local-stats-pixel fb-conv-api

Mana pasaule #88

19 2

Nokusa sniegi, palika siltāks un es varēju palikt ilgāk ārpus mājām tajās dienās, kad bija ārpusstundu nodarbības, lai satiktos ar Viņu. Mēs tikāmies tādās vietās, kur citi nesper kāju – visādos graustos un netīros nostūros, kur parasti marinēja dzērāji un vecāko klašu skolēni, kas pa kluso starpbrīžos devās turp smēķēt.

Nelāgi, bet man tas viss bija jauns. Es kā mazs bērns, nesaprotot, kas ir labs un kas ir slikts, par to visu priecājos. Es beidzot biju laimīga. Tik sen nebiju tik labi jutusies.

Kāpēc teicu, ka tas ir nelāgi? Kādai zināmai daļai sabiedrības tas varbūt šķiet pavisam normāli. Bet zinot, kāda ir mana ģimene, kā esmu audzināta, kādas morāles piekopj mani vecāki, tas viss, ar ko nu nācās saskarties, bija pret visām manu vecāku cerībām par manu nākotni. Arī manām toreizējām ilūzijām par savu nākotni tas neatbilda, jo tā turpinot, tas ne pie kā laba nenovedīs.

Citu acīs es vienmēr biju kā priekšzīmīgā, pareizā meitene, kas, nedod Dievs, pateiks kādu lamu vārdu, meitene, kas nerīkojas kā citi. Es negribēju rīkoties kā citi, tad es justos kā viena no daudzajām avīm aitu barā, bet es arī nevēlējos rīkoties tā, kā rīkojos. Es gribēju būt Es, bet nespēju, jo turpat skolā strādāja arī viens no maniem vecākiem. Man vienmēr bija vispirms jāpadomā par to, ko teiks vecāki, ko teiks skolotāji, tikai tad jāver mute vaļā vai jārīkojas.

Es vienkārši nevēlējos pievilt vecākus, nevēlējos izraisīt konfliktus. Man riebās strīdi, jo tie mani nogurdināja, pat tad, ja es pati nebiju iesaistīta konfliktā, tikai to dzirdēju, es ātri vien jutos iztukšota, it kā tie, kas strīdas, būtu no manis izsūkuši visu enerģiju (vampīri tādi!).

Un visa šī rezultātā, es skolā jutos kā baltais zvirbulis. Lai gan visi mani zīmēja tik baltu, tik baltu..., manī iekšā kaut kas plosījās tik melns... Un, sajaucot šīs krāsas kopā, es jutos pavisam pelēka.

Bet, kad biju ar Viņu, tikai tad es varēju visas maskas nomest malā un justies brīvi, runāt brīvi, rīkoties brīvi. Es varēju izlīst no būra un lidot. Es jutos kā dumpiniece, jo prātā es redzēju savus vecākus ar pārmetošiem skatieniem, kas lika justies tā, ka esmu pārkāpusi visus iespējamos noteikumus.

Bet ko Tu dullai padarīsi? Tāds jau ir tas iemīlēšanās sākums, ka viss vienalga par apstākļiem.

19 2 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000

emotion 

5 0 atbildēt

Es nevienu reizi neesmu apgalvojusi, ka rakstīšu tikai par šito, vai tikai par to. Es teicu, ka būs fragmenti no manas dienasgrāmatas. Protams, lielākā daļa ir mans tagadējais viedoklis un manas atmiņas, bet atsaucoties uz dienasgrāmatā rakstīto. Tas, kas ir no dienasgrāmatas, tas ir slīprakstā, viss pārējais ir tagad rakstīts.

Es vispār pirmajā rakstā minēju - kritikai šeit nav vietas. Tā ir mana pasaule, mani noteikumi. 

Acīmredzot, neiedomājos, ka visu šo būs spējīgs izlasīt arī, kāds, kas neciena to, ka vispār es šeit atklājos, bez liekām fantāzijām rakstu realitāti, un atklāti man brauks virsū ar visādām piezīmēm un replikām. Fui. 

 Tā vien šķiet, ka Jūs tagad visi gribat mani pārveidot. Nebūs nekāds brīnums, ja es kādu dienu salasīšos visas negācijas, kas tiek grūstas man virsū, un vienkārši šo visu izdzēsīšu, tai skaitā arī sevi..

 

Bet es zinu, ka vismaz viens vai divi no visiem, kas lasa, ar lielāko prieku lasa manus rakstus un nevar sagaidīt nākamos. Viņu dēļ es to daru. Varbūt kādam te kaut kas ir noderīgs.

3 0 atbildēt

centies tik ljoti nenovirziities no teemas, saakuma bija runa galiigi par ko citu;)

2 1 atbildēt

bij jau bij no sākuma kas cits hmm... 

1 1 atbildēt

Nu, ja reiz publicēji internetā, tad laicīgi jāgatavojas saņemt skarbu kritiku. Izlasīju #1 un šo. Literālais stils ir briesmīgs. Jāmācās izteikt savu domu pievilcīgā formā, citādi to ir grūti uztvert.

0 3 atbildēt