Tā kā man nav ne jausmas par savām gaitām maija mēneša beigās, labi zinot, ka varu arī nebūt pie sava uzticamā drauga (datora), tad nolēmu neatstāt šo rakstu neuzrakstītu vēl šajā mēnesi kā to darīju iepriekš, kad attapos vien maija sākumā. Kā jau tiku rakstījis savā vasaras ieskata rakstā, esmu bijis pagalam slinks lasītājs, lai gan bija paredzēts lasīt kā negudram, izdarīt neizdarītos darbus un vēl viskaut ko. Bet sanāca pavisam pieticīgi aizvadīt šo pēdējo pavasara mēnesi, kurā biju gan nelielā izbraucienā ar velosipēdu, gan paciemojos galvaspilsētā un citur. Lielu daļu laiks bija tieši tik sūdīgs, lai sēdētu saritinājies segā un lasītu, bet es to nedarīju, atsāku lasīšanu vien brīdī, kad laiks jau bija tik jauks, ka to var darīt ārpusē, ne tikai četrās sienās sēžot.
Kad atgriezos no Rīgas, beidzis tur strādāt un mitināties, tobrīd uz dažām dienām nebiju viens, tāpēc lasīšana bija palikusi otrā plānā, ja ne pat trešajā vai ceturtajā. Izbraukājis Kurzemi, es tomēr pamanījos pasēdēt arī Ventas krastā (kamēr Anna cītīgi rakstīja) un palasīt (un nākamā dienā jau izlasīt!) nesen iegādāto Artura Rembo grāmatu „Sezona ellē / Iluminācijas”. Pirms tam par šo izcilo franču rakstnieku, kurš ir dzimis 129 gadus un trīs dienas pirms manis un visai pāragri aizgājis aizsaulē, biju dzirdējis gana daudz, taču lasījis neko nebiju. Atēnas grāmatu izpārdošanas laikā es tomēr nolēmu iegādāties šo grāmatu, jo tā nebija dzeja, bet gan proza, kura iesākās visai spēcīgi, pat izcili. Kā tiku rakstījis: „Vietām šī grāmata bija izcilības paraugdemonstrējums!” Īpaši tas attiecināms uz pirmo nodaļu – „Sezona ellē”. Tā sākās ar skaistu teikumu: „Reiz, ja labi atceros, mana dzīve bij’ svētki, kur visas sirdis atvērās, kur tecēja visi vīni.” Kārlis Vērdiņš šai grāmatai ir uzrakstījis pagaru ievadu. Pirms tam par Arturu Rembo es lasīju mazā Pola Verlēna grāmatā par cietumiem, kuros viņš bijis. Kad tiku līdz „Sezona ellē” sadaļai, kas saucās „Sliktās asinis”, es sastingu no tā dižuma, kas tajā bija. Grāmatas lapaspuses ir vienos svītrojumos. „Iluminācijas” gan nebija tik satriecošas, bet tik un tā liels WOW.
---
Par grāmatu „Almajera muļķība”, kuru dabūju no pašas izdevniecības pārstāvja (ceru, ka ar viņiem viss ir kārtībā un viņi turpinās darboties), es jau rakstīju. Stāsts ir gana smags pēc savas uzbūves, manai vieglprātībai nedaudz par smagu. Tā kā latviski savulaik ir izdotas arī citas autora grāmatas, es noteikti pamēģināšu vēl kādu, jo visā kopumā man patika valoda, kādā ir aprakstīti šie notikumi. Manā sarakstā ir arī filma, kura uzņemta pēc kādas no Džozefa Konrāda grāmatām. Es noteikti sākumā izlasīšu grāmatu un tikai tad skatīšos filmu.
Līdzīgi man bija arī par filozofisko „Kādas šķērsielas filozofija”, kuru iesācis jau biju pasen, lai neteiktu, ka tieši pirms gada vai kaut kā tā. Sāku to lasīt gluži nejauši, kaut kas man tajā patika jau no pirmās nodaļās. Vēlāk nāca citas grāmatas un šī sava formāta dēļ kļuva par aizvietotāju brīžos, kad lielāka formāta grāmatas nebija ērti paņemt sev līdzi. Tā nu es ar to staigāju apkārt, lasītu to autobusos un pat ņēmu līdzi uz grāmatu izstādi, labi zinādams, ka tur iegādāšos pietiekoši daudz grāmatu, kuras jau tūlīt pat gribēšu iesākt lasīt. Tā arī bija, maz tiku lasījis šo šķērsielas grāmatiņu. Satiku Elīnu un pēc tam jau ķēros klāt citām, saldajā ēdienā atstājot otru dārgāko grāmatu savā kolekcijā Selīna „Ceļojums līdz nakts galam”. Es to tikai pašķirstīju, ko labi zināju, ka tobrīd man ir jātiek galā gan ar Māra Bērziņa „Svina garšu”, gan citām agrāk iesāktajām grāmatām. Bet prieks par šo beidzot latviski izdoto garadarbu bija milzīgs. Gribētu pēc iespējas ātrāk tai pieķerties un aizmirst par visu pārējo, kas pasaulē ir. Bet šķērsielu es piebeidzu dienā, kad atgriezos no Muzeju nakts pasākumiem. Maz bija palicis. Bet tā arī netapa skaidra visa šīs grāmatas būtība. Meli, kas vijās ar patiesību un otrādi. Daudz atziņu šajā mazajā grāmatiņā, bet daudz sarežģītības arīdzan. Laikam jau filozofija nav man paredzēta, jo es, šķiet, vairāk ar psiholoģiju draudzējos...
---
Nepaklausījis savai gribai pabeigt jau iepriekš iesāktās grāmatas, es pabiju bibliotēkā un sadabūju tur „Baudu”, kuru iesāku vien pagājušajā naktī un jau tūlīt grasos piebeigt. Brīdī, kad šis raksts sasniegs savus lasītājus, es jau būšu to izlasījis. Bet vēl pirms tam es tiku izlasījis Daces Rukšānes „Ķīpsalas putnus”, kuri arīdzan mani todien bija uzrunājuši. Ātri vien tiem pārskrēju pāri divas dienas pēc kārtas aizstaigājot pie omas. Viegli lasāmie stāsti atgādināja kādreiz darbā izlasīto Gundegas Repšes grāmatu „Vīrs tapīrs un citas radības”, kura gan iznākusi vairākus gadus pēc Rukšānes putniem. Var jau būt, ka tā iespaidoja arī Repši uzrakstīt ko līdzīgu. Lai nu kā, abas grāmatas ir ļoti simpātiskas. Īpaši man patika pirmās nodaļas. Kaut kā pēc tam sekoja īss noriets šai sajūsmai, bet tā atgriezās. Viennozīmīgi, šī ir par krietnu sprīdi labāka par viņas pērn izdotajiem „Mīlasstāstiem”. Starp citu, Dace Rukšāne bija grāmatnīcā manā pirmspēdējā darbadienā. Nodevu viņai paciņu ar grāmatām, taču neuzrunāju...
---
Pēdējā maija trešdienā es paņēmu izlasīt Eduarda Aivara 2001. gadā izdoto dzejas krājumu „Es pagāju”, kurš ir godalgots ar „Preses nama”, Kultūras fonda un Rakstnieku savienības dzejas balvu. Saviem biedriem pasniegt balvas, šķiet, ir visizdevīgāk, taču es nenosodu šo krājumu, lai gan man tas īsti negāja pie sirds. Iesākumā vispār gribēju to pārstāt lasīt, jo man nepatika nekas, ko dzejnieks tika rakstījis. Tikai vidusdaļā man daži dzejoļi sāka iepatikties („Varēju, protams, uzcelt māju / Taču es sāku celt uzreiz pilsētu...”) un varbūt šī ritma dēļ man iepatikās vēl vairāki citi viņa dzejoļi.
Vislabākais, manuprāt, bija šis īsais dzejolis: „Mana mūza novelk blūzi / Novelk visu citu arī / Zemāk – tas man atgādina / Kreica dūzi / Agri, agri pavasarī”. Pavisam nesen viņam iznāca jauns dzejas krājums, kamēr es nesteigšu to lasīt un turpmāk pieturēšos pie viņa prozas darbiem, pie minimām, kuras lasīju gada sākumā. Šo grāmatu es tikai nejauši pamanīju Elīnas rokās, kad bijām pametuši Ķīpsalas izstāžu halli, kurā todien norisinājās lielā grāmatu izstāde. Sagribēju to sev, tāpēc iemainīju to viņai pret skaistu mākslas grāmatu. Viņa bija ar mieru. Tagad, kad tiku izlasījis šo mazo krājumu, es sāku pat nedaudz nožēlot to, ka iemainīju šo „ir OK” dzeju pret tik simpātisku grāmatu, ha!
***
Šonakt atkal vēlos redzēt tās zvaigznes
Zem kurām mana meitene dzīvo...
---
Līdz ar to esmu nonācis pie grāmatas, kuru minēju jau dažas rindkopas augstāk. Dabūju to bibliotēkā, kuru ļoti sen nebiju apmeklējis. Šķiet, grāmata iznāca kaut tajās dienās, kad es beidzu savas darba attiecības grāmatnīcā, cerībā uz atgriešanos šajā vietā, kas man vairāk bija kā hobijs, ne darbavieta, uz kuru jāiet ar skābu ģīmi. Arī draugi saprata, ka esmu vietā, kur no tiesas es iederos kā roka cimdā. Lai nu kā, šī grāmata mani simpatizēja jau pēc vāka vien, tāpēc paņēmu bez ilgas domāšanas. Nesu mājās, noliku uz galda un tā viņa tur pastāvēja kādu brīdi līdz vakarnakt es piebeidzu Eduarda Aivara dzeju un sagribēju sākt lasīt ko tikpat vieglu, jo iepriekš iesākto Žana Pola Sartra bērnības grāmatu „Vārdi” es nebiju gatavs turpināt. Domājams, arī to es piebeigšu vēl šajā mēnesī, jo šobrīd esmu izlasījis trešdaļu un esmu tikpat aizrauts kā pie viņa „Nelabuma”, kuru lasīju pērn ziemā.
Par Zvaigzne ABC izdoto „Baudu” esmu gatavs izteikties atsevišķā rakstā un to noteikti arī darīšu, tāpēc nesteigšu šeit rakstīt kaut ko pirms laika, nezinot, kā tā beigsies, kā beigsies abas šīs manis lasītās grāmatas, jo arī par „Vārdiem” es gribu uzrakstīt ko lielāku par šo mazumiņu. Ak, jā, un vēl man ir jāpārlasa Jānis Roze apgāda izcilo „Izskaidro man!”, kuru jau pasen dabūju apmaiņā pret savu recenziju. Šie 100 bērnu jautājumi par kutelīgām tēmām jau grāmatas iznākšanas dienā man lika smaidīt un es zināju, ka kādu dienu es par to uzrakstīšu. Visticamāk jau šodien vai rīt... Zinu, ka mēnesis vēl nav galā, bet jau rīt es dodos uz lielpilsētu nav zināms, kad es atgriezīšos...
