Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
3
456

Īsumā, šis raksts būs kā viela pārdomām, jo viss, ko es aprakstīšu ir pilnībā patiesi notikumi, kā arī neliels ievads un pēc tam arī uzzināsiet, ko es pats beigu beigās par šo visu situāciju domāju.

Pirms vairākiem gadiem, aptuveni četriem, es un mana kompānija beidzot atmetām spaisu, kuru lietojām aptuveni divus gadus, un pārgājām uz marihuānu. Kopš spaisa laikiem es patiesībā nekad neesmu juties tā, kā jutos pirms tam. Es pat nebrīnos par to, jo viņi tajā spaisā lika visu, kas vēl nebija aizliegto vielu sarakstā, tāpēc ej un izdomā, kā tās ietekmē smadzenes un, kādas sekas tas atstāj ilgtermiņā. Kāpēc es to stāstu? Jo es uzskatu, ka varbūt spaisa dēļ man radās tādas problēmas, kā trauksme un depresija, lai gan es nezinu. Mani tas pārāk nekratīja, atskaitot to, ka ar katru gadu kļuva tikai grūtāk un, lai gan es vienmēr centos sev ieskaidrot, ka manī plosās hormoni, un varbūt tas ir pusaudžu vecums, nevis depresija – pienāca laiks kaut ko darīt lietas labā, jo es kļuvu pārāk destruktīvs, suicidāls un manī pazuda jebkāda liesmiņa vai izdzīvošanas instinkts.

Arī zāle man lika saprast, ka kaut kas nav labi. Zāle pastiprina/saasina jau eksistējošas mentālās problēmas un es ļoti labi zināju, kāds ir zāles efekts, un man viņš vienmēr ir licies tikai pozitīvs, bet ar laiku man sākās arī nepatīkamas sajūtas, pīpējot... Es sāku piedzīvot tik nenormāli absurdas un vienmēr depresīvas, uzmācīgas domas, būdams sapīpējies. Jā, mana iepriekš filozofiskā domāšana pēkšņi pārvērtās pilnīgā dzīves atklāsmju agonijā, kura mani bendēja nost un es tiešām sāku ticēt tam visam murgam, kas urba manas smadzenes. Es nevarēju saprast kāpēc man tā notiek, kamēr citi apkārt smejās un izskatās, ka izbauda džointu tāpat kā vienmēr. Sāku rakties internetā un viss, ko atradu ir tikai tas, ka šādas domas, zāles ietekmē, piedzīvo arī citi cilvēki, kas mani diži nemierināja...

Kad otro reizi centos sevi... Autors: KRKA Mans stāsts: Kā es mazāk nekā mēneša laikā dabūju 3 krimināllietas (16+)
1.

Kad otro reizi centos sevi noindēt (ar septiņām lidokaīna apmulām), nekas nenotika un mans organisms vispār ir šausmīgi stiprs, taču trešā reize pielika punktu. Tā bija tāda dizgan karsta un saulaina, šīs vasaras diena, kuru nolēmu izbaudīt viens ārā. Tāpēc paņēmu skrituļdēli un gāju braukāties. Man bija ļoti fantastisks noskaņojums visas dienas garumā, pat izdomāju iedzert un beigās kārtīgi pieliku seju, jo tas bija 7% Apinītis Stiprais 2l un es izdzēru gandrīz divus tādus, jo dzerot pirmo mans prāts centās saprast, kā septītnieks var garšot normāli, bet iesākot otro sapratu, ka tomēr viņš garšo briesmīgi. Steberējot mājās, runāju pa telefonu ar draudzeni. Sarunas laikā, nezinu kāpēc, nonācu līdz secinājumam, ka man vajag viņu pamest, jo es esmu pārāk tāds un šitāds un es negribu, lai viņai ir jācieš... Sarunas laikā man izlādējās telefons. Vispār, pēc sarunas man pilnībā noklājās procesors un es pēkšņi, nezināmu iekšējo konfliktu dēļ, uzskatīju, ka man pilnībā nav vērts dzīvot, jo es spēju tikai visu sapist  jebkurā dzīves situācijā, un apkārtējiem vienkārši būtu kvalitatīvāka dzīve, bez tāda pesimistiska un mūždien neapmierināta dalbajoba, kā es. Tad es vienkārši turpināju klibot mājās ar vienu domu galvā – Paņem lielo zāļu maisu un šoreiz pat nedomā, ko un, cik, lai būtu tas, un, tas, nē, vienkārši visu pēc kārtas, ko tu mīz, izdari to beidzot līdz galam. Atceros, ka pa ceļam satiku savu mammu un brāli, kuri izrādās mani bija gājuši meklēt, bet es savā suicidālajā stuporā ar pokerseju pagāju viņiem garām, pateikdams, ka eju gulēt un ierados mājās pirmais. Paņēmu to zāļu maisu un iekrampējos istabā. Tad es atceros, kā pilnīgā pohujā spiedu ārā visas tāfelītes, kurām pieskāros, līdz paskatījos uz to tablešu kaudzi un secināju, ka es diez vai vispār spētu tik daudz sevī dabūt iekšā. Es pat nepārspīlēju, es tikai dafiga reizes uzdzēru limonādi tablešu saujai un to atkārtoju līdz es gandrīz apvēmos tīri, no refleksa, ka jāgremo tik daudz tabletes. Tur bija 10 tab. Mydocalm, 30 tab. paracetamols, 10 tab. Askofēns, 10 tab. Ketanov, 28 tab. Amoxiclav, 10 tab. Diclac un 10 tab. loperamīds. Tad es uzliku lādēties telefonu, iekāpu gultā un parubījos, bet es pamodos...

Es pamodos, laikam ap četriem no rīta, no tā, ka man agoniski sāpēja iekšas. Es vēmu visur un es vēmu arī asinis. Es pievēmu ne tikai savu gultu, bet arī grīdu, es raudāju tikai aiz tām ellīgajām vēdera sāpēm. Toreiz man vēderu graizīja pat vairākas reizes trakāk kā opiātu lomkas. Ar laiku pārgāja vemšana, bet tam sekoja tikpat agoniska caureja, kura, protams, bija melna, kas liecina par asinīm, jebšu man pilnīgi noteikti bija iekšējā asiņošana. Tehniski, tik daudz loperamīdam vajadzēja man radīt aizcietējumus uz kādām divām dienām, bet es dirsu tik un tā, kā arī tik daudz paracetamolam (paracetamols ir arī Askofēnā) vajadzēja nobeigt manas aknas, bet tas nenotiek uzreiz. Ko nodara amoksicilīns, es pat nezinu, es zinu tikai to, ka antibiotikas vispār skaitās ļoti bīstamas... Beigās es sapratu, ka es vairs nevaru izturēt tās šausmīgas sāpes un klusi iegāju mammas istabā un pasaucu viņu. Es paskaidroju, ko es izdarīju un mēs momentāli izsaucām ātros. Kad mani aizveda uz slimnīcu, man konstatēja 0.92 promiles, bet tas ir kādas 7 stundas pēc mana pēdējā malciņa. Vispārējais stāvoklis vidēji grūts. Ja runājām par diagnozēm, tad pamata diagnoze bija saindēšanās ar medikamentiem un alkoholu, suicīdos nolūkos, bet pēc tā, kā blakus diagnozes atklāja hronisku erozīvu gastropātiju, kardijas mazspēju un “distāls reflukss ezofagīts.” Kopumā mani pumpēja trīs dienas un bija jāveic visādi izmeklējumi, to skaitā endoskopija, kas ir drausmīga un nevienam neieteiktu kādreiz vajadzēt uz tādu doties. 

Tā kā tā Scaronis ir mans... Autors: KRKA Mans stāsts: Kā es mazāk nekā mēneša laikā dabūju 3 krimināllietas (16+)
2.

Tā kā tā... Šis ir mans stāsts, ar kuru es pirmo reizi izvēlos tik brīvi dalīties internetā. Nē, šis raksts nav domāts, lai bērni padomātu, ka ir okej dzert saujām tablešu, jo “tāpat nekas nenotiks.” Šis raksts vispār ir par citu tēmu, bet es apsolīju ievadu un ar šo mēģinājumu, mēs ar ģimeni nonācām pie secinājuma, ka laikam vajag iet pie psihiatra, bet tagad, atskatoties uz to visu es pat nezinu, vai tas bija nepieciešams, jo tas visu tikai sapisa vēl vairāk.

Es sāku dzert zāles. No sākuma tikai risperidonu un nātrija valproātu. Šinī laika periodā es atturējos no zāles, jo kā jau minēju, zāle pēdējā laikā mēdza pārāk dziļi ieurbties manā ķobī un es jau tā nejutos laimīgs. Taču, lai gan es devos pie psihiatres ar mērķi izārstēties un kļūt atkal priecīgs, tā shēma ir izstrādāta, lai uzsēdinātu cilvēkus uz zālēm. Ar mani notika tas pats, kaut gan uzsēdināju pats sevi. Pēc kāda laika es sāku lietot antidepresantus (Escitaloprāmu). Man jau tā ir trauksme, bet escitaloprāms to pastiprināja, tāpēc tam nāca klāt arī benzodiazepīns – diazepāms un Somnols/zopiklons miegam. No sākuma uz šīs kombinācijas es jutos labi, bet kā vēl tu vari justies, zem diazepāma... Man ātri iegaršojās diazepāms un tā es panācu, ka man paaugstina devu, kā arī nedēļā izraksta divas receptes viņam. Antidepresanta efekts arī bija manāms. Tas emocionāli mani notrulināja līdz pilnīgi necilvēciskai stadijai. Es bieži vien nespēju smieties, raudāt, just līdzi, vai vispār izrādīt jebkādas cilvēcīgas emocijas un es tīri burtiski pārvērtos bezemocionālā robotā, kurš lādējas no ripām. Nē, nepārprotiet, man ļoti nepatīk justies “ievainojamam” un, kā pārāk emocionāls indivīds, kamēr pārvērtos pilnīgi bezemocionālā robotā es šo sajūtu uztvēru kā labu risinājumu. Tā pagāji kādi trīs mēneši un man beidza iedarboties diazepāms. Es varēju izdzert, cik man ielien, bet man tāpat bija jau nolietots diazepāma receptors, tāpēc no diazepāma pārgāju uz Xanaxu, jeb alprazolāmu. Ap šo laika periodu es jau biju pilnīgi cits cilvēks un mani principā interesēja tikai iet pe psihiatres izmanipulēt pēc iespējas lielākas devas un mīļākais hobijs man bija ēst tabletes visu dienu, jo tā bija mana jaunā būšana skaidrā. Es arī atsāku kurīt zāli un beidzot es to atkal varēju izbaudīt, jo kopš es sāku ārstēties man vairs nekad nav bijusi slikta iedarbība no zāles. Tas viss nonāca tik tālu, ka es pats kaut kā sāku saprast to, ka nekas nenotiek... Nekas nemainās, šis nav risinājums. Es esmu robots. Kā es varu neraudāt, ja redzu to, kā manas draudzenes seja plūst asarās... Kāpēc man ir vienalga par pilnīgi visu? ES GRIBU ATKAL JUST... Un tad es pieņēmu lēmumu. Atmest visu un uzreiz. Aiznesu escitaloprāma kastīti psihiatrei, pateicu, ka es tā vairs nevarēju turpināt, kā arī benzodiazepīnus es vairs nelietošu, jo tās ir vienkārši narkotikas un Somnolu arī turpat. Jā man tur bija kaut kādi dīvaini atcelšanas simptomi, trauksme bija atpakaļ divkārši utt. Taču, pa lielam nekas drausmīgs ar mani nenotika, kaut gan gaidīju mūža lielākās lomkas.

Tā es it kā nācis pie prāta... Autors: KRKA Mans stāsts: Kā es mazāk nekā mēneša laikā dabūju 3 krimināllietas (16+)
3.

Tā es, it kā nācis pie prāta, kādu laiku dzīvoju bez zālēm, bet tik un tā apmeklēju psihiatri, lai parunātos. Psihiatrei pievienojās arī psihoanalītiķe. Visi par manu lēmumu bija priecīgi. Tomēr, ar katru dienu viss lēnām nāca atpakaļ un aptuveni mēneša laikā es jau biju tieši tik depresīvs un suicidāls kā iepriekš, ja ne pat vairāk. Es  ilgi nevarēju izdomāt, ko man darīt, jo par visu šito mana ģimene bija informēta, bet es nevēlējos atkal zvanīt un teikt, ka tomēr nevaru bez zālēm un atkal riju ripas. Es izdomāju to noklusēt un ar psihatri nolēmām, ka man jāpamēģna Zoloft, jeb sertralīns. Sertralīns man ļoti patīk. Viņš man liek justies normāli jebkurā dzīves situācijā, bet tā vietā, lai notrulinātu emocijas pavisam, viņš tikai maigi tām uzlika virsū spilvenu un padarīja katru dienu patiešām vieglāku. Esmu tas pats cilvēks, kas biju, tikai sajūta tāda it kā būtu gatavāks visam, kas jādara, vai jauniem piedzīvojumiem, kļuvu vienkārši apmierināts ar sevi un viss liekas normāli. Ja man prasītu aprakstīt sertralīnu vienā vārdā – es teiktu “normāls,” jo viss ir tieši tik NORMĀLI, cik normāli vien var būt.

Tad es atkal sāku lietot diazepāmu... Miegam Kventiax... Tad es diazepāma vietā sāku lietot klonazepāmu... Pēc tam es naktī sapisies klonazepāmu gāju laukā šķaidīt veikalu logus, no vienas kases sanāca nozagt naudu, bet tas arī bija mans vienīgais ieguvums, jo šī epizode beidzās aptuveni pēc divām stundām, citā mazā veikaliņā ar apsargu, ar kuru mēģināju kauties, bet man jau bija rokudzelži un viņš man kārtīgi atspārdīja iekšas. Pirmo reizi tiku ievietots kamerā, kur mēģināju sevi nožņaugt ar džempera kapuces šņorīti, bet tikai atrubījos. Īpašās detaļās es negribu iegrimt, bet pat šie kriminālnoziegumi nav viss, ko es sadarīju zem šīs vielas. Šī ir mana pirmā krimināllieta... Cik jauki, paldies, klonazepām...

Pēc pirmās krimināllietas mans prāts noklājās. Man pēkšņi pilnībā mainījās mentalitāte. Es atkal sāku katru dienu dzert kodeīnu, kurīju daudz zāli, pārdevu sev noderīgas mantas, lai nopirktu vēl kodeīnu, vai zāli, kā arī sāku bezbailīgi zagt  no lielveikaliem. Tas neesmu es. Es pazīstu sevi. Es neesmu noziedznieks... Jā, nenoliegšu, ka varbūt esmu narkomāns, bet nejau noziedznieks!

Lai dabūtu naudu turpmākai kodeīna un zāles lietošanai man bija kaut kas jāsadomā. Un ar savu pēkšņi izmainīto domāšanu izlēmu mēģināt apzagt vienu aptieku ārpus Rīgas. Mans mērķis bija dabūt pēc iespējas vairāk Xanax tabletes, jo viņas ļoti labi pārdodās, kā arī vēl, teiksim, to pašu Zoloft, lai man vairs nav viņš jāpērk un būtu nice arī codamolu, pēc iespējas vairāk... Lieki piebilst, ka arī šis ģeniālais plāns beidzās tāpat, kā pirmajā reizē. Jau divas krimināllietas.

Tā, nu es dodos uz vienu vietu, kuru es pazīstu, kur es zinu, kas, kur atrodās un es devos uz turieni ar jaunu plānu. Te es tiešām labāk neieslīgšu detaļās, bet galvenais ir tas, ka es veiksmīgi nozagu vairākas receptes – gan īpašās, gan parastās, kā arī ārsta zīmogu. Uz receptēm ārstniecības iestādes zīmogs jau bija virsū. Tad es devos uz Zāļu Valsts Aģentūru, kā arī caur citām Latvijas mājaslapām ieguvu pilnīgi visu informāciju, ko man vajadzēja, lai es varētu izrakstīt pats savu recepti. Piemēram, mans plāns, kā iegūt kodeīnu nostrādāja. Izrakstīju zilo recepti sev – CO CODAMOL 30/500 Ārstēšanas kursam uz 3 mēnešiem. Pa 1x tab. 3x dienā, diagnoze F62.8 – Hronisks sāpju sindroms. Ģeniāli, ne? Ar šo recepti es varu nopirkt jaunu kasti ar codamolu ik pēc desmit dienām! Tāpat nostrādāja arī recepte klonazepāmam, kuru rakstot es vienkārši ļoti rūpīgi izpētīju tās diagnozes, lai nav tā, ka farmaceits domā, kāpēc kāds izraksta klonazepāmu iesnām... Es tajā dienā izrīju visas 30 klonazepāma tabletes, jo es taču varu dabūt vēl! Pa virsu klonazepāmam, izrakstīju sev vēl diazepāmu, un arī to visu izrīju, tad es vēl aizbraucu pēc zāles un sakurījos, tad es devos uz aptieku nopirkt oksikodonu, bet laikam tādēļ, ka es izvilku tik lielu žūksni ar receptēm, no kabatas, kādam tas likās aizdomīgi. Ne farmaceitei -viņa jau gāja pēc zālēm, bet pa durvīm ienāca divi menti un pārbaudīja mani, es teicu, ka man tas nav, lai es tagad uzreiz to visu pirktu, bet gan izrakstīts ilgam laikam, bet, lai gan viņi likās saprotoši, mani tik un tā aizveda uz iecirkni un te nu bija mana trešā krimināllieta + administratīvais par zāli, kuru, protams, arī konfiscēja tāpat, kā visas manas zāles, somā. Visas, pat homeopātisko triptofānu un citramonu.

Šo es rakstu aptuveni divas nedēļas pēc notikušā. Pārvarēju lomkas. Es nesaku, ka man vairs negribās lietot opiātus, vai benzodiazepīnus bet man negribās vairs tik ļoti sajaukt realitāti ar fantāziju, ka es atkal izdaru kaut ko kriminālu, vai vardarbīgu. Depresija ir, kauns arī,  bet es visu šo laiku pīpēju zāli un tas palīdz, nebūtu bijusi zāle, es visticamāk pirmajā nedēļā būtu sev atskrūvējis katetru... Tas ir patiešām interesanti, kā es no sevis pēkšņi pārvērtos par noziedznieku un narkotiku ietekmē, mazāk, kā mēneša laikā dabūju sev trīs krimināllietas un vienu administratīvo. Es vēl gaidu tiesas un es nezinu, kas notiks, bet es zinu to, ko esmu piedzīvojis un varu droši apgalvot, ka benzodiazepīnus vienkārši nedrīkst lietot. Vai jūs zinājāt, kā rūfiji/roofies ir tikai slenga vārds zālēm Rohypnol? Jā, vispopulārākā izvarošanas tablete ir benzodiazepīns flunitrazepāms – Rohypnol. Labi, varbūt es neko nedarīju no Xanax’a, vai diazepāma, bet, nu, klonazepāms man normāli aiznesa jumtu un pat ne jumtu, bet reāli izmainīja manu personību... Tā shēma ir speciāli izgatavota, lai uzsēdinātu cilvēkus uz pēc iespējas vairāk tabletēm, kuras pēc tam izraisa citas problēmas, kuru ārstēšanai vajag vēl citas zāles un tā tas ir. Es varu pilnīgi droši apgalvot, ka benzodiazepīnus vienkārši nedrīkst lietot. Viņi pilnīgi noteikti izraisa atkarību un var cilvēku cilvēku pataisīt par pilnīgu mudaku, un kā piemēru, lūdzu, ņemiet mani. Opiātus arī nedrīkst lietot, jo ar viņiem shēma arī vienmēr ir tā pati, kā arī lomkas ir drausmīgas. Vispār neko izņemot varbūt, kādu kāsīti es jums silti neieteiktu lietot, ja negribat nonākt tādā situācijā, kā es. Netaisiet sūdus un dzīvojiet godīgi. Paldies, ka izlasīji!

 Autors: KRKA Mans stāsts: Kā es mazāk nekā mēneša laikā dabūju 3 krimināllietas (16+)
4.
3
456

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [55]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Ja latish avatars
Medaļa Sponsora favorītsMedaļa SensācijaMedaļa Admins iesaka
  Ja latish 06.12.17 03:36  
 
20
0
Vienīgais, ko vari izdarīt, ir sākt pavisam jaunu dzīvi. Sākt nodarboties ar sportu, nesatikt bijušos draugus, aizmirsti par alkoholu un zāli! Lai cik nu grūti būtu, iedomājies, cik skaista ir dzīve! Cik daudz iemeslu pastāv lai dzīvotu! Tu esi jauns, Tev ir jāredz pasaule! Ir tik daudz skaistu skatu, asu izjūtu! Vecīt! Uzstādi sev mērķi, aizņem sevi no 6 rītā līdz 11 vakarā! Bez brīvdienām! Kaut vai strādā divos darbos un nopelnīto naudu izterē skaistam ceļojumam sev un savai meitenei. Uzkāp uz Burj Khalifa, nolec ar izpletni, apskati Niagāras ūdenskritumu, ieraugi eksotiskos dzīvniekus Āfrikā. Dzīve ir skaista un Tu nedrīksti palaist garām tās skaistumu!

spoku dienas doma

azulum avatars
Medaļa Dienas joksMedaļa ŽurnālistsMedaļa Admins iesaka
  azulum 06.12.17 08:28
 
15
0

šādus gadījumus, agrāk, senajos cietsirdīgajos laikos, ar labiem panākumiem āŗstēja ar stresu - nevis parasto ikdienas stresu, par naudu un stāvokli sabiedrībā, bet ar izdzīvošanas stresu, adrenalīnu.

Cilvēku piem, aizveda uz mežu, liekot noticēt, ka viņu tūlīt nogalinās, lika rakt sev bedri, inscenēja iespēju upurim(slimniekam) izbēgt. Nāves bailes daudz ko pārkārto apziņā...Tāpat novērots, ka kara laikā, un valstīs, kur cilvēkiem jācīnās par izdzīvošanu, depresija novērota praktiski nemaz, un tie retie gadījumi arī tikai tiem, kuru dzīvībai nedraudz nekādas, pat vismazākās, briesmas.

Es ar ilgus gadus sadzīvoju ar depresiju, un tad lēnām iestājās kā nakts - tumsa un vientulība, nekādas vēlmes turpināt šo bezjēgas dzīvi...

Aizbraucu uz ārzemēm, bez valodas, viena pati, smagā darbā, svešā vidē - ar domu vēl sapelnīt naudu meitai, dzīves iesākumam, un tad mierīgi izbeigt šo dzīvi. Bet tur bija tāda izdzīvošana, pa 12-15 st telpā bez logiem, reāli smags darbs, un tad tās retās brīvdienas - tieši tajās es sāku paskatīties uz pasauli, uz cilvēkiem - lēnām, tā nemanāmi, sākoties no maziem niekiem - atgriezās vēlme dzīvot, prieks par dzīvi, pasauli. 

Autoram - lasot šo rakstu, es štukoju, kur jauns cilvēks ņem naudu tiem medikamentiem un kāšiem - ja vecāki tik labi, tad jau tā ir bezizeja, ceļš uz leju kā ātrgaitas liftā...

spoku dienas doma

PNPAPN@speles avatars
Medaļa Dienas joksMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas joks
  PNPAPN@speles 06.12.17 03:31
 
11
1

Smags gadijums.Galvenais ,paspet nopirkt lejkannu ,lai butu ar ko laistit tevi ,kad kljusi   par ritigu darzeni...

kaķūns avatars
Medaļa Nedēļas modersMedaļa Nedēļas redaktorsMedaļa Nedēļas admins
  kaķūns 06.12.17 11:28
 
9
0

atbildot uz gelandewagen komentāru " viss ir atkarīgs no cilvēka. Ja ir grib... "

Paprovē ar gribasspēku caureju apturēt! Ar to nepietiek.

spoku dienas joks

Grey Wolf avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas doma
  Grey Wolf 06.12.17 11:00
 
7
0

LAi šito palasa tie kas fano par "zāles" legalizēšanu..

Karlis Anonims avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas doma
  Karlis Anonims 06.12.17 16:48
 
5
0

atbildot uz kakasy komentāru " Prasīt depresīvam cilvēkam pieņemt šādu lēmum... "

"Ja cilvēks grib, tad var."

Varbūt līdz galam neuztvēri manu domu, bet ar depresiju slimojošs cilvēks negrib un nevar. Nonākšana līdz brīdim, ka šis cilvēks grib, automātiski nenozīmē, ka var. Tāpat kā invalīds gribētu skriet, bet nevar. 

Miets pa muguru attāli ir saistāms ar tevis minēto gulag-ārstēšanas metodi. Nu lūk, un atgriežamies apburtajā lokā - depresīvs cilvēks negrib to mietu pa muguru, radinieki un draugi 99% gadījumu to arī viņu vietā nedarīs.

Teikt "ir jau jāgrib ārstēties" ir zināma klasika diskusijās par depresiju, ko izmanto kā melnu joku par ignorantu, populāru sabiedrības viedokli.

gelandewagen avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa TrumpeMedaļa Dienas doma
  gelandewagen 06.12.17 09:54
 
5
0

viss ir atkarīgs no cilvēka. Ja ir gribas spēks, tad nebūs problemas, ja ir vājš tad iet pa straumi. 

Un tie dvēseļu gani arī ir pajoļi, jo viņiem prātā kādam izrakstīt ripas, lai paši varētu papētīt, kādas būs sekas.

spoku dienas doma

exkluzīvais avatars
Medaļa Zvaniņš skanMedaļa UberautorsMedaļa Prieks
  exkluzīvais 06.12.17 04:07
 
5
0

Tu gadījumā neesi tas pats, kas šeit agrāk publicēja video par ārstēšanos un atkarību?

Nav jau jēgas mācīt, tāpat visu zini, bet nu ceru, ka spēsi kādreiz uzsākt normālu dzīvi.

Blūberijs avatars
Medaļa SensācijaMedaļa BestsellersMedaļa Ziņnesis
  Blūberijs 06.12.17 11:32
 
4
0

Pievērsies sportam, liekās domas no galvas izsit ārā un padara par normālu īpatni, ja ir sakarīgs treneris tad vispār... Dažkārt gadās, ka viss aiziet ļoti greizi, bet vienmēr ir risinājums.  

Visnotaļ, jauki, ka padalījies, ar interesi lasīju! 

EV1TA avatars
Medaļa Troll killerMedaļa AdminsMedaļa Auklīte
  EV1TA 06.12.17 08:49
 
4
0

Paldies, ka padalījies! 

Grey Wolf avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas doma
  Grey Wolf 06.12.17 15:37
 
3
0

atbildot uz kakasy komentāru " Lietotājs airis aicina marihuānu dekriminial... "

ā tas komentārs - nu jā liels sasniegums, bērnu bērni atcerēsies...

tie kas aicina uz to, reāli neapzinās sekas... Holandē, ir pilnīgi cita likumdošana, bet arī tur ja izdari pārkāpumu "zāles" iespaidā, tad sods ir sevišķi smags,  tajā skaitā pat vienkaŗšs pārkāpums kā ielas šķērsošana pie sarkanās gaismas. Sapīpējies un pārej ielu nepareizā vieta- viss uz zināmu laiku arests, attiecīgi arī darba vieta uzina ka esi pīpētāks. Tātad karjerai faktiski pieliec punktu.. tāpēc jau vietējie nemaz tā nelieto...  

Anonīms
Anonīms 06.12.17 17:17  
 
3
0
Jūtu tev līdzi, jo pati esmu līdzīgā situācijā. Paldies, ka dalījies, un es ceru, ka nostāsies uz kājām.
Anonīms
Vai 06.12.17 09:54  
 
3
0
šādus keisus neārstē slimnīcā? Savādāk izklausās pēc normāla kadra, kurš sapinies ar tumsas spēkiem. Ja vien vairums rubītu, ka tas jāsāk risināt, nevis tikai ķīmiskais sastāv..
Karlis Anonims avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas doma
  Karlis Anonims 07.12.17 16:48
 
2
0

atbildot uz kakasy komentāru " Sava pieredze, protams, ir vairāk vērta nekā... "

Nu, par tiem kara apstākļiem var domāt visādi - ja kara laikā tiešām darbojās izdzīvošanas instinkti, tas ilgtermiņā nepalīdzēja - statistika par 2. pasaules kara izdzīvotājiem rāda, ka depresija tiem bija biežāk kā pēckara dzimušajiem.

Iespējams, ka depresijas rašanās viens katalizators ir mūsdienu dzīves apstākļi, jā. Mans sākotnējais arguments gan bija par to, ka nav iespējams implementēt tādu ārstniecības metodi, kura balstītos uz dzīves līmeņa pazemināšanu - gan cilvēktiesību, gan pacienta psiholoģijas dēļ. "Negative inforcement" pieejas ir pētītas, un, lai arī tās ir ļoti spēcīgas, ilgtermiņā tās spēj radīt jaunas problēmas cilvēka psihē. Tas ir tikai plāksteris.

...

Vērā ņemams iemesls depresijai, šķiet, ir tīri ģenētika. Man dzīvē nav trūcis darba - uzaugu laukos, uzreiz pēc vidusskolas sāku strādāt un pats sevi nodrošināt, strādāju jomā, kur ir diezgan liela konkurence un darbs + konstanta mācīšanās ir vienīgais veids, kā palikt šajā nozarē. Tajā pašā laikā - viens no maniem vecākiem jaunībā bija cietis no depresijas, ko uzzināju tikai neilgi pēc tam, kad pašam parādījās simptomi (kuri diezgan precīzi sakrita ar vecāka simptomiem). Vecāks arī jaunībā bija daudz strādājis, mācījies, sities uz augšu, kā nu padomijā tas bija iespējams, bet tas viņu nepasargāja. Tāpat kā mani.

Grey Wolf avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas doma
  Grey Wolf 06.12.17 11:40
 
2
0

atbildot uz Nazi komentāru " Tu galīgs mudaks esi? Čalis vēl pats rakstīja... "

. Zāle pastiprina/saasina jau eksistējošas mentālās problēmas un es ļoti labi zināju, kāds ir zāles efekts, un man viņš vienmēr ir licies tikai pozitīvs, bet ar laiku man sākās arī nepatīkamas sajūtas, pīpējot... Es sāku piedzīvot tik nenormāli absurdas un vienmēr depresīvas, uzmācīgas domas, būdams sapīpējies. Jā, mana iepriekš filozofiskā domāšana pēkšņi pārvērtās pilnīgā dzīves atklāsmju agonijā, kura mani bendēja nost un es tiešām sāku ticēt tam visam murgam, kas urba manas smadzenes. Es nevarēju saprast kāpēc man tā notiek, 

----------

Tās ir tieši "zāles" pīpēšanas dēļ - sen zināms ka daudzas psihotropās vielas pastiprina emociajs - ja tās ir sliktas - tad paliek vel sliktāk, ja labas tad paliek vel labāk... Regulāri lietojot psihotropās vielas - smadzenes vairs nespāj adekvāti reāģēt uz apkārtējo apsauli..

To izdara arī alkaols - vienīgi stipri ilgākā laikā, vajadzīgi gadi, ar "vieglajām" narkotikām var saiiet uz īso pāris mēnešu laikā..

tas ir sen pierādīts fakts..  ne velti pret to cenšās cīnīties visas valstis, arī holandē kur "zāle" ir legāla, cenšās maksimāli to ierobežot, cilvēkus izglīto kādas sekas tas var radīt..

Protams pāris reizes uzpīpējot nekas slikts jau nenotiek - sāk veidoties pieradusm, nu bet tas protams tā..

Problēma ir tajā ka pieradusm izveidojaš tipat ātri ka'pei smēķēšanas. bet papildus ir ne tikai dūmu un darvas kaitējums plaušām, bet arī lēna un neatgrezieniska smadzeņu funkciju atmiršana..

 

Kā jau teicu problēma ir regulārā lietošanā, tāpat kā ar alkaholu

Arī pielejot seju vienreiz gadā (pat vienreiz mēnesī), nekādas lielās sekas nebūs - arī uzpīpējot vienreiz mēnesī - neka notiks..   

 

Mithotyn avatars
Medaļa Patīk komentārsMedaļa ŽurnālistsMedaļa Dienas joks
  Mithotyn 06.12.17 12:17  
 
2
0
Bridzot vel kads pasaka, ka jebkuras tabletes paredzetas "uzsedinashanai". Es vairs nelietoju pat vitaminus, jo riju pa 8 tabletem diena Noofenu (kas salidiznot ar Tavam ir bernu speles), noskalojot tas vakara ar pietiekamu daudzumu alkohola. Paldies par pieredzi un rakstu.

Karlis Anonims avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas doma
  Karlis Anonims 07.12.17 11:18
 
2
0

atbildot uz kakasy komentāru " Par cik man tuvos rados un paziņās ir dažāda ... "

Tava pieredze ir tava pieredze, bet mana ir mana. Es slīgu depresijā vairākus gadus, biju arī pievērsies "zaļo zālīšu ārtsniecībai", kas bija kļūda, un beigu beigās psihoterapeits un vidēji stipri antidepresanti mani uzveda atpakaļ uz normāla dzīves ceļa. Tagad atceros to kā ļaunu murgu, bet jāatzīst, ka tieši zāles kombinācijā ar regulārām sarunām ar profesionāli mani izvilka - citādāk, iespējams, šeit nebūtu.

Personīgi domāju, ka problēma ir tajā, ka cilvēki baidās atzīt savas problēmas, kā rezultātā tās ievelkas līdz tik smagam līmenim, ka ārsts jau sākumā izraksta diezgan stipras zāles. Tomēr ne visi ārsti izraksta uzreiz stipras zāles.

Ja cilvēku aizsūta pie psihologa, tas nekādas zāles neizrakstīs.

Pie psihoterapeita - iespējams, izrakstīs vieglas līdz vidēji spēcīgas zāles un lielāku uzsvaru liks uz cīņu pašam ar sevi un sarunām.

Pie psihiatra - diezgan bezkaislīgi izjautās un izrakstīs diezgan stipras zāles.

Nu lūk, man šķiet, ka liela problēma ir tieši ar psihiatriem. Viņiem bieži vien nemaksā tik daudz, lai viņi varētu un gribētu līdz galam iedziļināties pacienta problēmās - vieglāk ir izrakstīt stipras zāles, un rezultāts ir bēdīgs.

Man vizīte pie psihoterapeita maksāja 45eur katru nedēļu. Zāles - 30eur mēnesī. Rezultātā nācās sākumā pārdot lielu daudzumu lietu, kas man bija, un sākt askētiskāku dzīvesveidu, kas ļoti palīdzēja, kā arī pēc tam sākt daudz vairāk strādāt, lai atļautos nākamās vizītes. Savā ziņā tas sakrīt ar tavu ideju par to, ka palīdz smags darbs, bet tā kā manā gadījumā tas bija vairak intelektuāls, kā fizisks, vairāk palīdzēja gandarījuma sajūta par paveikto.

Soo, varbūt pipkas vai gulaga vietā vajadzētu cilvēkiem piedāvāt tik kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, kuras dēļ viņi ir gatavi smagi strādāt? 

Neļaušana mirt galvenokārt balstās (diskutablos) uzskatos par to, kas ir cilvēcīgi, un gulagmetodes šajos uzskatos neietilpst.

Čaks Norriss avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa Burvju klana biedrsMedaļa Dienas joks
  Čaks Norriss 06.12.17 23:21  
 
2
0
Vispār, pēc sarunas man pilnībā noklājās procesors un es pēkšņi, nezināmu iekšējo konfliktu dēļ, uzskatīju, ka man pilnībā nav vērts dzīvot, jo es spēju tikai visu sapist jebkurā dzīves situācijā, un apkārtējiem vienkārši būtu kvalitatīvāka dzīve, bez tāda pesimistiska un mūždien neapmierināta dalbajoba, kā es. - pēdējā laikā sev uzdodu šo jautājumu biežāk un biežāk
KRKA avatars
Medaļa BetmensMedaļa Patīk rakstsMedaļa Sviestmaize
  KRKA 06.12.17 09:29
 
2
0

atbildot uz azulum komentāru " šādus gadījumus, agrāk, senajos cietsir... "

Es nevaru noliegt tevis teikto, jo tā tiešām ir. Taisnība, taču, ja man būtu jārok bedre, kurā es pats drīzumā gulēšu, es laikam atrastu veidu, kā vienkārši novaļīt sevi ar lāpstu, lai viņi rok muhaha. Tobš problēmā ir tajā, ka man nestrādā tāda lieta kā izdzīvošanas instinkts... 

Tiamo avatars
Medaļa Admins iesakaMedaļa Sponsora favorītsMedaļa Redaktors iesaka
  Tiamo 06.12.17 12:17
 
2
0

 "Es tajā dienā izrīju visas 30 klonazepāma tabletes, jo es taču varu dabūt vēl!" -  tā kā veselības problēmu dēl ir nācies leitot klonozepāmu , tad šitam es neticu    Pēc tāda daudzuma klonozepāma tablešu, pie jau tā novājināta organisma, un ņemot vērā klonozepāma iedarbību pie pārdozēšanas  ( muskuļu vājums, bezsamaņa , koma un elpošanas apstāšanās ) iznākums ir tikai letāls.  Tā kā lai cik drūmi te aprakstīts viss , manā skatījumā - pasaka. 

 

« 1  2  3 »