiept savu lielo vilnas segu, lai uz tās baudītu grāmatu priekus. Un vakara iemigt izpurinātās segas apskāvienos, kas smaržoja pēc zāles...

Pavasaris ir klāt! Par to vēstī vecais krēsls, kas vismaz gadu stutē krūmus, kas aug pie pretējās kaimiņu mājas. Tagad viņs ir ne tikai atkusis, bet arī pat izžuvis. Un tā vien gaida kādu vientuļu pagalma galda ceļinieku apsēžamies, lai krakstēdams sabruktu.

Nedēļas nogalē, sestdien, kaimiņmājas onkuļi un tantes savācās, lai kaut nedaudz uzkoptu piemājas priekšu. Katrā ziņā, kaimiņa suns, kas dzīvoja trešajā stāvā, kreisajā pusē (no ieejas durvīm), bija amizantā sajūsmā, diebdams plivinot savu piņķerīgo spalvu.

Bet kaimiņš - no tās pašas mājas, tikai otrā stāva, pa labi, nesen izkustināja savu veco lūzni. Garš balts autiņš, kuram visas malas knapi turas kopā, tukšām riepām. Visu ziemu tas stāvēja apsnidzis (lūznis, ne jau kaimiņš), kā milzīga putukrējuma kaudze. Un tad pavasaris viņu apēda. Bez emocijām. Vienu dienu izdzirdēju troksni, no kura pat mana mašīna sāka īdēt, iebraucis bija vecs mersītis ar uzrakstu krievu valodā "Kristus" aizmugurēja logā. Apstājās iešķībi. No tās izkāpa drukns onka, ar saulesbrillēm, zelēdams cīgu. Un sāka riņķot ap veco grabažu lieliem un piesardzīgiem, pat neticīgiem soļiem. Pec brīža parādījās pats saimnieks. Melniem matiem, skruļļainiem kā Dartanjanam (iz krievu versrjas), arī cigareti mutē. Piegājis pie mašīnas, viņš to slēdza vaļā... bet neatslēdza. Palīgā gāja jaunpiebraucējs. Tā nu abi stīvējās kādu minūti ar durvījm. Bet pēc brīža autiņš pielaists, atdeva savu "Salut!"... un aizgāja netraucēts gulēt tālāk ziemas miegā. Vēl pēc brīža mersītis aizdudināja lēnām prom un... joprojām baltais grabažiņš priecē manu skatu ik reizi, kad paskatos pa savu virtuves logu.

Bet pie manas mājas otrpus stūra tagad katru sestdienu un otrdienu sastājas vecāka paaudze. Ar bļodiņām, maisiņiem, burciņām un svarīgu sejas izteiksmi. Viņi gaida balto z/s busiņu. Tas ir svarīgi! Piekrītu.

Vērojot pagalma dzīvi, garlaicīgi nav nekad. It īpaši ziemā nebija. Tagad, kaut pavasaris man dikti mīļš, man pat mazliet pietrūkst tās jautrības, kura bija teju katru dienu. Te kāds iesprūda sniegā, te kāda lēdija aizparkoja citu "kaimiņu ciet". Netiek laukā. Tad no jumta nonāk pamatīgs sniega blāķis - milzīgs un ziemas pierijies. Kad gāju vilkt kaimiņu lauka, kurš ar auto punci uzsēdās, savācās pamatīga komanda, viens komentēja, citi apsprieda, citi domīgi klusēja un kratīja galvu šņākdami, cits pienesa smilšu spainīti, vēl kāds atbalstīja "Davai! Davai!". Tikai Babiņa no manas mājas sērīgi nolūkojās, kā automašīnas pūš un elš, ardamas pagalma sniegoto ceļu.

Un vēl - kad bija pirmie atkušņi un atkal piesalis, bija lielas pirmās peļķes pagalmā. Tā es rimti kādu vakaru ieripoju pagalmā, cenšoties noparkoties savā vietā atpakaļgaitā. Mūsējie visi zina, kas kur stāv, atstāj brīvu vietu. Tā nu aiz manis stāvošais tautas vāģis bija laipni atstājis man vietu. Kad bija jāiztaisno tikai stūre un jāparipina mazliet uz priekšu, es saslīdēju uz ledus atpakaļ, mīksti atduroties pret otras mašīnas numuru.

"Ķeselē ir!"- un kam tagad tā mašīna? Es nezināju no kura dzīvokļa un kuras mājas - manas vai pretējās...
Nez kāpēc man likās, ka mašīnas īpašnieks dzīvo pretēja mājā. Tā nu gāju un zvanījos pie pretējās mājas dzīvokļu duravām. Neviens nezināja.

Zvans draugam.

Es stāstu: "Tā un tā! Esmu pretējā mājā. Varbūt tu zini, kur dzīvo tās mašīnas saimnieks?"
Draugs: "Iedomājies ka mēs iznākam no sava dzīvokļa. Tad nu sanāk stāvu zemāk un pa labi it kā mums - tajā dzīvoklī. Tur dzīvo jauns puisis ar meiteni, viņiem ir neliela auguma suns."

Es apņēmīgi dodos atpakaļ, zvanu pie durvīm. Dzirdu - jā suns ir. Bet neviens never vaļā. Ok! Pēc mirkļa, kad esmu atdauzījusi jau pusi pirkstu kauliņus klaudzinot, tās atver... puisis, tā ap 50. Neko sev - jauns puisis. Un suns! Tas vispār man sniedzas līdz viduklim. Mēms šoks, atvainošanās un jau vismaz 10 reizes šovakar uzdotais jautājums sagurušā izteiksmē. Kad kaimiņš atbildēja man, ka neko nesaprot, kas par lietu, kas un kā, dvinga mani gandrīz pa trepēm nonesa nost. IdeJāli!

Kad biju 3 minūtes skaidrojusi, ka neesmu no policijas, ka viņam mašīnai nekas nekaiš, viņs atbildēja - "a, bet man taču nav mašīnas". Lai nu paliek....

Vēlreiz zvans draugam. Saku: "Klau, es nezinu kas tavā izpratnē ir jauns, bet puisis tas nebija. Un man ir lielummānija, jo suns arī nebija maziņš". Vārds pa vārdam, līdz es sapratu - viņš nav piefiksējis, ka es tobrīd atrados pretējā mājā, bet viņš bija domājis mūsu mājas kaimiņu. Asi pametu skatienu, gaisma ir. Bizoju ar savam sporta šļopenēm uz savu māju, pa ceļam sulīgi nostiepjoties lielajā peļķē. Klauvējiens. Jāaaaa, ir - kaut kas maziņš un šerps sāka riet savu balādi a la "Tur kāds ir!".

Durvis atvēra tiešām jauns puisis, ar mazu sunīti rociņās. Atvieglota nopūtos. Es taču ar to meiteni vēl sveicinos katru reizi, kad satieku viņu nākam no pastaigas. Saku tā un tā, vai var pabraukt mazliet atpakaļ, jo man auto slīd uz atpakaļu, baidos iemīcīt viņa auto nr. pavisam.
"Jā, jā!"

Man likās mazliet jocīgi - tik mierīgi visu uztvēra. Manai mašīnai ir āķis, uz kuras ir gumijas bumbiņa, līdz ar to absolūti nekāda skāde nebija nodarīta. Tomēr... kad atvainojos par sagādātajām neērtībām, puisis tikai atrauca un teica: "Nekas, nekas! Atcerieties, kad vienu rītu jums mašīna saka kaukt, un es biju tikko atbraucis? Nu, toreiz jūs prasījāt logu attaisījusi - vai viss kārtībā?". Es atbildēju - jā.

"Nu tad ziniet - es pieparkojos ar purnu mazliet pa tuvu..."....

Un sakiet, kad dzīve nekas nenotiek tā, kā tam jānotiek...
Bet jautri...

Pavasaris ir klāt! Gaidām jaunus piedzīvojumus"

0
93

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [1]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
F31KS avatars
Medaļa Twittera ekspertsMedaļa Spoki flameMedaļa Twittera eksperts
  F31KS 01.04.16 19:52
 
3
0

šis jau likteņstāsts ne literatūra