local-stats-pixel fb-conv-api

Pārdomas par 25. martu9

375 0

Televīziju skatos diegan maz. Dienā televizoru pat neieslēdzu.

23.martā, kā parasts vakarpusē ieslēdzu televizoru, daru savus ikdienas darbus un fonā dzirdu televīzijas raidījumus.

Auss uztver tik pazīstamus vārdu Tjuhtetas rajons, Sibīrija. Man šis vārds ir iespiedies atmiņā sakarā ar manu vecāku izsūtījumu uz Sibīriju tālajā 1949. gada 25. martā. Jaunā paaudze to šad tad dzird vēl nostāstos, vai reizi gadā kad šo dienu piemin valstiskā mērogā Latvijā.

Izrādās, ka televīzijā skatos pāraidi Tālā zeme - Sibīrija. Tā ir Dzintras Gekas kārtējā sērija par ekspedīciju uz izsūtīto latviešu vietām Sibīrijā. Šoreiz tā ir Tjuhteta - Krasnojarskas apgabalā.

Pavisam tapušas astoņas sērijas un katra no tām pievēršas kāda cilvēka vai ģimenes likteņa gaitām tālās Sibīrijas vietās, par kurām maz zināms, bet kurās dzīvojuši, strādājuši izsūtītie Latvijas iedzīvotāji. Tjuhteta ir 8. sērija. Tā veltīta Melānijai Vanagai, ko kopā ar astoņgadīgo dēlu Alni izsūtīja uz Sibīriju - Krasnojarskas novadu. Vīrs Aleksandrs tika nošķirts no ģimenes un izsūtīts uz gulaga nometni Urālos, kur 1942. gadā tika nošauts.

Latvijā M. Vanaga atgriezās 1957. gadā. Pēc atgriešanās veikusi ļoti nozīmīgu literāru darbu, par ko saņēmusi vairākus apbalvojumus, arī Triju Zvaigžņu ordeni.

2016. gadā režisors Viesturs Kairišs pēc grāmatas „Veļupes krastā” motīviem uzņēma filmu „Melānijas hronika”.

Ar lielu interesi sāku ieklausīties televīzijas raidījumā, kur stāsta par Melāniju skarbajos apstākļos, kad pati strādājusi lopu kautuvē un ar paslepus savāktām asinīm palīdzējusi izdzīvot citiem bēdu brāļiem - izsūtītājiem latviešiem. Stāsta, ka asinis vākusi no bērza tāss izgatavotos traukos un piemin, ka vienu šādu trauku liek, lai aiznest Augustei. Pie šiem vārdiem patiesi satrūkos, jo manai mammai ir vārds Auguste, bet tēvs šādus bērza tāss traukus bija gatavojis ne vienu vien.

Viens šāds bērza trauks vēl saglabājies man.

Saprotu, ka dzirdētais stāstījums ir tīrā sakritība, jo mani vecāki bija apm. 40 kilometrus no Tjuhtetas Bogatolkas ciemā - taigā, kur pa bezceļu varēja nokļūt tikai traktora vilktās ragavās. Tjuhteta maniem vecākiem toreiz bija rajona centrs. Uz Tjuhtetas slimnīcu vienrez arī mana mamma bija atvesta, lai noteiktu invaliditātes grupu. Bez citām kaitēm mammai bija arī ļoti augsts asinsspiediens. Nekādu citu zāļu nebija, tāpēc mammai pret augsto asinsspiedienu nolaida asinis. To praktizēja arī vietējais Bogatolkas feldšeris - vācietis, kas bija tur uz mūžu nometināts kara gūsteknis. Par manu vecāku stāstīto, esmu jau rakstījusi savā seriālā - Lietuvas latvieši, kam publicētas spokos vairāk kā 100 sērijas. Par manu vecāku Sibīrijā piedzīvito un mani šajā laikā vari izlasīt.

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-33-jeb-man/711117

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-34/719150

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-35/719375

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-Latviesi36/719628

375 0 9 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000
Smagi par to visu klausīties! Cik nevainīgu cilvēku likteņi tika sakropļoti!
16 0 atbildēt
"Veļupes krastā" grāmata protams iespaidīgāka nekā filma,bet es nesaku,ka filma ir slikta,nebūt nē-interesanta. Priecājos,ka grāmatu izlasīju pirmo. Grāmatā ir sulīgāk un skarbāk viss aprakstīts..asaras pašas smagajās rindās birst. Tāpēc lasot Jūsu stāstu arī pārdzīvoju līdzi.
12 0 atbildēt
Njāx.staļins mērglis, bet ir tipi,.kas viņu atļaujas glorificēt.
12 0 atbildēt

Un lai tagad vēlreiz kāds pastāsta, ka padumjajos laikos bija labāk.

12 0 atbildēt

Šausmu lietas notikušas un notiks, ja lielais vairums brēks, ka šodien viss ir slikti. Kad reiz aitu bars novērtēs, ka nekad vēsturē Latvijā nav bijis tik labi kā šodien. Visiem bļauriem vajadzētu likt "izbaudīt" kaut kripatiņu no tās dzīves, kāda bija šeit un izsūtījumā vienus 70 gadus atpakaļ.

10 0 atbildēt

 emotion 

9 0 atbildēt

Raksts, kā liecina atzīme uz titulbildes un teksta zem tās, ir pirmo reizi publicēts 2017. gadā. Šodien, 2020. gada 25. martā to paceļu, lai pieminētu 1949. gada drūmo 25.marta dienu daudzu mūsu tautiešu dzīvē.

Šodien mūsu tautai ne mazāk drūmas dienas, kad katru, neatkarīgi no stāvokļa sabiedrībā, māc draudi par izdzīvošanu. Būsim apzinīgi un atbildīgi par savu rīcību ik uz soļa!

8 0 atbildēt

Jālūdz mīļais dievs, lai nekas tik briesmīgs vairs nekad neatkārtotos.

5 0 atbildēt