Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
1
206

Iepriekšējo daļu vari izlasīt
Lietuvas latvieši (22)

Visi vēl dzīvojam naivās cerībās, ka krieviem Grabova būtu jāatstāj, jo pirmie te ienāca amerikāņi. Pēc 10. maija pie visām dzirnavu un spīķeru ieejām un izejām parādās krievu zaldātu sargposteņi. Uz ielām joprojām cilvēku maz, bet nekādu atklātu vardarbību dienā neredzam. Veikalu un noliktavu izlaupīšana turpinās. Tajās aktīvi darbojas civilpersonas – domājams, ka tie ir bijušie krievi- ieslodzītie, kas tikuši brīvībā. Iekarotāju armijai aizmugurē seko arī zināms civilpersonu skaits, no kuriem formē jaunās varas struktūras. Arī Grabovā tā notiek un ne bez kurioziem. Pirmais krievu pilsētas komendants Boldins ieceļ par pilsētas galvu kādu lietuvieti Edgaru Sarfelu. Atklājās, ka tas ir bijušais ieslodzītāis par kriminālām darbībām. To nomainīja pret vietējo grabovieti – vecu vietējo koministu.
Kādu dienu uz Pferdemrkt laukuma redzam šādu ainu – kāds vīrietis skrien sagrābis rokās ādas, no attāluma tās izskatās kā ģērētas ādas apavu vai somu izgatavošanai. Sagrābis tik daudz, ka nespēj saturēt, tās slīd zemē. Apstājas, nomet lielu daļu zemē, nospļaujas un skrien tālāk. Laikam mantrausība diktē savu – skrien atkal atpakaļ, uzlasa nomestās ādas, bažīgi paraugās visapkārt, mēģina visas satīt ciešākā vīstoklī un tenterē prom. Līdzīgas epizodes bija vairākas, vēl tikai par vienu – atkal viens vīrs nes kartona kārbas rokās, pārāk daudz to nebija, bet saturēt visas un nest bez somas neērti. Noliek zemē, šķiet grib atvilkt elpu. Paver vienu kārbu, lai papriecātos par guvumu. Pēkšņi sāk vērt visas kārbas pēc kārtas un sāk tās ar kājām spārdīt, tad visu atstāj un aiziet. Redzam, ka kārbās ir kurpes, bet nevaram saprast viņa rīcību. Mums arī derētu kāds jaunu apavu pāris. Tēti pierunājam aiziet apskatīt atstātos apavus. Protams, ka mums neatnes neko, jo izmēri gan dažādi, bet visas kurpes ir kreisajai kājai. Veikalos agrāk tā darīja, ka skatlogos lika tikai vienas kājas apavus, bet otrai kājai tie bija kārbiņās zem letes. Kā mana mamma šādos gadījumos vienmēr teica – dzīve kā teātris.
Katru dienu mums dzīve tomēr nav kā teātris. Vienā pievakarē aizelsusies atskrien mazā Kristīne un lūdz, lai Herr Krumiņš skrien viņas mammu glābt, ko viens krievs tiranizējot. Nekas patīkams tas nav, bet atteikt arī negribas. Viens galīgi apdzēries krievs ālejas Reimaņu dzīvoklī, uz tēva jautājumu krieviski – ko viņš te meklē, izvelk pistoli un mēģina uz tēvu izšaut. Vai nu tāpēc, ka viņš bija tik iereibis, vai nebija pistole uzvilkta, šāviens atskanēja tikai tad, kad tēvs bija paguvis paslēpties aiz sienas. Reimaņa kungu pēc krievu ienākšanas kādu laiku nemanījām, iespējams bija noslēpies. Vēlāk, kad sākās apcietināšana viņš tomēr bija izsekots atnākam pie ģimenes, viņam bija izdevies apmānīt sargkareivi un aizmukt. Vai viņu atrada vēlāk, nezinu, bet kundze ar bērniem arī drīz nozuda.
Krievi rīkojas kā uz palikšanu. Dzirnvās sākas rosība, parādās arī iepriekš neredzēti cilvēki. Sevišķu aktivitāti izrāda jau vienā rakstā minētais baltvācieties Jutiņš. Aicina arī manu tēvu un brāli darbā. Pirms darba uzsākšanas sasauc visus uz sapulci, jo vispirms esot jānodibina arodbiedrība un jāievēl priekšsēdētājs. Sapulce labi sagatavota – sagādātas kastes ar alus pudelēm un jau pirms balsošanas to var baudīt cik kurš vēlas. Ievēl jau iepriekš sagatavoto vienīgo kandidātu, kādu krievu Maršaleku. Viņš arī paziņo, ka turpmāk būs dzirnavu pārvaldnieks. Iepriekš vēl strādāja viens francūzis, čehs un ukrainis, šo kompāniju virs neredz. Amerikāņu arī pie mums vairs nav, tie pārvietojušies uz Rietumiem uz Elbes upes kreiso krastu.
Mēs, sievietes, arī sākam dienas laikā iziet uz ielas cerībā kādu pārtiku sagādāt. Ērika ir ļoti komunikabla, jau iepazinusies ar vairākiem vietējiem vāciešiem, no tiem uzzina, ka ir vietas, kur var tikt pāri laivās Elbes upei (tilti esot uzspridzināti). Pārrunājam šo bēgšanas variantu arī mēs. Zinām, ka mani vecvecāki un krustmāte ar meitenēm ir noteikti Elbes viņā krastā, jo viņi jau no Parhimas tika pārvietoti uz nometni tālāk rietumos, no kurienes vectēvs ziemā mūs apciemoja.
Turpinām sagādāt pārtiku kā protam. Uzzinām, ka dzelzceļa stacijā varot dabūt cepmo eļļu. Paņemam atkal savu emaljēto kanniņu un ar Ēriku dodamies lūkot. Atceros, ka laiks bija silts, bet smidzināja lietus. Jau ceļā sastopam priecīgus cilvēkus ar pilniem traukiem. Uz sliedēm vagonu daudz, bet cilvēki drūzmējas pie diviem vagoniem ar cisternām. Žēl, ka nebija mums fotoaparāta šo netkārtojamo skatu iemūžināt. Cisternām krāni vaļā, nepārtraukti tek eļļa zemē un kopā ar lietu izveido eļlas ezeriņu. Lai tiktu pie krāna, jābrien eļļas ezerā līdz potītēm. Daži junieši, lai nav ezerā jābrien, uzrāpušies cisternai augšā un ar spaiņiem pa lūkām smeļ eļļu. Ērika novelk apavus, varonīgi aizbrien līdz krānam un piepilda mūsu traukus. Vēl kāda sieviete piebrien pie krāna, tad no augšas viens viņai uzgāž virsū uz galvas eļļas spaini. Eļļainas un slapjas, bet bezgala priecīgas par vērtīgo guvumu nākam mājās. Kas tā par eļlu, nesapratām - patumša, bet nospriedām, ka lietojama. Tūlīt cepām eļļā kartupeļus un pietika tās līdz rudenim.
Ērika cieši nolēmusi tikt pāri Elbei. Vienā jūlija vakarā viņa ar to, kas mugurā un nelielu sainīti rokā no mums atvadījās, lai ar sarunātu cilvēku dotos ceļā. Tad neko par viņas likteni nezinājām, to uzzinājām tikai daudzus gadus vēlāk, ka laimīgi tikusi Elbei pāri, vēlāk nokļuva Anglijā, apprecējās ar lietuvieti, dzemdēja divus dēlus un visi pārcēlās uz Kanādu.
Mums ar bēgšanu bija zināma problēma - pārcēlājs neņēma uzreiz vairāk par diviem cilvēkiem bet mēs gribējām palikt kopā. Arī garantijas par izdošanos nebija nekādas. Ēriku te arī neviens nemeklēja, jo viņa tikai pie mums skaitījās kā ciemiņš. Ja gadījumā kāds par viņu interesētos, būtu teikuši, ka aizbrauca atpakaļ uz Poznaņu pie vecākiem. Mums bija sarežģītāk pazust, jo vīrieši strādāja.

 Autors: rasiks Lietuvas latvieši (23)
1.  
1
206

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [3]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
rasiks avatars
Medaļa Admins iesakaMedaļa 100 atminetas miklasMedaļa Kukijs
  rasiks 09.05.17 11:17
 
4
0

Paceļu savu rakstu sēriju par patiesi piedzīvoto kara pēdējās dienās Vācijā.Vari to izlasīt vairākos manos rakstos.

19 Lietuvas latvieši (19) 20 Lietuvas latvieši (20) 21 Lietuvas latvieši (21) 22 Lietuvas latvieši (22) 23 Lietuvas latvieši (23)

exkluzīvais avatars
Medaļa Misija izpildītaMedaļa UberautorsMedaļa Misija izpildīta
  exkluzīvais 09.05.17 11:20
 
2
0

  

SAMSS avatars
Medaļa Zoles recidivistsMedaļa Zoles 3000 spelesMedaļa Ģēnijs Genādijs
  SAMSS 09.05.17 18:48
 
2
0