Katram dzīvē uznāk brīži, kad sastopies ar faktiem, kas liek apstāties un padomāt par sevi, par veidolu, kādu par savi esi radījis gan svešos, gan pazīstamos cilvēkos.
Spoki ir publiska vieta un jebkurš mūsu pateiktais vārds nonāk tīmeklī, kur apgrozās puspasaule un izlasa tādi cilvēki, par kuriem pat neiedomājamies.
Mums ir niki, aiz kuriem it kā paslēpjamies, lai mūs neatpazītu, bet faktiski neatpazīstamu nav. Ir tikai īsāks vai ilgāks laiks, atkarībā no paša atjautības, kad to var uzzināt.
Muļķību manos rakstos ir gana daudz un par to man būtu jāpiedomā. Par pilnīgi nopietnu lietu uzskatu savu likteņstāstu seriālu par Lietuvas latviešiem. Lai uzrakstu savu likteņstāstu ar patiesiem dzīves faktiem, vēlējās mans dēls. Tā sagadījās, ka viņa vēlmes īstenošanai atradu piemērotu vietu spoku rakstos. Sākums bija grūts, jo šāda stila rakstu darbiem iemaņu vēl nebija. Lai cik labi bija mani nodomi rakstīt mazāk, bet tikai patiesību, sastapos ar pavisam neparedzētām problēmām.
Visi notikumi jebkuram no mums ir saistībā ar citiem cilvēkiem un laikmeta notikumiem. Vai šiem citiem cilvēkiem nebūs iebildumu, ka viņus pieminu? Vai pareizi varēšu aprakstīt notikumus laika griezumā, nesajaucot gadus un notikumus. Viss iesākums ir grūts. Par daudziem paralēliem notikumiem valstī izlasīju papildus ļoti daudz dažādus dokumentus. Bija daudz tādu notikumu, par ko publiskajos tīklos nebija nekā vai dati pretrunīgi.
Maniem rakstiem nebija daudz lasītāju, bet nebija arī nopēlēju.
Gribu pateikt sirsnīgu paldies wtfs.
Viņš bija viens no tiem, kas nepārtraukti mudināja mani rakstīt vēl un vēl. Lai gan mums spoku lietās bija daudz domstarpību, esmu ļoti priecīga, ka pratām šīs lietas nesaistīt vienu ar otru. Tagad, kad esmu visus rakstus izkopējusi sev vienkop, pagaidām ar visiem kometāriem, gribas wtfs pierakstīt kā līdzautoru. Paldies, Mārtiņ!
Rakstot minēto likteņstāstu, sāku saņemt vēstules no cilvēkiem, kas nebija spoku lietotāji.
Vienu šādu cilvēku gribu pieminēt īpaši. Viņu sauc Ernestas Vasiļauskas. Kā nopratāt pēc vārda un uzvārda galotnēm, viņš ir lietuvietis, kurš pareizākā latviešu valodā raksta par vienu otru mūsu īsto latvieti. Viņu ieinteresēja fakti, ko pieminu es, bet nekur nav publicēti. Viņš ir mācījies Latv.U maģistratūrā un vēlak doktorantūrā vēstures un arhieloģijas specialitātē pie mūsu pazīstamās prof. Janīnas Kursītes. Aizstāvējis disertāciju par tēmu „Žiemgala XII–XVI a. Kultūriniai procesai“.
Sākās mūsu sarakste, apmainījāmies ar dokumentiem, viņa dēļ pat FB piereģistrējos, lai uzturētu kontaktus. Viņš vada Lietuvas televīzijā dažus kultūras raidījumus.
Kad 2016. gadā e-pastā atsūtīja raidlaikus un kā pieslēgties, e-pasta adresē pēc Janīnas Kursītes bija ierakstījis manu vārdu, tad gan nosarku un tūdaļ iedomājos par visām tām muļķībām, ko te savos spoku rakstos laižu. Gan jau arī tās viņš palasa.
Šodien no rīta pastnieks piezvanīja pie durvīm, jo bija atnesis viņa jauno grāmatu.
Ernestas VASILIAUSKAS
JONIŠKIO KRAŠTO DVARAI
Didžioji ir Mažoji Daunoravos, Bertaučiai, Satkūnai
GÜTER IN DER GEGEND VON JONIŠKIS
Gross und Klein Donnerhof, Bärtautzen, Satkuhnen
Nolēmu uzrakstīt šo rakstiņu spokos ar brīdinājumu - piedomājiet pie katra vārda , ko rakstāt, jo nekad nevaram zināt, kurš to izlasīs!
P.s. par notikumiem tepat Latvijā. Viens no mana likteņstāsta cilvēkiem, no kura visvairāk bijis atkarīgs mans liktenis, ir iekļuvis Latvijas simtgades ievērojamāko zinātnieku vidū. Var jau būt, ka savukārt pie viņa likteņa arī mana klātbūtne mūža garumā ir atstājusi savu iespaidu. Ja ir interese, piedāvāju ieskatīties
https://www.pasts.lv/lv/zinas/filatelijas_zinas/4192-latvijas-pasts-izdod-zinatniekiem-veltitas-pastmarkas-latvijas-simtgades-serija
( 