local-stats-pixel fb-conv-api

Lietuvas latvieši (14)3

147 0

Iepriekšējo daļu vari izlasīt

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-13/701614

Izrādījās, ka neesam vienīgie bēgļi no mūsu ciema un apkārtnes. Vācietis krusttēvam nebija melojis. Naktī uz rīta pusi bija sākusies apsolītā dedzināšana. Esot braukuši vācu tanki pie visām ēkām un šavuši kaut kādus deglādiņus, lai aizdedzinātu, neinteresējoties vai iekšā cilvēki ir vai nav. Neatceros vai no paša rīta, vai vēlāk, mūsu grupiņai pievienojās viens jauns puisis Emīls G., kura vecāku mājas bija no ciema nedaudz ārpusē. Viņš bija pirmais, kas to bija redzējis, un varēja nu pastāstīt, ka viss ciems nodedzināts, mūsu mājas un dzirnavas arī.
Par mūsu noskaņojumu nerakstīšu, to katrs pats var iedomāties. Varu vienīgi piebilst, ka nebija ne mātes piesaukšanas, ne lamu , ne skaļu vaidu, kāda klusa asara gan noripoja gandrīz katram. Atceros ko teica tēvs - atpakaļceļa nav, brauksim apskatīt pasauli.
To, ka jābrauc uz Skrundu, vēlējās krusttēva ģimene, jo viņa jaunākajai meitai, med. studentei bija jābūt Skrundā pie paziņām. Vienīgā iespēja kā sazināties un arī viņai pateikt, ka vecāku mājas nodedzinātas, ir turp aizbraukt. Mums pārējiem pagaidām citu mērķu nebija, bet bijām nolēmuši visi turēties kopā.
Laiks joprojām bija rudenīgi jauks, zirgi atpūtušies, pabaroti. Jaunais zirgs arī sāka uzvesties kā pieredzējis un ātri apguva visas iemaņas. Tagad mūsu ceļš cauri Laižuvai uz Latviju. Braucam un atpūšamies un braucam atkal. Satiekam cilvēkus un ievācam ziņas. Pagaidām bēgļus arī vairāk nesastopam. Daži stāsta, ka tas nav īstais bēgļu ceļš uz Liepāju. Ja paskatās kartē, tad patiešām, te braucēji galvenokārt no Leišmales. Mūs tas apmierina. Atrodam gan kādā klusākā nostūrītī pie meža naktsmājas un mājas, kur papildinām dzeramā ūdens krājumus un mazajiem bērniem kādu piena lāsi. Naktsmājas nevienās mājās nelūdzam , jo negribas cilvēkus apgrūtināt un pie meža drošāk uzlidojuma gadījumā - var nomaskēties. Ugunskurus gan nedrīkst kurt to pašu uzlidojumu dēļ.
Diennaktī vidēji nobraucam ne vairāk kā 25 kilometrus. Esam arī paši nedaudz no kājāmiešanas paguruši. Žēl zirgu, tamdēļ maināmies ar vezumā pasēdēšanu. Visgrūtāk klājas mūsu vīriešiem, jo sāk parādīties uz ceļa dārdošās kara mašīnas, mūsu zirgiem no tām bail un kādam vienmēr jāiet zirgam blakus pie galvas, tad tas tā nebīstas. Nolemjam, ka Skrundā būtu jāiebrauc dienas laikā, lai viglāk atrast paziņas un vēl varētu pagūt izbraukt no Skrundas un atrast nakšņošanas vietu ārpus pilsētas.
Izdevās kā ieplānots iebraukt Skrundā priekšpusdienā. Brīnumi tomēr pasaulē notiek - mums pretī nāk krusttēva meita, ko grasāmies meklēt.
Bezgalīgs prieks par laimīgo satikšanos. Apstājamies ielas malā, lai uzgaidītu, kamēr viņa aizskrien pie paziņām un pasaka, ka pievienojas mums. Negaidījām pat stundu, kad varējām doties atkal ceļā.
Ir jau nolemts, ka dosimies uz Liepāju, tad mēģināsim uz kāda kuģa nokļūt. Sadzirdēti jau šausmu stāsti, ka vairāki bēgļu kuģi nogremdēti, bet uzsākt jaunu dzīvi te arī nav viegli. Ceļa posms no Skrundas līdz Liepājai nav salīdzināms ar iepriekšējo. Visu diennakti armijas tehnika braukā gan uz vienu, gan otru pusi. Pat mūsu zirgi jau apraduši, jeb notrulinājušies pret biežajiem trokšņiem. Šur tur sastopam arī Latvijas bēgļus, grūtāk sameklēt brīvu piemērotu atpūtas un nakšņošanas vietu.
Atmiņā viena ceļa apšaude atkal no zaļajām sarkanzvaigžņotajām lidmašīnām pirms Grobiņas. Nezinu kādi labie gariņi stāvēja klāt, ka visi palikām dzīvi un neievainoti. Mēs bērni un sievietes sakritām ceļmalas grāvī, bet vīrieši varonīgi palika turēt zirgus, lai tie bailēs ar vezumiem neaizskrietu mežā vai grāvī. Pagrūts bija šis ceļa posms, taču 12.oktobra vakarā bijām Liepājā vienā Graudu ielas pagalmā.

147 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Nu jā no vācieša nebija jābaidās, bet no krieva! Atceros kad man vecvecāki stāstija, ka vācieši nāca tad pieklauvēja un palūdza lai piemēram pienu iedod, vai ūdeni, nevienu neaiztika. Bet kad nāca krievi tad tie ņēma visu ar varu, arī sievietes!!! Vecvecāki arī stāstija ka krievu lidmašīnas ir apšaudijušas bēgļus un metušas bumbas uz bēgļu pajūgiem, ka gaļas gabali un asinis šķida uz visām pusēm kā no zirgiem tā arī no cilvēkiem un lopiem.... Vecā mamma stāstija ka pēc tāda viena uzlidojuma bija jākāpj pāri līķiem lai tiktu uz priekšu, visur esot gulējuši cilvēku un mājlopu līķi, sakropļoti saraustīti gabalos...... Viņa teica ka kādā tāda uzlidojumā kur bēgļus apšaudija krievu lidmašīna to notrieca vācu lidmašīna, viņa teica ka vācu lidmašīna izglāba daudzus bēgļus notriecot to krievu lidmašīnu. Ka ja vācu lidmašīna nebūtu notriekusi to krievu lidmašīnu tad viņi arī visi būtu beigti... Jo tā krievu lidmašīna visu laiku riņķoja virs bēgļu kolonnas un visu laiku šāva no saviem ložmetējiem....

Un vācieši tās mājas dedzināja nost tikai atkāpjoties - lai krievam nepaliek nekas..... Tas jau bija kara beigās!!! Tolaik tā bija pavēle no augšas!!!

1 0 atbildēt
Atceros ka mana vecmamma stastija par "krievu laikiem" lai ari atminas ir sapigas bet ta ir pieredze.es varetu klaudities 24/7 katram tie piedzivojumi ir savadaki.. un man loti interesanti sie stasti tiesi no sievietes skatu punkta.par skolu taja laika un majas darbiem.cita pasaule.....paldies
0 0 atbildēt

es vienā dienā gar jūru nogāju pie 40km. protams, kājas bija beigtas :D tie ir lieli attālumi pajūgiem ar mantām utml. un ja vēl pierēķina, ka nav sakarīgi kur gulēt un gan jau ēst arī sanāk tikai iekost, tad vēl jo smagāk. cenšos iztēloties visu rakstīto un priecājos, ka man ir paveicies dzīvot relatīvi mierīgi.

0 0 atbildēt