local-stats-pixel fb-conv-api

Lietuvas latvieši (27)13

238 0

Vēl ilgi pēc atutošanās sajutu tādu kā psiholoģisku traumu - ik pa brīdim šķita, ka kaut kur kāds insekts rāpo. Uzzināju, ka Vītiņu skola, kurā mācījos pirms gada, slēgta. Mani vienaudžii mācījās vai nu Auces vidusskolā vai Auces pagasta pamatskolā, ko sauca par Kroģeli. Bija jau oktobris un daudz kavēties nevarēja. Pati nolēmu, ka labāk došos uz vidusskolu uzreiz, jo pēc Kroģeļa beigšanas tāpat būs jāiet vidusskolā. Uzzināju, ka pie vidusskolas esot arī internāts (tā toreiz kopmītnes sauca).
Tā vienā agrā oktobra rītā dodos ceļā uz Auci. No Rozenvaldiem līdz Aucei gandrīz 30 km. Ap pusdienlaiku esmu galā. Dodos uz direktora kabinetu. Direktors Eltermanis ir vēl pajauns enerģisks vīrietis un saņem mani ar jautājumu - kur tad mani vecāki, ka esmu atnākusi viena. Saku, ka mācīties gribu es, nevis vecāki un rādu savu Vītiņu skolā izdoto 6. kl. beigšanas apliecību. Direktors saka, ka mācību gads sen sācies, mācību programma arī pavisam cita, varot vienīgi 6. klasē pieņemt.
Neko darīt, galvenais man tagad ir tikt skolā. Arī internātā vietu izbrīvēšot, bet vajadzīga sava gulta un gultas piederumi, veļa. Direktoram paskaidroju arī savu situāciju, ka gulta vēl jāsameklē, bet pēc nedēlas apsolos būt klāt. Nakšņoju pie paziņām no Lietuvas, kuri jau mācījās Auces vidusskolā. Nākošā rītā atkal kājām uz Lietuvu.
Gultas jautājumu tēvs uzreiz atrisināja. Rozenvaldos bija lielais ēvelbeņķis, arī kokmateriālus kā katrās lauku mājās varēja atrast. Dažu dienu laikā tēvs uzmeistaroja divus koka krāģīšus un rāmi, kurā rūtiņās ievēra un nostiepa linu striķus. Mamma no linu palagiem sašuva maisu, to piepildīja ar rudzu salmiem un matracis arī gatavs. Kā vēlāk izrādījās, lielākā daļa meiteņu internātā gulēja šādās gultās. Pēc nedēļas tēvs aizņēmās zirga pajūgu, sakravāju savas trūcīgās mantiņs un jauno gultu ratos un braucām uz skolu. Meitenes guļamistbā sabīdīja gultas ciešāk kopā, Lai arī manējai būtu vieta un mana skolas dzīve sākās. Mazliet par to gribu pastāstīt. No kā iztiku, jo vecāki toziem neko līdzi no pārtikas produktiem iedot vēl nevarēja? Tiem , kas dzīvoja internātā vienu reizi dienā saimniece gatavoja zupu. To varēja ēst cik vēlas.Tātad, viena ēdienreize bija nodrošināta. Katram internāta bērnam bija pārtikas kartīte. Uz tās varēja nopirkt zināmu daudzumu ķieģelīša rupjo maizi. Cik daudz tās bija neatceros, bet vienmēr gribējās vairāk. Vēl reizi mēnesī bija apm. 0.5 kg cukura. Parasti maizes normu apēdām vakarā, bet no rīta iztikām ar siltu tēju, jeb krāna ūdeni.

Nupat bija beidzies karš, bijām sanākuši dažādi apģērbti, ar nepiemērotiem apaviem kājās. Pirmajā ziemā sēdējām gandrīz neapkurinātās klasēs ar cimdiem rokās un mēteļiem mugurās. Mēs mācējām priecāties par katru mazumiņu un mums vienmēr bija jautri bez datoriem, televīzijas un citiem moderniem aparātiem. Skolas katlumāja nedarbojās. Lai elpa neaizsaltu, klasēs un guļamistabās bija ierīkotas apkures krāsnis - metāla muca ar skursteni caur logu. Krāsnis bieži dūmoja, sevišķi nevēlamu stundu laikā. jo skursteņa cauruli varēja viegli no otrā stāva aizbāzt ar lupatu.To arī darījām. Vecāko klašu skolēni, kam bija kaut cik piemērots apģērbs, devās uz tuvāko mežu kopā ar direktoru sagādāt malku. Protams, ka tā bija slapja un nekādu lielo siltumu nedeva.
Skolotāji bija stingri mācībās, bet citādi ļoti iecietīgi un saprotoši. Mēs daudz ko toreiz nesapratām un darījām arī daudz muļķību. Nezinājām, ka ir tādas modrās acis, kas visu laiku vēro gan direktoru, gan skolniekus.
Reiz internāta puiši sadabūjuši mazkalibra šauteni, dažas pudeles vīna, sadzērušies un nu jāizmēģina šautene.
Par labāko mērķi atraduši Staļina portretu visā augumā fizkultūras zālē pie sienas. To vareni sacaurumojuši. Kad reibums izgājis, sapratuši kādas var būt sekas. Uzzinājis arī direktors un tūdāļ noorganizējis caurumu aiztaisīšanu no portreta mugurpuses ar plastilīnu. Neviena modrā acs to nepamanīja un visi prata klusēt. Augstu pakārtais Staļina tētis vēl kalpoja ilgi.
Ar direktora Eltermaņa ģimeni man bija izveidojušās sevišķas attiecības. Viņa kundze, tagad jāsaka dzīves biedre bija mana klases audzinātāja. Viņiem bija 2 mazgadīgi, vēlāk piedzima vēl trešais, bērni dzīvoja turpat skolas dzīvoklī. Skolai bija sirms zirgs. Bieži ar to direktors kaut kur brauca, tagad domāju, ka varbūt pārtiku kopgaldam sagādāt vai ko tml. Dažreizi līdzi brauca arī dzīves biedre un tajās reizēs mani lūdza atnākt uz dzīvokli un pieskatīt mazgadīgos bērnus. Atstāja vienmēr ko ēdamu, visbiežāk maizi ar ievārījumu māla burkā un piekodināja, lai arī es ēdot. Dažreiz nebija viegli ar trijiem galā tikt, turklāt nekad nezināju kur vecāki aizbraukuši un kad atgriezīsies. Parasti atgriezās vēlu vakarā vai naktī, kad mazos ar mokām bija izdevies iemidzināt.
Tagad to ātceroties stīvi kauli - ja ar kādu no mazajiem būtu kas noticis, ne telefona, ne ātrās palīdzības. Man pašai arī tikai 14 gadu.

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-28/709879

238 0 13 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 13

0/2000

Paldies par lasāmvielu

3 0 atbildēt

 emotion  emotion 

2 0 atbildēt

 emotion 

2 0 atbildēt

super pie vēlākas rīta kafijas! arī šis stāsts pazīstams, ka toreiz laukos paši prata visu gatavot, pat gultu pāris dienās! ja būtu modernie laiki, tad teiktu, ka direktoru pāris aizbrauca intīmās darīšanās, bet toreiz diez vai bija laika par ko tādu domāt. Vai nebija gruti visu to pieņemt pēc gada Vācijā, jo tomēr līmenis tur bija cits?

1 0 atbildēt

rasik, sveiciens v/d

1 0 atbildēt

Tu to par sevi rakstīji?

0 0 atbildēt

Paldies par papildinājumu, es uz pēdējo salidojumu nebiju. Interesanti, ka tīmeklī nevar atrast nevienu vecās skolas bildi.

 

0 0 atbildēt
+++
0 0 atbildēt