Sveiki visiem te atkal es Monta.Šajā rakstā es vēlētos parunāt par tādu tēmu kā graizīšanās.Tātad nu jau oktobrī būs jau apaļi 3 gadi kad es daru sev pāri jeb graizu savas mazās skaistās rociņas.Izklausās slimi vai ne?Ir jau arī.Vēlos kādam izstāstīt par šo lietu nopietno pusi.Jo graizīšanās tās nav spēlītes jo tu darot sev pāri spēlējies ar savu dzīvību.Tā visamaz agrāk man teica tētis kad viņam vēl rūpēja tas ko es ar sevi dariju.Tagat viņam ir dziļi pie vienas vietas ko es ar sevi dari.Iemesls kāpēc es tā dariju bija vienaudžu pazemojums pret mani.Skolā visi smējās par mani un par to ka biju nedaudz savādāka nekā citi bērni.Es daudz naktīs raudāju un centos sevi mierināt.Bet viss bija pa velti.
Es cīnijos pati ar sevi.Pirmo reizi es sagriezu roku 15 oktobrī 2015 gadā.Ja godīgi es pat acoros kāpēc es to izdariju.Tātad es sagriezu roku naktī jo pirms tam biju sastrīdējusies ar savu tēvu kurš aizliedza man palikt pa nakti pie labākās draudzenes.Es sāku krist histērijā un saplēsu skuvekli izņēmu asmenīti un sāku griezt rokas.No sākuma tās bija mazas švīciņas kuras ar katru reizi kļuva dziļākas.Bet man ir jautājums ja pašnāvības mēģinājums ir sauciens pēc palīdzības kas tad ir tas ko es dariju?Pīkstiens pēc palīdzības?Šņuksts?Es pati to nesapratu.
No sākuma es ļoti cītīgi slēpu savas rētas.Nēsāju džemperus ar garām rokām bet tad pienāca mana liktenīgā sporta stunda kad man lika novilkt džemperi un atstāja mani Īsā T krekliņā kurš parādija visiem manas rētas.Klasesbiedri sāka mani tādēļ apsmiet un es biju izstumtā jo biju depresiķe un stulba graizītāja.Tāds bija mans liktenis bet kā man viena draudzene teica savu likteni vienmēr var manīt ir jābūt tikai gribasspēkam...