Tikko Jauno gadu nosvinējuši, kopā ar sievu un TR Notāru 11. janvārī devāmies uz Daces Rukšānes jaunākās grāmatas „Latviskais laimes kods” atvēršanas pasākumu. Tas bija pulcējis ļoti lielu cilvēku skaitu, ieskaitot Anitu, kura bija aizņēmusi mums vietas. No vietas, kurā sēdējām, ne visu gan spējām saredzēt. Pasākums, protams, neiztika ar sveicieniem, uzrunām un noslēdzošo daļu – uzkodām un dzērieniem. Pirms devāmies prom, es sastapu Egitu, kuru pirms tam zināju tikai caur e-pastiem un fotogrāfijām. Viņa vaicāja, vai es vēlētos Rukšānes grāmatu, ja jau esmu ieradies uz pasākumu, taču tobrīd biju apkrāvies ar lasāmvielu un teicu, ka bez tās iztikšu. Ārpusē šādu patvaļību man pārmeta gan sieva, gan Anita, tāpēc pie nākamās sarakstes pastāstīju to Egitai un viņa pievienoja grāmatu manam vēlmju sarakstam.
Bija domāts, ka sieva grāmatu izlasīt pirms manis, jo todien kopā ar Rukšānes „Latvisko laimes kodu” dabūju arī grāmatu „Lasītājs vilcienā 6.27”. To tad arī ņēmos lasīt, daudz nedomādams par laimes kodu, atstādams to sievai. Kādu dienu biju nobriedis ielasīties šajā grāmatā un aizrāvos tik ļoti, ka izlasīju uz pusi vairāk, nekā šajā laikā bija izlasījusi sieva. Dažas dienas vēlāk es piebeidzu pārējo grāmatas daļu.
---
Grāmatas ievadā autore raksta „Latvijā ir tik daudz lietu, notikumu un apstākļu, kas mūs var darīt laimīgus. Rakstot grāmatu, bija ārkārtīgi grūti izvēlēties, kam dot priekšroku.” Beigu beigās ir aprakstīti sešdesmit mirkļi, kas „raksturo un veicina prieku, aktivitāti, saulainumu un galu galā laimi.” Šie sešdesmit mirkļi ir sadalīti pa mēnešiem. Protams, ne visā minētajā arī es personīgi gūstu laimi, bet kaut kas no tā visa mani dara laimīgu. Un varbūt dažkārt var piemirsties kāds sīkums, kurš kaut kādā dzīves posmā ir darījis tevi laimīgu un tāpēc ir vajadzīga šāda grāmata. Šeit es atradu dažus tādus mirkļus, jo nu jau vairs neeju nedz sēņot, nedz arī slēpojis esmu gadiem, kaut šogad bija doma to atsākt.
Visas sešdesmit lietas gan nesaukšu, taču daļu sevis varu ielikt arī šajā grāmatas aprakstā, kura sākas ar salnu un sala mēnesi novembri. Tas tāpēc, ka Latvijai šogad paliek apaļi 100. Un viss sākas ar pastaigām gar jūru. Tā ir viena tāda lieta, kuru arī es vēlētos piepildīt, jo gar jūru pārsvarā esmu braucis tikai ar velosipēdu. Esmu stūmies ar to, esmu minies, bet lielus gabalus ar kājām gājis neesmu gan. Taču kādu vasaru es to noteikti darīšu.
Nedaudz uzjautrinājos lasot nodaļu par flirtu. Pats pirms vairākiem gadiem atskārtu, ka nekad neesmu uztvēris flirtu kā flirtu. Arī pats nekad netiku flirtējis. Ja kādai meitenei ir licies, ka to daru, tad tas ir bijis gluži nevainīgi, man nezinot. Apzinos gan, ka ar flirtu var panākt ļoti daudz, bet es arī bez tā esmu ticis pie sievas...
---
Pirmā īstā lieta, kura mani no tiesas interesēja, bija Prozas lasījumu nodaļa. 2017. gadā arī es biju daļa no šiem lasījumiem, tāpēc bija īpaši patīkami, ka autore pieminēja Literārās akadēmijas pienesumu tam visam. Un ja runājam par rokdarbiem, kuri seko tūlīt pēc tam, pirms kāda laika biju ļoti aizrāvies ar tamborēšanu. Nezinu, kur noplauka šī patika tamborēt, bet uz kādu laiku šī nodarbe man bija aizstājusi visu citu, arī lasīšanu. Es varēju stundām tamborēt, lai gan tikai taisnu tamborējumu, neko vairāk. Vēl tagad mājās stāv vairāki satamborēti kamoli, ha. Varbūt derētu atsākt šo nodarbi.
Un vēl... Nekad neesmu iedomājies Ziemassvētkos iegādāties eglīti no kāda egļu pārdevēja, jo eglīti vienmēr atrodu mežā. Tagad gan tas vairs nav tik būtiski, taču agrāk tā bija īsta atrakcija braukt uz mežu un atrast sev vislabāko egli. Tagad to lietu nokārto tēvs, ja vien īsi pirms svētkiem sadomā, ka mājās tomēr ir vajadzīga egle. Šogad biju klāt tās pušķošanā. Viņš ir arī mednieks, tāpēc nodaļa par medniekiem vairāk attiecināma tieši uz viņa. Pats neesmu pat domājis par medībām, jo apšaubu, ka spētu nogalināt dzīvnieku, lai gan meža gaļu ēdu labprātīgi.
---
Protams, šajā grāmatā neiztikt arī bez grāmatām. Kā nu bez tām? Ja senāk man likās neiespējami savā dzīvē sakrāt tik daudz grāmatu, lai sanāktu pašam savs personīgais grāmatplaukts, ne kāda mantojumā atstāts, tad tagad šo sapni esmu piepildījis un katru gadu papildinu to ar vairāk kā 300 grāmatām. Protams, es rūpējos arī par dabu... Tā ir svēta lieta. Un mans skatiens ir vērsts tikai uz laukiem. Nav obligāti jāaudzē govis, cūkas vai zirgi, bet lauku miers ir tas, kas mani piesaista. Tur svinēt vasaras saulgriežus ir vispatīkamāk. Nav citu svētku, kurus izbaudītu ar tādu prieku, kā Jāņus.
„Jūnijā saulriets sastopas ar saullēktu, abi sabaksta galvas kopā, pašķīst dzirksteles, un iedegas saulgriežu ugunskurs.”
Zāļu tējas vākšanu es atstāju savai sievai. Arī sēņošana ir viņas padarīšana, lai gan agrāk kopā ar omu gājām mežā un lasījām visvisādas sēnes. Tolaik tās varēju ēst pa tiešo no burkas, bet tagad es vairs neesmu liels sēņu cienītājs, tāpēc arī meklēt tās vairs nedodos. Šī iemesla dēļ Rukšāne augustu padarījusi par man netīkamu laimes mēnesi. Tur ir tikai lietas, kuras mani neinteresē. Bet atlikušajos mēnešos ir iespraucies teātris, kuru mēdzu apmeklēt, iedzeršana, kuru nesmādēju, un riteņošana, kura ir mana galvenā sirdslieta. Pat nezinu, vai grāmatas nav tūlīt aiz šīs nodarbes, vai tomēr stāv augstāk par visu iepriekš minēto.
---
Lai nu kā, grāmata ir pilna ar lietām, kuras kaut kādā ziņā uzrunā katru no mums. Var nesakrist dažas lietas, kuras arī mani atstāj vienaldzīgu, taču ir pietiekami daudz laimes, lai šī grāmata būtu laimes kods laimīgam latvietim, jo tikai pats tu radi savu laimi un neviens cits tev to mutē ar karoti neielies. Šo grāmatu ir vērts turēt pa rokai, atvērt nodaļu ikreiz, kad sajūti skumjas (vai nelaimi). Atver, izlasi un varbūt šis viens aprakstītais mirklis padarīs tevi atkal laimīgu. Paldies Zvaigzne ABC par iespēju arī man izlasīt „Latvisko laimes kodu”.
