Sagribējās nedaudz filozofijas devu, kas balstīta uz manas pašas pieredzi. Sēžot kūkojot tā vien gribas pārcilāt atmiņas un atminēties notikumus.
Krāmē čemodānus, laiks doties!4
88
0
Kā tas ir, kad dzīvē nav atpakaļceļa? Kad ceļš rāda tikai uz priekšu, apstākļi spiež labot situācijas, lai varētu turpināt ceļu tikai uz priekšu, jo atpakaļceļa nav.
Tikko vēl man bija vieta, droša pamatne zem kājām, kur vienmēr varēja noslēpties no ikdienas raizēm un nedienām. Kaut arī tur, Rīgā, vietā kur bija patiešām briesmīgi apstākļi, man nepatika, bet tā tomēr bija vieta kur noslēpties. Vieta, kur vakarā apgulties gultā un baudīt to kā raizes iet pāri galvai kā tāds jūras vilnis un saprast, ka visas nedienas un raizes aizplūst pāri galvai. Tas tomēr bija mans ūķītis kopā ar vecmammu, kur pavadīju visu jaunību.
Kādā jaukā un tumšā vakarā man bija jādodas vākt ārā sava istaba. Nekad nebiju šo dzīvokli redzējusi tik tukšu, jo mana vecmamma aizgāja uz labāku vietu dzīvot.
Nebija kur likt lielos drēbju skapjus. Es paņēmu cirvi un situ..situ..situ no visa spēka kamēr visas malas pašķīda un skapis sagāzās. Tā es atbrīvoju veco dzīvokli. Par katru lietiņu man bija atmiņas, par katru pavadīto mirkli šajā dzīvoklī. Es nedrīkstēju sabrukt, man priekšā ir burvīgs topošais vīrs ar kuru man ir jābūt kopā. Atpakaļceļa nav un nebija. Todien man sirds vai plīsa pušu kā stikls, kad demolēju savu istabu. Bet man blakus bija kas labāks, kas neļāva padoties.
Kamēr dzīvoju Rīgā...tie bija tumši laiki. Iedomājies, tu no rīta pamosties ar nokavēšanos, nokavē transportu, skrienot uz transportu tev vēderu uzsit BMW autobraucējs, tu aizskrien uz pieturu, transports aizbrauc gar degunu, tu ierodies darbā tev pasaka...tu esi atlaists! Tāda līdzīga diena Rīgā bija katra diena. Tad, kad mans topošais vīrs cēlās no rīta uz darbu..es teicu PIETIEK! Es nespēju tā vairāk dzīvot.
Tajā pašā rītā es teicu krāmē čemodānus mēs braucam prom. Tālu prom no cilvēkiem, rutīnas, burzmas un stresa, kas valda Rīgā.
Tā nu mēs tagad te esam - pie drauga vecākiem dziļi laukos, drīz dosimies paši uz savu dzīvokli kopā ar mūsu lielo palaidni kaķi un mazo kucēnu. Esmu pieņemta darbā veikalā pie mājas..bet..šoreiz es atteikšos, esmu piekususi no šīs mūžīgās skriešanas pa veikaliem. Tad es pajautāju sev: kā būtu apgūt kaut ko jaunu kā šūšana un veidot apģērba biznesu? You go girl bija mana atbilde.
Laime slēpjas jūsu pašu rokās!
Laimīgu 2017!
Tev patiks šie raksti
