Sveiki spocēni:) Nedaudz iepazistināšu ar sevi,esmu 22 gadus vecs vienkārš puisis kurš dzivo vienkāršu dzīvi,taču man patīk pavērot sabiedrību un tās rīcību dažādās situācijas,un vispār kopumā,un pēdēja laikā ir sanācis tikties ar dažādiem cilvēkiem,un ir iestājies tāds periods,kad es sāku apdomāt uz kādas planētas es dzīvoju,un kādas ir tās vērtības.
Cik esmu pamanījis no savas pieredzes,tad cilvēkam ir divas puses,kuras viņš izvēlas rādit sabiedrībai, ja viņš vēlas sevi parādit no labakas puses (respektīvi ir ieinteresēts,kaut ko saņemt no cilvēka) ,bet ja šķieti viņam lieks,tad pagriež otru pusi un parāda savas sliktākas ipašibas. Kur es guvu šo atziņu ? Attiecībās kad pēc divu gadu kopā bušanas mana bijusī draudzene atrada sev citu puisi nemaz nesakot to man,sāka naivi ,un nievājoši izturēties,otrs kur es to pamanīju darbā,pat ja esi labs un jauks cilvēks,bet tomēr priekšnieks vēlas iekārtot darbā kādu savu paziņu,pagriezis pret Tevi šo neganto sejas pusi,tada veidā mēģinot Tevi izēst....
Secinājums,cilvēki ir egoistiski un materiālistiski,vismaz lielāka daļa no tiem.
Vēl ko raksturīgu esmu novērojis ir tas, ka ja notiek kāds traģisks notikums, tad visi mēģina sevi parādīt kā svētos un just lidzi,piemērs Zolitūdes traģedija,viens otru atbalstija traģedijas vietā,un deva viens otram siltu tēju utt. Bet nevienu nevienu neinterese ka kaut kur citur mirst varbūt tik pat daudz cilvēku,vai pat daudz vairāk,kā arī ātri vien noplok ši iejūtība vienam pret otru,ja mēs spētu būt iejūtīgi un izpalīdzīgi ikdienu ,tad pasaule būtu savādāka. Secinājums sabiedriba ir izpalidziga tikai tad ,kad tas ir topā.
Lielai daļai sabiedrības Tu busi nepieciešams tikai tad ja būsi zenītā,respektīvi ja Tev ir nauda,labs izskats,labs statuss sabiedrība,tiklidz to zaudē,liela daļa no Taviem ''draugiem'' pazūd , mēs katrs sūkstamies ka īstus draugus atrast ir grūti,bet kādi mēs paši esam? Lai uzlabotu sabiedrību ir jāsāk ar sevi,sevis izpratni,lai izprastu citus,vispirms ir jaizprot pašam sevi...Tā vien šķiet ka esmu uzrakstijis šeit pašaprotamas lietas,bet ikdienā mēs pat nepamanam isti ko domajam ,uz ko sliecamies un ko daram....Paldies ka izlasījāt:)
Ļoti vienkārši. Par cik cilvēku uz Zemes ar katru sekundi paliek ar vien vairāk, to vērtība devalvējas tāpat kā tas ir ar valūtu, ja to bezgalīgi daudz emitē. Mana atziņa - ja gribi dzīvē būt kaut kas vairāk par staigājošu mēslu čupu, tad pierādi sevu!
Welcome to Latvia. Tādi tieši ir latvieši. Vācijā un norvēģijā nav tik traki neiecietīgi cilvēki. Viss ir tādēļ ka algas zemas un lielai daļai latviešu nepatīk sava dzīve, tapēc staigā apkārt ar iedomīgiem purniem neapmierinātiem, nīstot citus un bojājot garīgo.
Tā vien liekas,ka tu dzīvo dzīvi,lai izpatiktu citiem...Te tev jaunums,beidz vērtēt sabiedrību,pavērtē sevi,noteikti tev pašam pietiek "skeletu",ko nerādīt citiem...
Ir mūžīgais jautājums, kāds vēlies būt tu?
1.Vai tu vēlies būt tāds pats, kas manipulēs ar citiem, "ies pāri līķiem", un izmantos pat tuvākos, lai gūtu sev labumu (Mednieks)?
2.Vai arī tu vēlies labāk būt iejūtīgs, atrast labus draugus, kuru nebūs daudz, bet saņemt, iespējams mazāku atalgojumu, jo neizmantosi citus, piedosi viņiem(tas nozīmē, būs grūtāk tikt par pārvaldnieku), bet toties tev būs lielāks iekšējais miers par labi paveiktu darbu, tu varēsi atrast patiesu mīlestību un tevi mīlēs un cienīs tie, kas spēs saprast, ka esi emocionāls un labestīgs cilvēks(Upuris)?
3.No savas pieredzes varu pateikt, ka es esmu mācījies maniupulēt ar cilvēkiem(pārdošanas apmācības n stuff), un varu ideju viegli nodot cilvēkam, ka viņus tā aizrauj, pat uz NLP pusi(neirolingvistiskā programmēšana), ka cilvēkiem ir grūti domāt par ko citu. Bet tad es sāku domāt- Vai tiešām tas esmu es, vai tiešām man ir cilvēkam jāsagroza domāšana un apziņa tikai tādēļ, lai viņš nopirktu produktu? Nē. Tas neesmu es. Es vēlos palīdzēt cilvēkiem, ja arī mani beigās kāds piekrāpj, tas ir uz viņa sirdsapziņas, vai slikti izturas, beigās es vienalga būšu uzvarējis, ja nepadošos provokācijām. Un kā par brīnumu, tas strādā. Cilvēki piekrīt, ka man ir taisnība un to novērtē, un novērtējums ir pat no cilvēkiem no malas, kas nav tieši saistīti ar mani vai manu darbu. Ja kāds vēlas tevi piečakarēt, viņš to izdarīs vienā vai otrā veidā. Bet ja viņš sekos tam, ka piečakarēt ir ok, tad viņam pašam no tā būs sliktāk. Jo kas ir labāk- dzīvot baidoties ka tev atriebsies, vai arī ar īstiem draugiem, kuriem vari vienmēr visu stāstīt, kas uz sirds? 
Kopumā raksts labs, bet 1. apgalvojums nepatika - pārāk subjektīvi, un vnk noteikti, ka labākus normālākus cilvēkus neesi vēl saticis.
Un kā ar svētkiem? Kad iz ziemassvētki visa ģiemene sanāk pie galva dāvina dāvanas un ēd kopā. Bet visu pārējo gadu pat nezvana vviens otram ignorē un iespējams neko nezin viens par otru vairs. Un viss šis balagāns- kam? Iztērēt naudu palielīties kurš krutākas dāvanas var nopirkt un viss. Neviens pat nepajautās vai tev pietiekoši līdzekļī bet ziemassvētkos neuzdāvināt kaut ko tas ir vajprāts un negods un ja vēl neierodies tad Tu esi uzmetis visai ģiemeni. Bet kā ir tām sīkajām ikdienas lietiņām?
Nav jau arī gluži tik slikti. Nav sanācis satikties ar pareizajiem cilvēkiem. Personīgi man, manipulēšana un visa tā lielīšanās liekas smieklīga, ja pat nespēj atcerēties neko labu, ko otrs ir devis. Galvenais, tikai izmantot tā, lai neko neprasa pretī un iegūt lielāku labumu. Vai tas ir tā vērts? Cik daudz par to aizdomājas? Man šķiet, ka ļoti maz.
Problēma ir tajā, ka šajos laikos sabiedrības lielākā daļa domā tikai par mantisko labumu un labklājību nevis garīgo izaugsmi. (Nemaz negribu zināt, cik egoistiska būs nākamā paaudze, jo tagad jau ir traki). Viss Tevis aprakstītais, nākotnē saasināsies, bet diemžēl, izskatās, ka no tā neizbēgsim.
Agri esi sacis tadas lietas apsvert.To visu var noformulet isak, - cilveki mil tos ,kam dara (darijushi)labu ,bet nist tos kam dara(darijushi) sliktu ... Atzinja nav mana ,bet piekritu tai par visiem 100%.
Man tādi cilvēki besī, bet spītīgi tiem zabākiem, es palieku, kas esmu esmu. ir jādživo spītīgi kā tu vēlies, nevis kā to nosaka citi. Viņi ir vnk vergi un viņiem skauž, ka tu dživo savādāk un izturies pret lietām citādāk un nezaudē savu jauko personību. Viņiem tik to vajaga, kā tevi sagrauzt un tu stātos vienā rindā konvejerā ar viņiem kopā.
