Kā es savu kuci dresēju10

- Aaaaaa, - es nokliedzos iztukšodams abu olu saturu. Kuce paskatījās man acīs. Viņas seja bija viscaur balta. Un ne tikai seja. Viņa turpināja tupēt man pie kājām un žēlīgi lūkoties uz augšu cerībā notvert manu skatienu, kas bija pievērsts tikko iztukšotajām olām.
- Jā, - es noteicu. - Mums vajadzēs to atkārtot-.
Mēs kopā bijām jau 6 mēnešus. Nav diez ko ilgs laiks, tomēr pietiekami, lai saprastu kāda tipa meitēns viņa ir. Viņa bija paklausīga un mierīga, tomēr man ar to vien nepietika. Man vajadzēja, lai viņa pakļautos katrai manai iegribai, nekad nedarītu ko tādu, kas man nebūtu pa prātam un izpildītu visas manas prasības. Es biju prasīgs saimnieks, un viņa bija mans īpašums.
Sākumā gāja grūti. Viņa bieži pretojās un darīja pa savam. Bet es biju apņēmības pilns šo meitenīti izdresēt pēc pilnas programmas. Galu galā iepriekš biju dresējis arī citas. Viņas visas ir iespējams izdresēt, ticiet man.
Pirmais dresūras mēnesis pagāja vieglajā režīmā. Es negribēju uzreiz būt pārāk skarbs un autoritatīvs, un gribēju, lai viņa lēnām aprod ar domu, ka šajā mājā noteicējs esmu es, nevis viņa. Kā gan savādāk. Bet tad kādu dienu sērfojot pa interneta plašumiem es uzdūros kādai reklāmai.
- Nu viss, - es pie sevis noteicu. - Maigajai dresūrai ir jāliek punkts. -
Pēc šīs reklāmas apskatīšanas dresūrai nu jau bija pavisam cits mērķis. Tā vairs nebija domāta tikai priekš manu vēlmju apmierināšanas. Tagad, ar to bija iespējams nopelnīt. Šī nauda atvieglotu gan manu, gan viņas dzīvi.
Tātad, jums noteikti interesē, kas šī bija par reklāmu. Lai saglabātu interesi līdz beigām pateikšu jums tikai to, ka tā reklamēja tādu kā sacensību, par kuru man nebija ne mazākās nojausmas, ka tādas notiek arī Latvijā. Tā bija desu, jeb desiņu sacensība. Savādāk to nevar nosaukt.
-Mans mazais mīļais meitēns būs viens pret vismaz 10 dažāda lieluma desām -, es nošausminājos pie sevis. Vismaz sacensību noteikumos tā bija rakstīts. Šīs desas pilnīgi visas būs jādabūn iekšā mutē. Viņai steidzami bija nepieciešama prakse, jo sacensības bija jau rīt. Es kritu panikā. Balvu fonds bija tiešām iespaidīgs un nepieļāvu tādu iespēju nepiedalīties. Man bija tikai viena desa, bet ar to protams, ka nepietika, jo rīt viņai mutē būs jādabūn 10 tādas. Tad nu es steigā apzvazvanīju visus savus draugus un paziņas (vīriešus),lai atnāk pie manis ar savām desām, jo protams, jo vairāk vīriešu, jo vairāk desu. Uz manu zvanu atsaucās tikai 1 draugs un apsolīja 2 stundu laikā ierasties pie manis mājās. Viņš bija tiešām izpalīdzīgs.
Pa to laiku viņa apsēdās man blakus uz dīvāna. Viņa zināja, kas viņai rīt būs jādara. Viņai nebija iebildumi, viņai nedrīkstēja būt, jo es par visu izlēmu viņas vietā.
-Vai esi izsalkusi?- es jautāju. -Tūlīt atbrauks mani džeki un pabaros tevi, būs tev laba prakse rītdienai-.
Zvans pie durvīm. Pirmais ieradās mans bijušais studiju biedrs Juris, ar kuru vēl joprojām uzturējām labu kontaktu. Bija prieks atkal viņu satikt.
-Nu kur viņa ir? Juris jautāja.
Es ievedu Juri istabā pat neliekot viņam novilkt kurpes, jo jau kopš studiju laikiem zināju, ka Jurim bija diezgan smirdīgas kājas.
-Ak re kur tu esi mazā drauskule! Vai vēlies parotaļāties? Juris uzrunāja manu kuci, kura gulēja gultā kājas izstiepusi un izskatījās samērā pārsteigta par negaidīto ciemiņu.
-Nu rādi kas tev ir vecīt -, es teicu.
Tad Juris ilgi nevilcinoties izvilka savu desu. Es biju šokā. Tā bija liela un resna.
-Kā pie velna tu tādu desu dabūji? - es jautāju.
-Maza viltībiņa draugs. Viens brīnumlīdzeklis man palīdzēja,-viņš atbildēja.
Viņa desa izskatījās tiešām kārdinoša, pat man gribējās to nobaudīt. Juris redzot, ka kārām acīm skatos uz viņa milzīgo desu man uzbļāva -Pat nedomā par to. Tā ir tikai un vienīgi viņai, turklāt ja tu to nogaršosi tev paliks slikti.-
Tad Juris apsēdās gultā viņai blakus. Viņa nolaizīja viņu kā saldējumu. Tad viņa paņēma mutē viņa desu.
Tici man, līdz rītdienai viņa būs gatava tām sacensībām-, Juris smaidīdams teica.
-Laimīgā-, es pie sevis noteicu un izgāju no istabas. Es neko neatbildēju viņam.
Viņi ņēmās visu nakti. Brīžiem skaļāk, brīžiem klusāk. Es tajā visā noskatījos no malas, jo man taču nebija viņai ko dot. Es skatījos uz savu kuci un prātoju, kā viņai tas viss var iet iekšā. Skatoties uz viņiem abiem es aizmigu. Pamodos nākamajā rītā.
Juris bija cieši iemidzis, viņa gulēja viņam blakus.
-Celies augšā, rīts jau, - es bakstot viņam sacīju.
-Ko?! Nevar būt, - viņš atbildēja.
-Kā jums gāja pagājšnakt? - Es aizmigu kamēr jūs vēl spēlējāties.- es jautāju.
-Oo, vecīt. Viņa ir mežonis. Līdz nakts vidum mani pilnīgi nokausēja. Domāju, ka viņai konkurenti šajās sacensībās nebūs, - viņš berzējot acis sacīja.
- No tavas mutes Dieva ausī, - es noteicu. -Tagad brauc mājās, tava sieva noteikti jau uztraucas. -
-Mana sieva? Hah. Viņai nospļauties par mani. Plānoju šķirties. - viņš atbildēja.
- Paldies vecīt par to, ka atbrauci un sagatavoji šo te (pieskāros kuces vēderam) šīm sacensībām. - es spiežot viņa roku sacīju.
- Nav par ko. Prieks palīdzēt. - viņš smaidot atbildēja. -Veiksmi jums. -
- Paldies, un veiksmi darbā. Starp citu, cik tu tur Rīgas miesniekā nopelni? - es jautāju.
- Ne pārāk daudz. Darbs nav patīkams, visu laiku ar rokām jādarbojas, diezgan pretīgi. - viņš atbildēja.
-Nu labi, bet skatos savu darbu pieproti, - es noteicu.
-Tāpēc jau viņi mani tur dēvē par "desu karali", - viņš atbildēja un izgāja pa durvīm.
Laika vairs nebija daudz. Sacensības notiks pēc 2 stundām. Un viņa joprojām guļ. Es skaļi uzbļāvu un viņa momentāni piecēlās. Nu jau dresūras rezultāti bija skaidri redzami. Viņa klausīja mani uz vārda.
Ieradāmies sacensību norises vietā. Tik daudz kuču vienuviet es nekad nebiju redzējis. Parakstīju dokumentus, viņa saņēma kārtas numuru. Un gājām pie sacensību galda. Viņa izskatījās nobijusies, bet es viņu uzmundrināju masējot viņas muguru. Sacensību nolikums bija vienkāršs: Pirmais suns, kurš notiesā 10 uz galda stāvošās Frankfurtes desiņas ir uzvarētājs. Sākās laika atskaite, saimnieks desiņām pieskarties varēja tikai pēc starta signāla. Starts. Es sniedzos pēc pirmās desiņas, un viņa to burtiski norīja. Otro tāpat. Trešo. Ceturto. Piekto. Sesto. Septīto. Astoto. Devīto... Ovācijas. Nesaprotu kāpēc.
- Un mums ir sacensību uzvarētājs, - tika paziņots skaļrunī.
Kāds to bija paveicis ātrāk par mums. Skumjas. Bēdas. Vilšanās. Uzvarētāji, sieviete un viņas sanbernārs balvā saņēma 50 eiro un divus milzīgus maisus ar suņa barību.
Mēs ar kuci klusi nozudām no tās vietas. Iesēdos mašīnā un zvanīju Jurim.
- Izgāšanās, mēs neuzvarējām, - es nopukstēju.
- Man ļoti žēl, laikam pārbaroju viņu pagājšnakt ar to pašizgatavoto desu, viņš teica.
- Viņa apēda visu, bet tur bija suns, kurš to paveica ātrāk, - es atcirtu un nometu klausuli. Vairs negribēju ne ar vienu runāt. Biju apvainojies uz visu pasauli.
Pienāca vakars. Laukā tumsa. Kā allaž šajā laikā darbojos virtuvē. Gatavoju pankūku mīklu, tikai šoreiz ar svaigām olām, nevis kā toreiz, kad pārsitot olas atklājās, ka iekšā viss bija sapuvis un pankūkas nesanāca izcept. Tā bija liela vilšanās toreiz. Kuce ieskrēja virtuvē ar baltu seju.
-Atkal laukā ēdi sniegu, ko? - es smaidot sacīju un paglaudīju viņas galvu.