Tātad gribēju padalīties ar vienu ļoti pieredzes pilnu mirkli no dzīves.
Tātad disklaimeris, kritiku turam pie sevis, stāsts ir diezgan debīls, tātad ja nevēlies lieki iztērēt savu laiku pat necenties lasīt.
Vienu dienu ar čomiem gājām spēlēt fūzi, spēlējām mēs līdz vēlam vakaram, vārdu sakot foršs vakars bija, pašam man ir 20 gadi, patīkami bija ar savējiem un vēl citiem mazajiem atcerēties jaunību, stāsta būtība sākās tagad, vasarā man ir ļoti sabojāts ēšanas režīms un es biju visādus sūdus saēdies pa dienu, taisamies mājās, un protams ka man sagribējās dirst, lūk raitā tempā gāju mājās, visi aizgāja pa mājām, esmu viens pats, esmu no mājas apmēram 200 metru attālumā, un zinat to dīvaino sajūtu, itkā pakaļa pilnīgi jūt, ka baltais tronis sāk tuvoties un raujās ārā, visu ceļu es sevi tur mierināju - "nemīz, tu paspēsi, turi stingri, turēt fronti, nevienu fekāliju cauri nelaist'', iedomājos ka manas bulkas tur baigie nāves vārti, nu īsāk sakot centos ar kautko sevi nodarbināt lai tas ceļš līdz mājām īsāks liktos. Nu tagad sākās īstie sūdi, es nezinu, kas notika, kā tas anatomiski ir izskaidrojams, bet pēdējos 50 metros man tā strausa ola sāka pati nākt ārā bez atļaujas, nu vot es sāku skriet, skrēju pāri pļavai. Dāmas un kungi, es nolikos uz līdzenas vietas, aizķēros un aizlidoju, ar roku tā pataustu, nu itkā es neapdirsos, ceļos augšā, hops atkal nāk ārā, nevarēja noturēt, tad man ātri galvā saliekās šaha laukumiņš - ''tak biksēs es nedirsīšu, ko meitene mājās padomās, 20 gados bikses pielicis esmu'' , tātad ilgi man nebij jādomā un es sāku stādīt brūnos gurķus pļavas vidū, ņemot vērā, ka pļava ir starp divām deviņstāvenēm, un viena no tām ir mana, nu pūlkstens bija pus 12 vakarā. Kāmēr es izbaudu savu pilno eiforiju pa ceļu paspēj garām nobraukt viena, divas mašīnas, bet nu tajā momentā man reāli vienalga, netaisijos tur ilgi sēdēt domāju ko tālāk, vēl labāk ka mani tie gurķi smirdēja nevis pēc sūdiem bet pēc vēmekļiem un arī pēc gurķiem neizskatijās, nu līdz kāpņutelpai 10 metri burtiski, es ar pliku dirsu ātri kapņu telpa iekšā, kāmēr čipu velku no kabatas ārā redzu kaimiņš tālumā iet, es paguvu tikt iekšā ka šis mani nepamana, čāpoju iekšā ar pliku un sūdainu gudrības rievu liftā, kā lifta durvis aizverās dzirdu kaimiņš ienāk kāpņu telpā iekšā, kāmēr braucu, domāju, nu gan man paveicās, bet tad uzreiz padomāju, un ja stāvā uz kuru es braucu kāds būs, iztaisnoju muguru uz 2 sekundem ja nu tur kāds būtu, bet nebija, noliecos atpakaļ un gāju ātri mājā iekšā, iegāju tualetē un viss bija jau kārtībā, vēlāk draugiem rādu to govs čupu, kas pagalmā mētājas, šitie smejās, un tad es viņiem saku - ''ko tu teiktu, ja es tev pateiktu ka tas ir mana čupa'' , šie pat nedomāja, uzreiz saprata..
Neviens necieta, viss kas dabīgs tas skaists, kad daba sauc, ir jāatbild.
Kā jūs būtu darijuši, ja ciest vairs jau nevari izciest???
