Pienāca vasara. Viņš bija ārzemēs. Es par Viņu domāju katru reizi līdz aizmigu vakaros. Man Viņa ļoti pietrūka. Lai mazāk par Viņu man būtu jādomā un nebūtu jāmokās sirds sāpēs,es pēc iespējas vairāk sevi nodarbināju, iesaistoties visās iespējamajās aktivitātēs un pavērsienos, kas vien gadījās man ceļā. Un nedomāju, cik tas ir vai nav pareizi, tikai centos atslēgt prātu, sekot savai neattīstītajai intuīcijai un dzīvot. Dzīvot tagad. Un baudīt kā nekad. Aizmirst visu un domāt par sevi.
Drīz vien Viņa radi atzīmēja svarīgu notikumu Viņa tuvam draugam un rada gabalam vienā personā. Kaut kā arī es jutos piederīga un neatņemama sastāvdaļa svinētāju lokam. Tur tad arī es sastapu sen neredzētu un piemirstu personu, kas arī bija viens no Viņa radiem. Kurš pirmiņ bija sīks, nešpetni palaidnīgs un smieklīgs puišels manās acīs, tagad bija izstiepies un kļuvis simpātiski vīrišķīgs puisis ar patīkami piesmakušu balsi un šķelmīgu smaidu, un tik pat asprātīgiem jokiem vārdu krājumā, kā pirmajā tikšanās reizē tai puikas veidolā. Es ar Viņu ātri atradu kopīgu valodu, man vienkārši bija jautri un es jutos labi šajā ģimenē. Es beigu beigās nodzīvojos ar Viņa radiem 3 dienas, līdz sapratu, ka nu pietiks, ka varu pārāk pieķerties un labāk mukt prom, kamēr nav par vēlu. Mēģināju savu skatījumu sev prātā paturēt tādā ģimeniskā un draudzīgā līmenī.
Nepagāja ilgs laiks, kad Jaunais puisis (saukšu viņu arī turpmāk tā), sadabūjis manu telefona numuru, negaidīti pārsteidza kādā vienmuļā vasaras vakarā ar zvanu. Neko pārsteidzošu jau viņš nepaziņoja. Patīkami pārsteidzošs vienkārši bija tas fakts, ka viņš izvēlējies tieši mani, ar ko ''nosist'' tikpat vienmuļu vakaru, kādu pavadīju savās mājās es. Es viņam prasīju, vai tad nav neviena puiša vai meitenes viņa vecumā, ar ko apspriest kaut ko pa telefonu. Es centos sev negribīgi viņu atstumt, bet viņš laikam bija uz tā paša viļņa, uz kura es, un spītīgs (viņu dzimtai atbilstoša un vienojoša īpašība), tā ka nācās vien padoties un ļauties raitajām sarunām.
Tas pamazām kļuva par ieradumu vai tādu kā vakara tradīciju tā vienkārši papļāpāt pa telefonu ar Jauno puisi. Drīz vien asprātīgās un smiekliem apvītās sarunas kļuva dziļākas, un es jutu, ka sāku pieķerties un ka nemaz nevēlos no tā atteikties. Man bija tik patīkami un silti klausīties viņa jociņos un es biju pārsteigta, ka ar viņu tik viegli arī man valoda raisās, ka nokritusi kaut kāda aizspriedumu barjera un ka nekādas tabu tēmas nav. Smieties vēderu turēdama un neklusēt ne mirkli - tik daudz kā, ar ko dalīties. Un ja ir kāds, kas tiešām klausās un māk pateikt tieši to, kas vajadzīgs, tas tiešām priecēja.
Vakara sarunas drīz ievilkās garās 4-5 stundu garās nakts sarunās, līdz rīta pusē tikai vienam vai otram no mums acis lipa ciet un domas vilkās kā gliemeži,ka bija fiziski neiespējami turpināt garo sarunu. Katru rītu es pamodos ar tūkstoš domām un emocijām sevī. No rītiem domāju par Viņu, tad visu dienu par Jauno puisi un vakarā nevarēju sagaidīt, kad atskanēs telefonzvans (tik nebiju pārliecināta, no kura es īsti gaidu zvanu vairāk).
Tas mani rāva vai uz pusēm. Tādas šaubu zibsnis manī skrēja. Tas viss mani ieveda atkal lielā cīņā un nesapratnē ar sevi. Es nesapratu, kāpēc tā rīkojos, vai negribēju saprast. Pats labākais bija tas, ka atkal es rīkojos pret saviem principiem. Es nekad neskatījos uz jaunākiem par sevi, man tas likās nepieņemami. Kaut kāds stereotips bija manī, ka sievietei jābūt jaunākai par savu vīrieti. Es nedrīkstēju sev vai, precīzāk, Viņam atkal ko nepelnītu nodarīt pāri. To pašu varētu teikt par Jauno puisi. Tas būtu dīvaini un nevienam nesaprotami,ja es pēkšņi no viena pārmestos pie otra, turklāt radinieka, ar to pašu ģimeni. Es citu un arī savās acīs būtu kā tāda mauķele. Bet es tā negribu justies. Es negribēju sevi novest tik zemu, apkaunojot sevi, savu un otru iesaistīto ģimeni. Katrā ziņā sajūtas vilka uz to, ka labi nebūs, ka drīz es ieberzīšos un ka drīz būs vētra. Kā jau parasti pēc saulainām un svelmainām dienām mēdz būt lieli negaisi. To zinām mēs visi.
