http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Mana-dienasgramata-1septembris/768403">Sākums|<
Reiz bija nedēļa. Nedēļa bija interesanta un uzzināju ko īpašu. Neskaitot visu īpašo, nedēļa sākās diezgan parasti.
Pirmdiena ir nedēļas pirmā diena. Šajā dienā parasti ir sporta nodarbībā. Sports nav vienīgais, bet tas tā.
Diena sākās ar visu populāro vēsturi. Vēsture tas ir spēks. Tas ir spēks, kas iesāk nedēļu un to nobeidz (vismaz daļu, kas prasa visvairāk morālās enerģijas)- t.i. noslēdz apli. Šajā “spēcīgajā” priekšmetā uzzinājām, ka reiz dzīvoja poļu valdnieks, kurš Latvijā ieveda 3 lietas: kafiju, afroamerikāņus (kā vergus) un manufaktūras.
Pirmdienas beigās atnāca sporta nodarbība. Prasīts bija veikt noteiktus vingrinājums noteiktos zāles posmos skrienot pa apli. Prasīts bija veikt piecas reizes, bet pilnvērtīgi izpildīt vēl nevarēju… Toties, uz nodarbības beigām notika kaut kas, par ko biju priecīgs! Tika atlasīti cilvēki, kuri gribēja spēlēt basketbolu. Cilvēku pulkā, kuri negribēja biju arī es. Mums pavērās “jauna pasaule”. Tikām ielaisti zālē, kur trešdienās (vismaz pēc manām zināšanām) notiek sporta pulciņi. Cilvēkiem tika jautāts, kurš grib šautriņas un kurš grib tenisu. Gribēju tenisu, bet neizteicu to un tiku iedalīts pie šautriņu metējiem. Toties, lietas nepalika stāvot. Pienāca kursabiedrs un teica, ka viņam ne visai teniss un vēlētos šautriņas. Samainījāmies. Viss aizgāja visiem par labu!
Vēlāk dienā gāju uz autobusa pieturu. Īsti neuzspēju uz autobusu, kas aizvestu mājās, tāpēc iekāpu tādā, kurš ved uz blakusciematu. Pirmais ko dzirdu: ”Tālāk iesiet ar kājām?” Nja. Sanāk, ka šoferis zina, kur dzīvoju…
Otrā nedēļas diena bija ļoti īpaša. Sākumā to vēl nezināju, bet nodzīvojot līdz saskarsmes nodarbībai, kad uzzināju, ka tā būs pēdējā līdz 3.kursam, tiku palaists brīvībā (tos, kas bija sekmīgi, atbrīvoja). Uz rokām bija 90 brīvas minūtes. Ko lai dara? Sākumā nevarēju izdomāt, bet vienā brīdī nonācu pie apgaismības, ka šo laiku varu izmantot, lai brālēnam sadabūtu rokā vārda dienas dāvanu. Un piedzīvojums sākās.
Aizgāju līdz tuvākajai (parastā) busa pieturai un sagaidīju autobusu, lai ātrāk nonāktu kādā konkrētā vietā. Tad sekoju tēva norādēm un nokļuvu vajadzīgajā tramvaja pieturā. Sagaidīju to un braucu uz “Alfa”. Ieplānojis biju doties uz veikalu “GGWP”. Tur arī nonācu, bet. Nonākot tur ieraudzīju zīmi:”10 minūtes prom”. Hm. Var konstatēt, ka veicas. Pēc laika paiešanas sāku runāt ar pārdevēju. Jāsaka, ka tā varēja būt pirmā reize, kad patstāvīgi runāju ar veikala pārdevēju (bija interesanti). Pārdevējs stāstīja ļoti noderīgi un vēlējās visu parādīt, bet pēc frāzes, ”Piedodiet, bet es steidzos. Vēlētos vēl uzspēt uz 4.pāri koledžā.” Pārdevējs sapratu un ātri pārdeva preci, par kuru sākumā bijām vienojušies. Atpakaļ ceļš bija interesantāks.
Aizgāju uz tramvaja pieturu. Gaidīju tramvaju. Sagaidīju. Braucu. Neatceros, kur jākāpj ārā. Dzirdu, ka nākamā pietura ir K.Barona iela. Sabīstos un izlecu no tramvaja tieši pirms tā durvis aizveras. Attapos diezgan nepazīstamā vietā. Gadās.
Sāku iet. Eju tai virzienā, kur pēc principa vajadzētu būt kvartālam no kura atnācu (uz to pusi). Atnāk doma par mobilo navigāciju. Ieslēdzu telefona navigāciju un skatos. Fig man. Telefons nevēlas sadarboties. Nu i nevajag. Iešu kur deguns rāda!
Par laimi nonācu vietā, no kuras redzu savu mācību iestādi. Nonāku koledžā. Minūte līdz pēdējam pārim, slapjš- nosvīdis.
Trešdiena bija ļoti augsti gaidīta. Šodien jānodod parāds rasēšanā. Šis parāds rādījās murgos, bet beidzot tam nāks gals. Pirms tam bija citas nodarbības, jo rasēšana ir likta pēdējā. Piemēram, fizikā nācās rakstīt kontroldarbu. Pēc būtības viegls un loģisks, bet loģika nav puse, kura būtu stipra.
Pienāca rasēšana. Viss aizgāja veiksmīgi. Murgos redzētais nepiepildījās.
Vai 40minūšu laikā izņemt vielu par konusu un otru 40 minūšu laikā izņemt vielu par lodi ir ātri paveikts darbs ?
Sagaidīja ceturtā nedēļas diena mani. Diena sākās jauki, bet šodien svētki ceturtajiem kursiem. Kursam, kurā mācos jāsveic pēdējais kurss. Ko darīsim ?
Un tā nonācu zāles priekšā, cilvēku priekšā, kur lasīju anekdotes un beigās dzejoli. Bija interesanti. Arī nonācu pie filozofijas: brīvdomātājam/ personai, kas dzīvo pa mākoņiem nevar būt lampu drudzis, jo ir pārāk aizņemti ar savām domām.
Priecīgi pienāca piektākā nedēļas diena, kas ir cilvēkiem zināma, kā piektdiena. Koledža neko daudz neprasīja, bet uzrakstīju pirmo programmu, kura aprēķina lietiņas trijstūrim.
Tagad sēžu pie datora pulksten kurš zina cikos pēc pusnakts Daugavpils rajonā un beidzu šo rakstu…
Nākamā daļa(kautkad piektdien)=>
