Intervija ar Rodrigo Ābolu1

-Kā tu sāki spēlēt hokeju? 

-Uz slidām mani pirmo reizi uzlika tētis. Tas bija Zviedrijā, bijām uz atklātā ledus, sava veida ''Winter Classic''. Hokeju izvēlējos spēlēt pats, tētis nekad neuzspieda, mana paša izvēle. Interesanti gan, ka sākumā vecāki gribēja, lai spēlēju tenisu. Vēl man liekas diez gan smieklīgi, ka Zviedrijā, kad tētis spēlēja vēl, es viņa spēlēs vienmēr gulēju, neskatoties uz to, ka pats jau mācījos slidot un spēlēt.

-Kurš bija tavs pirmais treneris? 

-Pirmais treneris man bija, ir un būs tētis, kurš mani vienmēr māca, kritizē un uzslavē. Sāku savas hokejista gaitas Zviedrijā, tāpēc nemācēšu pateikt, kurš un kāds bija mans pirmais treneris. Ja tā godīgi, tad diez gan švaki ar treneru atcerēšanos, jo man ir bijuši diez gan daudz treneru.

-Vai atceries savu pirmo treniņu? 

-Nu pirmo treniņu gan neatceros, bet pirmo reizi uz slidām gan atceros. Kā jau teicu, tas bija Zviedrijā. Kopā ar tēti bijām un slidojām. Tur, cik atceros, esam vairākas reizes slidojuši.

-Cik tev bija gadi, kad pirmo reizi uzkāpi uz slidām? 

-Divi vai divi ar pus. Īsti neatceros.

-Līdz cik gadu vecumam spēlēji Zviedrijā? 

-Galīgi neatceros, 5 vai 6, laikam. Spēlēju tik ilgi kamēr tētim bija līgums ar Nykopingas komandu. Spēlēju es vietējā bērnu komandā. Daudz no tā neatceros, taču visspilgtākā atmiņa ir kā es savā debijas spēlē iemetu golu. Tikai savos, nevis pretinieku...

-Kurš tad bija tavs pirmais klubs Latvijā? 

-Ja nemaldos, tad Sāga

-Pēc tam tavi ceļi veda uz Pārdaugavu? 

-Jā, sāku Prizmā, kura tobrīd vēl trenējās 55. vidusskolā, vēlāk tika uzcelta Volvo Ledus Halle un sāku spēlēt Pārdaugavas sistēmā, kur pavadīju 5 vai 6 gadus. Komandas bija dažādas katru gadu. Vienu brīdi 96tie tikai apvienoti ar 97tajiem gadiem, pēc tam ar 95tajiem. Komanda bija diez gan saliedēta, neskatoties uz dažiem incidentiem, bet tas jau normāli katrā komandā. Man nepatīk pašam sevi vērtēt, tāpēc atstāju to tiem, kas mani skatās no malas. Vai biju komandas līderis? Tas jāskatās ir statstikas lauciņos. Maiņas partneri mainījās diez gan bieži, tāpēc neatceros kāda bija saprašanās ar katru, taču pēdējie, kuri palikuši atmiņā ir Roberts Locāns un Agnis Nīmands.

-Šajā klubā tu pavadīji lielāko daļu no savas karjeras, varbūt atceries kādu kuriozu, vai interesantu notikumu? 

-No 5 gadiem grūti izvēlēties kādu kuriozu gadījumu. Vispār jau katru dienu notiek kaut kas smieklīgs, vienmēr ģērbtuvē tiek ''izšauts'' kāds joks. Tā ir katrā komandā, tāpēc kādu īpašu notikumu nevarēšu nosaukt.

-Vai uzrādījāt labas rezultātus ar Pārdaugavas komandu? 

-Rezultāti bija pieticīgi. Latvijas čempionātā pārsvarā 3. vai 4. vieta. Augstākā laikam bija 2. Visgrūtāk parasti klājās pret Zemgali, Ogri, Liepāju, HS Rīgu.

-Kāds no tā laika taviem komandas biedriem, tagad ir "izsities" līdz izlases līmenim? 

-Kirils Mitrofanovs, Maksims Žuļevs, Matīss Kivlenieks, bija arī Roberts Locāns, bet viņš tagad ir kaut kur pazudis.

-Vai ir kādi atsevišķi komandas biedri ar, kuriem vēl, jo projām uzturi labas attiecības no Pārdaugavas laikiem?   

-Īpaši nav ar nevienu labs kontakts palicis, bet sanāk dažreiz satikt.

-Vai treneru kolektīvs bija labs? 

-Domāju samērā labs, bet man nekad nav bijis viens treneris 3 vai vairāk gadus. Atceros, ka visstingrākais, manuprāt, bija Juris Repsis, Prizmas laikos mani ņēma pie vecākiem uz treniņiem un tas bija pirmais treneris, kurš bija tik stingrs. Katrs no treneriem man ir kaut ko devis un par to esmu viņiem pateicīgs.

-Cik kopā gadus pavadīji prizmā? 

-Prizmā 1, bet tad tika uzcelta Volvo Hallē un izveidojās Pārdaugavas hokeja skola, tur 4 vai 5 gadus.

-Pēc pavadītiem gadiem Prizmā aizgāji uz specklasi, kāpēc tāda izvēle? 

-Domāju, ka izvēle nebija diez ko grūta. Labāks līmenis, spēlējām Latvijas čempionātā pret vecākiem un Baltkrievijā, kur bija augstāks līmenis nekā 96to gadu čempionātā Latvijā. No Prizmas aizgājām es un Edgars Bušs.

-Kāda bija pirmā sezona? 

-Sezonas sākumā spēlēju pirmajā vai otrajā maiņā, bet tad es sāku ļoti strauji augt. Gada laikā izaugu apmēram par 20 centimetriem garāks, tādēļ ļoti bieži slimoju, ķermenis netika līdzi. Beigās jau spēlēju tik 3. vai pat 4. maiņā. Maiņas mainījās visu laiku, man liekas, ka pat ar visiem sanāca tad uzspēlēt.

-Kādi bija treneri? 

-Treneri bija Mihails Svarinskis un Edgars Rozenbergs, stingri un prasīgi treneri, taču man patika. Varu viņiem pateikties par to, ka pie viņiem uzlaboju savu slidošanas prasmi, jo nekad neesmu bijis un vēl joprojām neesmu nekāds dižais slidotājs, tā ir viena no manām vājajām pusēm.

-Pirmais gads bija ar Rozenbergu un Svarinski, pēc tam atnāca Kerčs ar Glazkovu, kā tas mainīja komandu?

-Nezinu vai tas īpaši mainīja komandu. Visi tikai gribēja ātrāk sākt ledus treniņus kopā ar Kerču, Latvijas hokeja leģenda kā nekā. Iemeslus, kāpēc nomainījās treneri nezinu, bet Kerčs nebija tik stingrs kā Svarinskis. Pie Kerča arī treniņi bija vieglāki, tas gan nebija labi, jo uz sezonas beigām pietrūka fiziskais spēks. Es personīgi pie Kerča jutos brīvāks, arī statistika man bija labāka pie Kerča nekā pie Svarinska.

-55. vidusskolā pavadījāt 2 gadus ar, ko tev šie gadi palikuši atmiņā? 

-Visvairāk palicis atmiņā 18 pēc kārtas uzvarētas spēles (gan LČ U-18, gan Krievijā) tas bija pie Kerča. Spožākā uzvara laikam pret Liepājas Metalurgu, man tā bija pirmā uzvara pret Metalurgu, jo Liepājai vienmēr ir bijusi un ir spēcīga jaunatnes komanda.

-Šosezon nomainījās treneris, spēlētāji, arēna un divīzija, kā tas ietekmēja jūs? 

-Treneris nomainījās tikai viens, Kerčs. Visi, protams, pārdzīvoja, jo Kerčs deva ļoti daudz no savas personīgās pieredzes. Vissmagāk laikam mums jau klājās Latvijas Atklātajā čempionātā, kur atšķirība no U-18 un lielo hokeja ir milzīga. Zaudējām Dāvi Zembergu un Artūru Bušu. Ietekmēja diez gan smagi, jo abi divi bija pirmās maiņas spēlētāji, varēja iemest un uztaisīt rezultātu.

-Kāda bija pirmā sezona LAČ?

-Diez gan smaga, jo līmenis priekš mana vecuma bija samērā augsts, bet es, manuprāt, tiku ar to ļoti labi galā. Spēju pielāgoties un spēlēju. Pirmajā spēlē Latvijas Čempionātā guvu 1+1 pret Liepāju. Tā komandai nebija pirmā spēle, bet man pašam bija, jo vasaras beigās tika operēts celis. Uztraukums nebija, kas man ir laba īpašība, maz uztraucos. Vārtus guvu ar metienu no iemetien punkta, starp kājām trāpīju. Sākumā pat īsti nesapratu, ka iemetu, jo ripa ātri izlidoja ārā.

-Kā tas notikās, ka tevi iecēla par kapteini specklasē? 

-Treniņa sākumā treneris ienāca un pateica, ka tagad esmu kapteinis. Neviens nebalsoja, treneru izvēle.

-Kādas bija sajūtas vienā no sezonas spēlēm cīnīties pret savu tēti? 

-Sajūtas bija interesantas, diemžēl, nevarēju sevi parādīt no labākās puses, jo spēlēju ar 38 temperatūru. Tāpat nebūtu spēlējis, bet ņemot vērā, ka tā bija pēdējā iespēja pret viņu spēlēt šosezon izdomāju spēlēt. Zaudējām smagi, tētis teica, ka mums vēl ir ļoti daudz ko mācīties, it īpaši spēle savā zonā. Diemžēl neviens no maniem treneriem nav ļoti strādājis pie tā treniņos, tāpēc ir tā, ka mums gadās spēles, kad ielaižam 15 vārtus, kas nav normāli.

-Tavs viedoklis, vai bija vērts spēlēt šosezon tik augstā līmenī? 

-Domāju, ka jā, jo vienmēr spēlēt augstā līmenī ir labāk nekā zemākā. Guvu pieredzi, spēlējot nobriedušāku hokeju, kurā vairāk bija jādomā un tas viss vēl jādara divas reizes ātrāk nekā savā vecumā. Uz laukuma īpaši neskatījos, kas nāk pretī, tāpēc nepiedomāju pie tā, ir vai nav viņš bijusī zvaigzne. Protams, ka zaudēt vienmēr ir grūti, taču psiholoģiski grūtāk bija zaudēt Krievijā nevis Latvijā, jo tas komandai bija svarīgāks čempionāts un žēl, ka otro gadu pēc kārtas netikām play-off. 

-Kāds līmenis ir Krievijā salīdzinājumā ar Latvijas U-18 čempionātu? 

-Krievijā ir labāks, ātrāks un tehniskāks. St. Pēterburgā spēlējam pret labām komandām, SKA, Ņeva, Forward. Grūti spriest kas pietrūka. Varbūt veiksmes, varbūt meistarība. Šogad no play-off bijām tālāk nekā pagājušogad.

-Kas notiks tālāk ar specklasi? 

-Nezinu.

-Kādi ir tevi nākotnes plāni? 

Dzīvosim - redzēsim. Pagaidām esmu tikai pats domājis, taču, kad beigsies sezona ,man un tētim, abi sēdēsim un domāsim, kur būtu vislabāk.

-Kāpēc tavs numurs sastāv no cipariem 1 un 8?

-Prizmā man sākotnējo bija 46 numurs, lielas izvēles nebija, tādu iedeva. Pēc tam mans 46 kaut kur pazuda, tāpēc pirms viena turnīra deva izvēlēties 76, 79 vai 81. 81 likās vissimpātiskākais numurs, tādēļ izvēlējos to. Pārejot uz specklasi, numuri sastāvēja no 1-35 laikam, mums lika izvēlēties, jo spēlējām ar lietotiem krekliem. Paņēmu 18, jo apgriežot sanāk 81, lai gan šobrīd, ja būtu jāizvēlas 81 vai 18 es izvēlētos 18.

-Kāds ir tavs viedoklis, kā nostartējāt ar Latvijas izlasi Rumānijā? 

-Nostartējām ne tik labi kā gribējām. Noteikti gribējām nospēlēt daudz labāk pret Šveices valstvienību. Kolektīvs bija ļoti saliedēts, kas man tiešām ļoti patika. Viens otru vienmēr atbalstījām, aizstāvējām. Uz tāda soliņa ir daudz patīkamāk atrasties nekā uz soliņa, kur visi lamājās. Domāju, ka tāpēc mēs tik labi nospēlējām pret Krieviju, viņi nespēlēja kā komanda, bet mēs spēlējām, taču nepietika, lai uzvarētu.

-Tavos plānos ir vēl kādi turnīri, kur šosezon piedalīsies? 

-Volvo kauss un Leo Boivin Showcase Kanādā.

-Kādi ir tavi mērķi hokejista karjerā? 

-Kādu dienu uzvilkt NHL kreklu un pārstāvēt Latvijas izlasi olimpiādē.

-Kuri sporta veidi tev vēl patīk izņemot hokeju? 

-Vasarā aktīvi spēlēju pludmales volejbolu, piedalījos ar tēti un viņa brālēnu Tukuma rajona čempionātā. Patīk arī uzspēlēt futbolu.

-Vai tev ir kādi rituāli ko veic pirms spēlēs? 

-Pirms katras spēles, aiz vārtiem ar Robertu Vīksnu izdaram speciālu roku sasišanu. Daram jau to kopš pirmās sezonas spēles.

-Mīļākā NHL komanda un hokejists? 

-Visvairāk sekoju līdzi Pitsburgai un Ņujorkas Rangers, no rietumiem Čikāgai. Patīk spēlētāji, kuri spēlē šajās komandās.
Nav izteikts mīļākais spēlētājs, bet patīk vairāki - Krosbijs, Žirū, Nīls, Malkins un Keins.

Rodrigo Ābols SK Rīga 96 sastāvā