Rūpnīcas VEF vadošo konstruktoru devums sakaru nozares attīstībā ir zināms, bet par to gadu ražošanas kvalitāti vēsture klusē. Automātiskās tālsakaru centrāles būvniecība ritēja ar grūtībām, jo praktiski nevienu mezglu iedarbināt bez montāžas defektu labošanas, releju regulēšanas vai shēmu elementu nomaiņas nebija iespējams. Strādāja uz vietas daudzi VEF speciālisti, lai palīdzētu labot rūpnīcas ražošanas brāķus.
Ne viena vien problēma atklājās arī uz manas apkalpojamās maģistrāles tikai el.lampu dēļ vien.
Vienlaicīgi darbā esošo lampu skaits līniju traktos bija skaitāms tūkstošos. Lai nodrošinātu lielāku stabilitāti, lampas strādāja pa divām paralelslēgumā. To parametrus kontrolēja telemehānika.
Reāli no šī milzu daudzuma kāda lampa vienmēr izgāja no ierindas un sekoja ļoti bieži izbraukumi uz neapkalpojamiem punktiem lampu nomaiņai. Visa tā rezultātā sākās jauna akcija - el. lampu iepriekšēja trenēšana un pārbaude. Ļeņingradā ar Sakaru zinātniski pētnieciskā institūta līdzdalību izgatavoja lampu trenēšanas stendus. Lampas šķiroja pēc parametriem pirms un pēc trenēšanas.
Paši sakaru darbinieki vienmēr smejas, ka analogajās sistēmās ir tikai divu veidu bojājumi:
1. nav kontakta tur, kur tam ir jābūt un
2. ir kontakts, kur tam nav jābūt.
Visvairāk biia 1. tipa bojājumu. Lai kaut daļēji novērstu tos, turpmāk lietojām lampas tikai ar apzeltītām kājām. Vēl no Maskavas maģistrāli apbraukāja divi vīri- zeltītāji un ar speciālu aparātu visās līniju trakta koaksiālajās ligzdās iepūta zeltu. Protams, ka šādas zelta lampas bija stingrā uzskaitē. Mainīja tās stingri pēc grafika, negaidot kamēr pašas izies no ierindas. Vienā reizē mainīja 1/4 no visām lampām, lai trakta parametri nenovirzītos pārāk daudz. Smagi gāja pēc katras tādas lampu maiņas, labi, ja plānotajās 4 naktīs trakta parametrus varēja iedzīt normās. Nezinu kā tas viss būtu turpinājies, ja nebūtu Maskavā paredzēta olimpiāde 1980. gadā.. Olimpiādes vispār ir pasākumi, kur izgāž milzu līdzekļus. Jau minēju, ka no Ērgļiem az Tallinu iegulda koaksiālo kabeli, bet aprīkojums ir vācu VLT-1920 un bez lampam, tāpat Ērgļi - Eleja - Priekule - Pluņģe - Kaļiņingrada blīvē ar Ungārijā ražotu BK-960. Arī manai zelta maģistrālei iecirknī Ērgļi - Maskava lampu aparatūru nomaina uz Vācijā ražotu pusvadītāju iekārtu VLT-1920. Nu mans līnijas trakts bija saīsināts no 1000 uz 100 km.
Man beidzās gandrīz 10 gadu garais murga periods, kas bija izveidojies vienmēr pēc plānotajām lampu maiņām. Lampu mainīšanai um el. barošanas iekārtu profilaksei bija paredzēta pec plāna viena nakts. Tad vienu nakti gulēju mājās, bet tad 4 naktis pēc kārtas darbā, lai noskaņotu līnijas traktu līdz Maskavai, kas parasti bija stingri izšķobījies plānotās lampu maiņas rezultātā. Tādi plānotie darbi bija 4 reizes gadā. Reti, kad izdevās kādu nakti ieekonomēt.
Ziemā bija vienkāršāk pēc nakts mājās varēju pagulēt, jo lielais bērns skolā, mazais bernudārzā. Vasarā jau jaunajā būdā dzīuvojām Zvejniekciemā. Pie mums vasarās ir Artura mamma, kas palīdz bērnus pieskatīt. Pēc nostrādātām naktīm braucu uz Zvejniekciemu ar vilcienu Rīga - Limbaži. Tā vienā reizē pēc smagas ceturtās nakts paspēju uz Limbažu vilcienu. Atceros, ka redzu Saulkrastu staciju, nākošā ir Ķīšupe, tad Zvejniekciems, bet tad vairs neredzu neko... Uzlecu kājās, ieraugu svešu staciju un metos ārā. Stacija Ziediņi, kurā izkāpu, ir apm. 15 km no Zvejniekciema. Atpakaļ vilciens no Limbažiem būs tikai vakarpusē. Ko darīt? Iet līdz Tallinas šosejai, bet vai tur būs kāds autobus?
Tāds bezspēks, ka atrodu labu vietiņu netālu no dzelzceļa uzbēruma, atlaižos slīpi un nolemju gaidīt vilcienu.
Telefona nav, arī no stacijas man neļauj piezvanīt, jo viņiem esot tikai dzelszceļa iekšējais telefons.
Artura mamma nolemj piezvanīt uz Rīgu un pajautāt kāpēc neesmu kā solīju atbraukusi. Toreiz uz Rīgu varēja piezvanīt no Zvejniekciema pasta. Viņa ar bērniem iet uz pastu, lai noskaidrotu patiesību. Mājas telefons neatbild. Darbā ari zina vienīgi to, ka biju naktī un esmu it kā uz vilcienu aizgājusi. Zvana vēl Arturam uz darbu, arī viņš neko nezin. Nevienam neienāk prātā tik vienkārša lieta, ka vilcienā var aizmigt un aizbraukt savai stacijai garām. Vēlāk visi gudri, ka vajadzēja braukt līdz Limbažiem, jo varētu no turienes piezvanīt. Domāju kā būtu šodien, ja visiem bez brīdinājuma uz dažām stundām atslēgtu mobilos telefonus?
