Fakti paliks fakti un visu šo es pastāstīšu un uzreiz saku, labāk nesākt!
Tātad man bija apmēram septiņi vai astoņi gadi, kad pirmo reizi es pamēģināju smēķēt.
Protams, ka tā nebija vesela cigarete, bet gan tautā saucamais ''beņčiks''', kuru mēs ar brāli atradām uz ielas. Tad aizgājām uz mājām uz pa slepeno paņēmām sērkociņu kastīti.
Pirmo dūmu savu es atceros ļoti labi, atceros arī ka klepoju, ad ievilku pirmo domu.
Es iedomājos, ka vairs nesmēķēšu nekad mūžā. Arī bērnudārzā un skolā visi runājām, ka nē nekad mūžā to nedarīsim. Tomēr tas ir tikai fakts. Tev pašam ir jānovērtē šī situācija.
Pēc tam, es ar savu brāli un brālēnu aizgājām pastaigāties un atkal atradām pamestā mājā jeb ''stroikā'' cigarešu izmēķus, aizgājām pie brālēna, kas dzīvoja tur blakus un paņēmām sērkociņus, kad neviens neredzēja.
Aizgājām uz stūra un sākām smēķēt, vairs neklepojām neviens.
Tomēr brālēns pēc laika vārtījās zemē un klidza, mēs ar brāli raudājām un nezinājām ko darīt.
Pēc laika viss viņam par laimi bija labi.
Tagad viņš nesmēķē, bet mēs ar brāli gan.
Tad es mācījos trešajā klasē un atkal smēķēšu tautā saucamos ''beņčikus'', bet tagad tikai nevis aizdedzināju ar sērkociņiem vai šķiltāvām, bet ar ugunskura palīdzību.
Tomēr skolotāja to visu redzēja un pastāstīja vecākiem ... Tomēr mani vecāki ir sakarīgi un neko sliktu man nepateica.
Tagad man ir divdesmit divi gadi un smēķēju jau diezgan ilgu laiku.
Gan ar pārtraukumiem, gan bez pārtraukumiem.
Kā pārtraucu smēķēt, tad sešpadsmit gadu vecumā svēru 48 kg, bet pēc 12 mēnešiem jau aptuveni 78 kg.
Tad no stresa, es atkal sāku smēķēt un ar laiku nometu svaru.
Tagad sveru aptuveni 65 kg un protams, ka viss no stresa un smēķēšanas.
Priekš manis un visiem smēķēt ir grūti atmest un tam vajag gribasspēku, kura man nav diemžēl.
Tāpēc iesaku pirms mēģināt smēķēt uzreiz apdomājaties visus iespējamos faktus, kas pastāvēs!
