local-stats-pixel fb-conv-api

Mani izglāba rakstīšana.7

234 0

Rakstīšana mani izglāba tad, kad es pati to nespēju. Dažreiz tu nesaproti jūtas, kuras tu izjūti. Dažreiz sāp tik ļoti, ka tu kļūsti nejūtīgs pret apkārtējo pasauli un jūtām, izņemot sāpes. Es ienīstu citēt Džonu Grīnu, bet vienā viņam bija taisnība. “Sāpes pieprasa, lai tu tās sajūti” jeb "That’s the thing about pain, it demands to be felt.

Un sāpes bija vienīgās jūtas, kuras es pazinu, bet nesapratu. Es zināju kā tās izpaudās, bet es tās neizpratu, ko tās nozīmēja un kāpēc. Kāpēc es tā jutos. Kāpēc es nespēju sevi izārstēt un būt laimīga.

Tas šķita tik viegli no citiem. Laime bija sajūta, kas veidojās pati no sevis. Smiekli bija patiesi, smaidi bija īsti. Bet, kad es smejos, tie bija veltīts citiem, un kad es smaidīju, tas kalpoja kā citu māns. Māns, ka prieks bija sajūta, kas veidojās pati no sevis. Es slēpu savas skumjas, lai viņi sajustos labi manā klātbūtnē.

Jo, kad es pārcietu sāpes, es neraizējos par sevi, bet par citiem, kuri atradās man blakus.

Katra mana kustība bija ar motīvu noslēpt, noslēpt domas, kuras es nevēlējos, lai citi uzzina. Negatīvās domas manī iesēdās tik dziļi, ka tās kļuva par ikdienu, ieradumu. Un manas dzīves veids – domāšana, slēpšana, domāšana, slēpšana un vēlreiz slēpšana sāka mani lēnām sagraut, tā mani gandrīz pilnībā sagrāva, bet es sāku rakstīt.

Rakstīšana mani izglāba no domām, kuras man vajadzēja slēpt. Papīrs un pildspalvas bija vienīgie, kuri varēja mani uzklausīt bez tiesāšanas, kamēr es nespēju publiski izteikt savas domas no bailēm par reakciju no citiem. Un dažreiz es pat nenojautu, kādas domas manī eksistē, līdz tās pamanīju uzrakstītas uz papīra lapām, kad tās pārlasīju, lai sevi labāk izprastu.

Un, pat ja es tās neizpratu, es spēju apzināties, ka tās manī eksistēja. Rakstīšana ļāva man izprast, ka kaut kas nebija pareizi. Tā ļāva man pirmo reizi atzīt, ka es nebiju laimīga. Rakstīšana mani izglāba, kad man to vajadzēja. Rakstīšana man ļāva saprast, ka man nebija jādzīvo dzīvi tik neveselīgi, nelaimīgi un nepiepildīti.

Rakstīšana ļāva man izpausties, kad man to visvairāk vajadzēja. Ar rakstīšanu es varēju neslēpties, tā bija vienīgā vieta, kur es spēju būt es pati, jo rakstīšana man kļuva par mīļāko vietu, kur es uzturējos savos pusaudža gados.

Tā bija vieta, kur es varēju paslēpties, tā kļuva par mājām, kur es spēju sev atzīt, ka es sev nepatiku. Tā kļuva par vietu, kur es sevi mainīju un atguvu savu iepriekšējo “es”, kuru biju pazaudējusi. Tā bija vieta, kur es sevi atkal iemīlēju.

Ja tu pašlaik cīnies ar saviem noslēpumiem, atrodi to vienu lietu, kas tev ļauj tos atpazīt, stāties tiem pretī, pārvarēt tos. Mīli sevi sevis dēļ.

234 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000
Vārdu pasaule ir labāk slēptuve, kurā pašam pazust un atrast sevi pa jaunam.
10 0 atbildēt

Filozofiski patīkams raksts. Tikai nevar saprast- "viņš" vai "viņa". Tekstā ir divdomība.

8 0 atbildēt

Daži cilvēki vairāk dod, bet citi vairāk ņem. Vismaz tā tas var likties sākumā, tomēr daudzi, kuri vairāk ņem patiesībā atdod tikpat, bet tikai citur. Uzņem vairāk emocijas un atdod to visu kaut kur citur, piemēram, rakstīšanā. Galu galā visi beigās esam vienādi, visi esam vienādi daudz ņēmuši un vienādi daudz devuši, mainās tikai veids, kā mēs ņemam un kā mēs dodam. Neticu dievam, bet ticu tam, ka finiša līnijā visi esam vienādi. Arī paši lielākie dzīves baudītaji dabū dot, ne tikai ņemt. 

Rakstīšana mums pārdod to, ko nepārdod mums realitāte, rakstīšanā mēs atklājam brīvību. Tā ir brīvība izpaust savas sāpes, priekus, bēdas. Realitāte mūs ierobežo, kamēr rakstīšana atbrīvo, kā gan var nosodīt cilvēku, kurš izvēlās brīvību pār ieslodzījumu? 

Diemžēl patiesība ir nedaudz savādāka. Lai arī cik jauki būtu aizlaisties prom no realitātes un aizmirsties rakstīšanā, viss ir savādāk, pastāv realitāte un rakstīšana ir tā, kura nav īsta. Realitāte ņem virsroku un mums ir jādzīvo patiesā nevis rakstītā dzīvē, lai arī cik traki tas nebūtu.

Cik gan skaisti būtu aizmirsties un palikt mūžīgi rakstītajā pasaulē jeb savā prātā un pazust no realitātes, pats tuvākais, ko tam var piedāvāt ir nojūgšanās, bet arī to nav tik vienkārši panākt, esmu mēģinājis, vēl nezinu, vai sanāca.

8 0 atbildēt
Ja Tu kādreiz vēlēsies atrast tādu cilvēku, kas varētu pārvarēt jebkuru, pat vissmagāko bēdu un padarīt Tevi laimīgu, kad to vairs nevar neviens cits: Tu vienkārši paskaties spogulī un pasaki "Sveiks!" šie vārdi ir tik dziļi un patiesi. Šajos vārdos nav ne kripatiņas žēlīgās bāls vai liekulības....... Tad, kad gažas sienas man virsū, es izrunaju šo kaut desmit reižu, sajūtu spēku turpināt iesākto. P.s man patika tavs raksts, īsi un kodolīgi
4 0 atbildēt

 emotion 

4 0 atbildēt

Kā saka - ja rakstot tu baidies, Tu raksti patiesību. Man ir bijis līdzīgi - rakstu un raudu, baidos, smejos..... Daudzas no vētulēm tā arī adresātu nesasniegs, jo nav vajadzības. Galvenais, ka pats sev esi atzinies.

2 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt