Dzīve nesen-senajos laikos.3

Vēss, nejauks vakars. Saule jau sen aizgājusi aiz horizonta, priecējot citus cilvēkus. Sēžu pie vientuļa monitora ar grupu "Альянс" fonā. Domas šaudas pa kreisi un pa labi. Skanot šai dziesmai un skatoties videoklipā, liek aizdomāties, kā mūsu senči ir pavadījuši šo, savā ziņā, dīvaino laiku.. Varbūt daži no lasītājiem ir paši bijuši liecinieki šajam laikam. Diemžēl, es esmu vēl jauns zēns, kuram visa dzīve priekšā. Katru dienu aizdomājos, kāda bija dzīve 80s, neņemot vērā, ka Latvijā valdīja citi kungi. Manās ausīs skan vārdi " Na zare", kas liek domāt, ka tolaik mūzikai arī bija sava teikšana cilvēku dzīvēs. Apģērbs, uzvedība, krāsas, runas veids.. Es vēlos.. es tiešām vēlos būt tajā laikā. Man vienalga, kādi tolaik noteikumi. Es tikai zinu to.. ka pēdējoreiz cilvēkiem jautri bija 80tajos gados.. Tagad.. Kas mēs esam.. Vieni tārpi, kas sēž un blenž monitoros.. Es arī esmu viens no tiem, kaut arī vēlos dzīvi bez interneta.. Bet mūsdienu pasaulē tas nav iespējams.. Tā jautrā atmosfēra ir izzudusi.. Tolaik kruts cilvēks skaitījās ar ādas žaketi un sagraizītām biksēm. Protams, bija arī citādi kruti cilvēki. Bet mūsdienās.. eh.. Kruti ir tie, kuri smēķe, pīpē un sit nevainīgus bērnus. Varbūt es vienkārši nedomāju pozitīvi, bet tāda ir mūsu dzīves patiesība, lai vai kas. Agrāk bērni zināja, kas ir skraidīt pa pļavu vai mežiem, rāpelēt pa jumtiem, klausīties mūziku.. Tusēt ar draugiem.. Lielākā daļa no mūsdienu mūzikas ir kaut kādi dubstepi, no kuriem man nāk galvassāpes. Es saprotu, ka katram ir sava gaume, bet diemžēl man tas nepatīk. Tagad tusēt ar draugiem ir iedzert, smieties par citiem cilvēkiem. Bet vismaz labi, ka cilvēkiem arī ir citas nodarbes. Agrāk, kad skolās bija diskotēkas, skolēni patiešām dejoja ar meitenēm, vismaz man tā šķiet, bet tagad.. vienā zāles pusē ir meitenes, otrā zēni. Ir skumji noskatīties. Agrāk skolēni lielījās, kuram vairāk kasetes, markas, fiškas... Bet tagad, viss ko es dzirdu.. Tikai informācija, ko viņi sasnieguši spēlēs.. Atvainojiet, vai tas no malas nešķiet stulbi? Esmu pats šādas situācijas liecinieks.. Un ja man ko stāsta, es, dažkārt mēdzu aizvērt ausis. Tas ir rupji, bet es vienkārši nespēju to paciest. Kā cilvēki ir mainījušies. Manas domas, burtiski, kliedz, lai es pazūdu no šejienes un iegriežos pasaulē, kur nav interneta, datora. Turpinot, ģērbšanās stils 80tajos. Daudzi saka, ka cilvēki esot vilkuši kaut kādas lupatveidīgas drēbes.. Man, piemēram, galīgi nav iebildumu pret modes stilu, kas bija 80tajos. Vienīgā lieta, kas, man šķiet, bija nepatīkama, bija skolas formas. Visi cilvēki bija vienādi. Skolēni no malas izskatījās drūmi, vismaz bildēs, neapmierināti. Ar drēbēm cilvēki spēj izpaust savu garastāvokli. Tolaik tas nebija iespējams. Tomēr ir arī viena cita lieta. Pašlaik cilvēki iet uz skolām treniņbiksēs, kaut kādās sporta jakās.. Nu taču skola ir sabiedriska vieta, tā ir jārespektē, lai vai kas. Nevar jau ģērbties kā vien vēlas. Ahh, "Na zare" iet tik uz replay.. Nespēju beigt klausīties. Tie vārdi.. Tik iedvesmojoši.. Pilnīgi asaras dažkārt saskrien acīs. Kāpēc vispār es šo rakstu taisīju? Klausījos latviešu dziesmas un atradu "Na zare". Klausoties šo dziesmu, es sapratu, ka 80tie tomēr bija brīnišķīgi laiki, salīdzinot ar pašreizējiem laikiem. Es vēlējos kādam izpaust savas domas.. Bet.. esmu viens pats. Sēžu viens pats savā bezdzīves stūrī, kur es, dažkārt, nosēžu vairākas stundas bezjēgā, spaidot peli un dauzot klaviatūru. Kāda jēga no tā.. Es nezinu, bet mūsdienās dzīve ir dažreiz tik garlaicīga.. Agrāk senči sauca savus bērnus jau 21.00 iekšā mājā, bet neviens negribēja. Tagad senči ar slotām sūta ārā bērnus, lai tik šie beigtu sēdēt pie tām tehnoloģijām.. Pats vienreiz novēroju.. Mazs bērns. Tikai 6 gadi. Spēlē planšeti, datoru un spaida telefonu. Viņam psihe ir totāli sabojāta, bļaustās.. Ārā nespēlējas.. Es 6 gados trenkāju mašīnītes pa vecvecāku pagalmu, gāju peldēties, staigāju pa mežiem.. Tās sajūas.. Tik foršas.. Atceros to dienu, ka man bija 6 gadi un pats gāju iepirkties ziemā. Man bija 15 lati līdzi. Es biju aizgājis līdz tuvākajam veikalam, nopirku sev picu un pēc tam gāju rotaļlietu veikalā.. Un izvēlējos sev mašīnu un pats nopirku. Un gāju mājās.. Man bija tikai 6 gadi un jau čāpoju pa pilsētu. Senči vispār nezināja, ka biju aizgājis projām.. Bija jauks piedzīvojums.. Tā diena man spilgti paliks atmiņā.. Tās dienas, kad gāju pie sava brālēna.. Mēs abi tik labi pavadījām laiku.. Bijām kā labākie draugi.. Es vairāk nevaru.. Tās atmiņas man liek birdināt asaru.. Pirms 10 gadiem, dzīve bija vēl jauka, bez datoriem, modernām tehnoloģijām.. Bet paskatieties tagad uz sevi.. Neattiecinu uz visiem, bet varbūt tomēr dzīvē ko vairāk sasniegt un piedzīvot, nekā atsēdēt 9 gadus pie datora un neko dzīvē nepiedzīvot? Es laikam likšos mierā, jo es vairāk nespēju paust savas domas, jo emocijas valda pār mani un es vairāk nespēju..

Es tikai vēlējos izpaust savas domas kaut kur.. Varbūt būs daudzi, kuriem nepatiks šis raksts, bet man, ja godīgi, vienalga. Ja ir vēlēšanās, varat paust arī savas domas. Paldies.