Reti kurš var sacīt, ka skatījies nāvei acīs, bet tieši tas ar mani notika 27. janvārī.
Kopā ar draugu braucām uz Karlstad darba darīšanās. Ceļš ir samērā moderns, četras joslas, kas ik pa laikam saiet kopā, tad atkal parādās. Divas katrā virzienā ar metāla barjeru pa visu. Ainavas pašas par sevi skaistas, klintis, meži, dziļas ielejas un ezers.
Vienā tādā klinšainā posmā mēs sākām apdzīt smago auto, kurš brauca ap 100 km/h taisnā posmā (atļauts bija 110), tas bija viens no tiem klinšu gabaliem, kur klintis gar abām ceļa malām, uz tām augstu aug egles.
Kad esam smagajam aptuveni pusē, tas pēkšņi sāka līst ārā no savas joslas. Kas vadītājam lika to darīt, nav ne jausmas, jo priekšā mašīnu nebija, tātad apdzīšanas manevrs ar idiotisku neskatīšanos spoguļos tas nevarētu būt.
Taču situācija palika pavisam nejauka mums. No vienas puses virsū spiežas smagais, no otras ir barjera, pat pretējā joslā nevar paglābties. Virzījāmies uz barjeras pusi, vismaz tai nav vairāku tonnu masa, gāzi grīdā, jo bremzējot tas smagais saspiedīs mūsu purnu ar pakaļu (riteņi bija zemu, nolaisti visi, tātad pilns).
Tuvojoties barjerai, riepas sāka art sniegu, kurš pie pašas barjeras, protams nebija tīrīts. Galva tajā brīdī nez kāpēc ir neparasti skaidra, taču bļaut netaisījos. Redzu, kā kabīne tuvojas no labās puses, sniegs sitas no kreisās un tad nāk barjera. Tā kā kustējāmies uz priekšu taisnā virzienā, tad nesākām virpuļot, bet gan slīpēt metālu, no kreisā spārna krāsojuma varēja atvadīties, bet tas ir labāk nekā paši pagalam. Par kāda centimetra tiesu pašāvāmies garām kabīnei un jau bijām fūrei priekšgalā.
Vai nu šoferis pamodās, vai pamanīja mūs, pats neavarēja, neko aiz muguras nedzirdējām.
Aptuveni pēc desmit minūtēm bija jāapstājās, nervus nomierināt. Sākās trīceklis ne pa jokam, taču labi, ka pēc tam, nevis tajā brīdī.
Kā jau teicu, tajā momentā galva bija neparasti skaidra, taču neko no apkārt notiekšā, izņemot, smago, barjeru, sniegu un ceļu mums priekšā neredzēju. Neatceros neko arī dzirdējusi. Baiļu nebija, bet gan tāda nelāga sajūta, ka tas nav godīgi, pilnīgi ar prātu stūmu fūri prom, bet, tas, protams, nelīdzēja :D Kaut gan tas viss notika vien dažu sekunžu laikā, šķiet, ka tas ilga vismaz minūti vai vairāk, tik daudz vizuālo detaļu, netīrumi uz piekabes, dzeltenā kabīne ar melnajām uzlīmēm, šķīstošais netīrais sniegs utt.
Ziemas laikā, un vispār jebkurā laikā, brauciet ar domu, ka jūs nevarat zināt, kāds idiots ir jums blakus un, kas viņam ienāks prātā, jo arī visizcilāko vadītāju var līdzi paraut kāds āpsis. Tāpat, nebrauciet noguruši, kaut vai apstājieties ceļmalā, aizslēdziet durvis un nosnaudieties tās 20 minūtes, ļoti palīdz, jo citādi jūs aizmigsiet pie stūres, un jau dažu sekunžu laikā varat kādu nogalināt.
Nekad nevajag sevi mierināt ar domu, ka ar mani jau tas nekad nenotiks, esmu piesardzīgs utt. Jā, piesardzība samazina risku iekluties nelaimē, bet tā to nenovērš pavisam. Avārija var notikt no jums neatkarīgu apstākļu dēļ, un, ja būsiet līķis, tad jums būs vienalga, vai jums pēc noteikumiem bija priekšroka. Ja redzat kādu, kurš uzvedas ne tā kā vajadzētu uz ceļa, nu nelieniet tur, paši neskrieniet, labāk piezvanīt attiecīgajiem dienestiem. Labāk galā desmit minūtes vēlāk un pie dzīvības.
