local-stats-pixel fb-conv-api

Nomirsim mēs visi. Arī tu. Arī tavs kaķis.18

Atceros to tā, it kā tas būtu noticis vakar. Lai arī tas bija aizvakar. Vai dienu pirms tam… Kā reiz māte sacīja, laiks ir amizanta lieta - tas velkas, kad jāskrien, un skrien, kad jālien. Mātes mēdz runāt. Daudz. Dažreiz gudri.
Lai nu kā, bet bija tas tā. Spīdēja saule, čivināja lakstīgala mana izbradātā pagalma augstākajā priedē. Tā bija iemetinājusies putnu būrītī, kuru es uztaisīju 4. klasē no priežu koksnes gabaliem. Ironiski. Tikmēr vecāka gājuma kundzes tik sēž uz pussabrukušiem krēsliem un lamā apkārt skrienošus bērnus. Viņi priecājas. Līksmo. Sajūsminās. Uz viņu pakaušiem vēl neelpo kaulainā ar izkapti. Bet vecais, pārbarotais runcis drīz atstieps galus. Starp citu viņu pārbaroja tās pašas omes no pagalma. Laikam nevspēja samierināties, ka četrkājains ņaudētājs pārdzīvos viņas. Iestādītās puķes zem istabu logiem ir saulē izkaltušas, un škietami drīz arī tās piemeklēs nāve. Tāpat kā veco runci, kurš knapi spēj noturēt savu tusnīgo ķermeni, cenšoties spert vismaz pāris soļus. Karstums. Tomēr ar pārdesmit kaitēm slimās kundzes jūtas apmierinātas. Var i bērnus palamāt, i zvērus pārbarot, i klaču uzsist ar tikpat ar dzīvē vīlušamies kundzēm, kuras pat vairs nespēj atcerēties, kad vīri tika apbērti ar trīs saujām auksto smilšu. Jā, Tu vēro tās nolādētās kundzes. Viņām ir jautri. Kompānija. Iespējams pat kāda dzīves jēga. Bet Tu. Tu. Bez draugiem. Darbu, kas nesagādā prieku. Un Jāņu nakts pavadīta vientulībā ar portatīvo daroru, pulējot jāņu desiņu labajā rokā.
Un kurš spēs pateikt, kas no tā visa ir labāk? Kuru dzīve ir nodzīvota pareizāk? Kaķis darīja tikai to, ko instinkti tam lika - viņš ēda. Ēda līdz nomira. Tas pats sagaida ikvienu no mums. Mēs ēdīsim, dzersim, pulēsim un nomirsim. Nomirsim. Ir grūti to saprast, ja tas visu laiku notiek ar citiem. Mirst kaķis, mirst omes, mirst bērni uz dzelzceļa sliedēm. Tas viss šķiet tik abstrakti. Nereāli. Lai arī cik nāves tu savā dzīvē neredzētu, neviena nesagatavos tevi paša nāvei.
Tikmēr lakstīgala turpina kūkot augstākās priedes galotnē. Skaitīt gadus. Savus un tavus.

205 1 18 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 18

0/2000

Kādam te ir eksistenciālā krīze...

16 0 atbildēt

Lakstīgala starp citu pogo bet dzeguze kūko...

10 0 atbildēt
Tikai ne mans kaķis!!! 😲
9 0 atbildēt

Mani vienīgajam, izlasot virsrakstu, skumjāk likās tas, ka nomirs mans kaķis, nevis es?  emotion 

7 0 atbildēt

Labi..Ļoti labi...Pēdējais teikums īpaši labs..-''...lakstīgala turpina kūkot...'' emotion 

5 0 atbildēt
Tev labs niks. Uzreiz uzjundīja atmiņas. Atceros, savu Viju, kurā es ieslīcināju savu Vili.
5 2 atbildēt
Diezgan depresīvi, bet man patīk rakstīšanas stils. Nekas nav melots, tikai tā vietā, lai vientuļi pulētu desiņu, vienmēr var saņemt sevi rokās un sākt kaut ko darīt, lai nākamie raksti būtu pozitīvāki. emotion
4 1 atbildēt
Skumīgi
2 0 atbildēt

Mans ieteikums slīkonim - skaties mazāk porno, tad tava dzeja un pārējie gara darbi kļūs tādi kā šķīstāki. 

0 0 atbildēt

Man nav kaķa  emotion 

0 0 atbildēt
Cik.. optimistiski. emotion Bet par spīti tam, man patika.
0 0 atbildēt

Tev sanāca tiešam elegants reālisma gabals. Kaut kas arī satīrisks pavīdēja, bet man patika. emotion

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt