Kaut šodien jau svētku diena, manam vecajam hobijam nav brīvdienu. Es jau cenšos atturēties, bet, kā teiktu mani pacani, man ir diezgan netipisks hobijs. Jau kopš skolas gadiem mani moka mana uzmācīgā vēlme. Pirmo reizi savu sapni realizēju skolā. Netiku pieķerts, kas uzbūra jauku ainu, ka varu sekot savai sirdsbalsij.
Visi sēžam ap ugunskuru. Pienākusi tā stadija, ka dažai labai zeltenei mati ir ne vien vainaga, bet arī kuņģa satura rotāti. Man sāk palikt nedaudz garlaicīgi un apsēstība uzmācās kā bezpajumtnieks stacijā. Ir īstais brīdis. Šis ir visaizraujošākais plāns. Klusām ieslīdu drauga mājā. Viņa māja ir daudz krutākane kā mana, tai ir īsta tualete, nevis caurums virs bedres. Prieka objets bija nolūkots jau pagājušajos Līgo. Uzmanīgi klausos, vai kāds nav tuvumā. Ataisu savus bikšturus (esmu pa resnu, lai valkātu siksnu), novelku bikses, ar abām kājām nostājos virs izlietnes. Un process var sākties, sajūtu nelielu uztraukumu, ja nu pieķer? Briesmīgs troksnis. Brīvais kritiens.
Ko b...? Prasu vēlreiz. Dīvains skarts veras man pretim. Tas psihais mētājas uz zemes, paceltu pakaļu. Izlietne nolauzta. Tajā ir kārtīga Jāņu dienas šmuce.
😂🔫
