Rakstīšana mani izglāba tad, kad es pati to nespēju. Dažreiz tu nesaproti jūtas, kuras tu izjūti. Dažreiz sāp tik ļoti, ka tu kļūsti nejūtīgs pret apkārtējo pasauli un jūtām, izņemot sāpes. Es ienīstu citēt Džonu Grīnu, bet vienā viņam bija taisnība. “Sāpes pieprasa, lai tu tās sajūti” jeb "That’s the thing about pain, it demands to be felt.”
Un sāpes bija vienīgās jūtas, kuras es pazinu, bet nesapratu. Es zināju kā tās izpaudās, bet es tās neizpratu, ko tās nozīmēja un kāpēc. Kāpēc es tā jutos. Kāpēc es nespēju sevi izārstēt un būt laimīga.
Tas šķita tik viegli no citiem. Laime bija sajūta, kas veidojās pati no sevis. Smiekli bija patiesi, smaidi bija īsti. Bet, kad es smejos, tie bija veltīts citiem, un kad es smaidīju, tas kalpoja kā citu māns. Māns, ka prieks bija sajūta, kas veidojās pati no sevis. Es slēpu savas skumjas, lai viņi sajustos labi manā klātbūtnē.
Jo, kad es pārcietu sāpes, es neraizējos par sevi, bet par citiem, kuri atradās man blakus.
Katra mana kustība bija ar motīvu noslēpt, noslēpt domas, kuras es nevēlējos, lai citi uzzina. Negatīvās domas manī iesēdās tik dziļi, ka tās kļuva par ikdienu, ieradumu. Un manas dzīves veids – domāšana, slēpšana, domāšana, slēpšana un vēlreiz slēpšana sāka mani lēnām sagraut, tā mani gandrīz pilnībā sagrāva, bet es sāku rakstīt.
Rakstīšana mani izglāba no domām, kuras man vajadzēja slēpt. Papīrs un pildspalvas bija vienīgie, kuri varēja mani uzklausīt bez tiesāšanas, kamēr es nespēju publiski izteikt savas domas no bailēm par reakciju no citiem. Un dažreiz es pat nenojautu, kādas domas manī eksistē, līdz tās pamanīju uzrakstītas uz papīra lapām, kad tās pārlasīju, lai sevi labāk izprastu.
Un, pat ja es tās neizpratu, es spēju apzināties, ka tās manī eksistēja. Rakstīšana ļāva man izprast, ka kaut kas nebija pareizi. Tā ļāva man pirmo reizi atzīt, ka es nebiju laimīga. Rakstīšana mani izglāba, kad man to vajadzēja. Rakstīšana man ļāva saprast, ka man nebija jādzīvo dzīvi tik neveselīgi, nelaimīgi un nepiepildīti.
Rakstīšana ļāva man izpausties, kad man to visvairāk vajadzēja. Ar rakstīšanu es varēju neslēpties, tā bija vienīgā vieta, kur es spēju būt es pati, jo rakstīšana man kļuva par mīļāko vietu, kur es uzturējos savos pusaudža gados.
Tā bija vieta, kur es varēju paslēpties, tā kļuva par mājām, kur es spēju sev atzīt, ka es sev nepatiku. Tā kļuva par vietu, kur es sevi mainīju un atguvu savu iepriekšējo “es”, kuru biju pazaudējusi. Tā bija vieta, kur es sevi atkal iemīlēju.
Ja tu pašlaik cīnies ar saviem noslēpumiem, atrodi to vienu lietu, kas tev ļauj tos atpazīt, stāties tiem pretī, pārvarēt tos. Mīli sevi sevis dēļ.