Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
37

Tā diena bija savā ziņā sākums kam jaunam manā dzīvē. Sākās tas viss ar visparastāko acu skatienu, bet tas mainīja visus manus plānus un izpratni uz savu dzīvi.
Tā bija pirmdiena, bet viss sākās nedaudz ātrāk, es gribēju izmaiņas savā dzīvē. Priekš saviem 15 gadiem es gribēju pārāk daudz un uzreiz. Tā kā ar dzīves pieredzi es nebiju apdalīta es gribēju atklāt sev ko tobrīd nezināmu - simpātiju. Man bija interesanti, kas tā ir par sajūtu un cerēju, ka man tajā paveiksies. Tomēr, ne viss notika tik ideāli kā es cerēju.
Tas notika ļoti ātri un man iznākums bija uzreiz skaidrs. Es iemīlējos puisī no paralēlās klases. Kad viņš pārnāca uz skolu,kurā es mācījos, visas meitenes viņa dēļ bija bez prāta, tomēr, tad man tas nebija aktuāli. Man tas "pieleca" pēc trīs gadiem, kad par viņu visi aizmirsa. Tas notika tik savādi, bet tomēr, man tas šķita tajā mirklī tik realistiski, ka man ar to pietika, lai noticētu visam tam brīnumam par pirmo simpātiju. Tiem, kuri bija man apkārt, pirmajā laikā tā šķita laba ideja un mani gandrīz jau apprecināja ar viņu. Pēc visas šīs fantāzijas es spēju apjēgt to, ka neesmu no tā "bara", kurš interesē viņu. Tā arī es pieņēmu lēmumu, ka tas ir jāpārdzīvo.
Laiks gāja ...viss bija saprotams, es centos to pārdzīvot, tajā pašā laikā meklēju arī kaut kādu cerību, ka viss būs savādāk. Bija arī histēriski brīži tajā visā. Man pat brīžiem likās, ka es to jutīšu līdz dzīves pēdējai dienai. Tas bija kā karš starp realitāti un sapni, kurš nekad nevarētu kļūt par realitāti. Visur es redzēju " zīmes" ...par un pret. Vienā brīdī likās pat, ka tas ir abpusēji. Kad par to uzzināja mamma, sākās arī joki par to tēmu, cerot, ka es sapratīšu, cik tas ir nenopietni. Savukārt, man tas likās nopietni. Tas bija tik liels neprāts, ka es pat tetovējumu ar viņa uzvārda pirmo burtu uztaisīju. To es izdarīju labi apdomājot, jo man nav tas pat šobrīd jānožēlo, jo mums uzvārdu pirmie burti ir vienādi.
Bija pagājis gandrīz gads. Es biju jau samierinājusies ar to, bet daļa manis turpināja dzīvot tajā "sapnī". Man to visu palīdzēja pārdzīvot visas man dotās dzīves mācības, kuras mani izaudzināja. Tomēr, to dzīves periodu es nelaidu prom. Es nespēju saprast, ka tas ir bezjēdzīgi. Cilvēki, kuri bija man apkārt mani centās saprast, bet tajā pašā laikā centās arī atgriezt realitātē un parādīt, ka dzīve ar to nebeidzās. Es labi to sapratu, bet negribēju pieņemt to. Man jau iepatikās tā sajūta, tā bija kā daļa no manas ikdienas, kā daļa no manis.
Dzīvē tomēr nekas nav bez jēgas. Pavisam nejaušs notikums, kuram bija cits uzdevums manā dzīvē atrisināja arī šo. Es satiku pavisam citu cilvēku. Man bija labi ar viņu pavadīt laiku, smieties, runāt par neko. Tad arī pienāca tas brīdis, kad es sapratu, ka esmu vērta ko vairāk par bezjēdzīgu laika zaudēšanu un sišanos aizvērtajās durvīs. Tobrīd man palika tik viegli! Ilgi nespēju noticēt, ka tas ir beidzies. Bet es sapratu, ka tā tam bija jābūt. Ar laiku pat pašai palika nesaprotamas visas savas tā brīža emocijas un uzvedība. Man tas šķiet saprotamas tikai tāpēc, ka es to pārdzīvoju. Bet pat brīžiem, kad kāds man to atgādina esmu neizpratnē, kā es sev to neļāvu saprast. Pozitīvo tomēr es tajā saskatu - man visu to laiku, bija mērķis, iepazīt sevi. Un neskatoties uz to, ka es pati sev iegalvoju, ka tā tas būs vienmēr, es centos iet tālāk. Un kad es biju gatava tas beidzās.

 Autors: kikaxnika 13.04.
0
37

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [1]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Juris1604 avatars
Medaļa Misija izpildītaMedaļa NastijsMedaļa Dienas doma
  Juris1604 27.12.17 20:34
 
1
0