Laiks gāja savu gaitu. Nemanot aizskrēja gads, un man likās, ka nebiju to zemē nometis. Biju spēris krietnu soli tuvāk savam mērķim. Melnā sutana, ko tagad valkāju, visiem atgādināja, ka esmu šķīries no laicīgajiem cilvēkiem un laicīgās dzīves, bet pakausī izcirptā tonzūra stāstīja par manu uzņemšanu kleriķa kārtā. Atslēga un svēto rakstu lasījuma grāmata liecināja, ka bīskaps man devis pirmās divas zemākās priesterības svētības. Tā es šajā gadā ne vien ārēji biju mainījis izskatu, bet arī apņēmies ar savu dzīvi un piemēru atslēgt ticīgo sirdis dievam, noslēdzot tās grēkam.
Teksts ņemts no grāmatas, lai izņemtu sevi no šī raksta, kuru nav iespējams dzēst. Vai tas būtu protests, vai vēlme uz privātumu, kurš tiek zagts vecu ceļot gaismā kā jaunu... Nezinu, bet lai ir tā kā ir, lai pagātne ir tur, kur tai jābūt un seko jauna nākotne! Bildes rakstam pieskaņoju pēc oriģināla raksta, ņemtas no googles.
Mīļa suņu meitene