Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
2
73

Labvakar, spocēni. Klāt balsošana literatūras konkursam. Ir iesūtīti 9 superīgi un vasarīgi darbi,visdažādākajos žanros. Tagad tikai atliek ķerties pie šo darbu lasīšanas un vērtēšanas. Iekārtojieties ērtāk un patīkamu lasīšanu.

Tie autori, kuri saskumst, redzot, ka klāt nav viņu vārdi- Tas ir speciāli, lai novērstu to, ka tiek balsots par autoru nevis darbu. Visi autori tiks atklāti pie rezultātu paziņošanas. Tāpat lūgums arī neatklāt, kas ko ir rakstījis un nedot mājienus. Tiem, kas neievēros šo noteikumu izdomāšu nejauku sodu. Tāpat arī iztiksim bez minējumiem, kas ko rakstījis.

Kad izlasām visus lieliskos darbus sava favorītdarba nosaukumu ierakstām komentāros. Darbs par, kuru tiks atdotas visvairāk balsis uzvarēs. Gadījumā, ja būs "neizšķirti" jeb vienāds balsu skaits- būs dalīta vieta un abas vietas, ja pienāksies saņems balvu.

Balsošanas termiņš: 20. augusta 22.00.

21. vai 22. augustā paziņošu uzvarētājus.

Tiem, kam interesē, atgādinu, ka balvas ir šādas:

1. vieta - 10000 cepumu + medaļa Viktors + 10000 krutuma punkti

2. vieta - 6000 cepumu + 6000 krutuma punkti

3. vieta - 3000 cepumu + 3000 krutuma punkti

Mans favorīts - 3000 cepumu

Uzmanību ! Balsot par sevis rakstīto darbu aizliegts. Tāpat aizliegts balsot no fake vai "otrajiem" profiliem. Uzķeršu - darbu diskvalificēšu. Tāpat arī netiks ņemti vērā anonīmi balsojumi!

Tātad balsojums līdz 20. augusta 22.00. Patīkamu lasīšanu un balsošanu!

Ēnas PutnsKaut kur tālu tālu... Autors: Dark Magician Literatūras konkurss #6 Balsošana
1.

Ēnas Putns

Kaut kur tālu, tālu Latvijas tumšākajā ēnā sēdēja noskumis putns. Viņam bija neparasti lieli spārni, kuri spētu radīt apbrīnu un cieņu jebkuram citam putnam un pat arī cilvēkam, tomēr tie bija nolaisti, saplūkāti un to krāsa bija izbalējusi. Jā.. varēja nojaust, ka kādreiz viņš ir bijis neparasti krāsains, tomēr kaut kas, varbūt pagātnes notikums vai putna mazās sirds sāpes, lika spožajai krāsai zust.

Sēžot ēnā, viņš domāja par to kā tajā kokā, kurā dzīvoja viņš un viņa ģimene, viss bija mainījās. No draudzīgās ģimenes mājiņas, tas pārvērtās par sāpju perēkli. Koka zari no smaguma lēnām bija lūzuši un tagad putns vairs nezina, vai ir vēl kāda brīva vieta viņam, kur var sēdēt bez sajūtām, kā koka saplēstie zari un kaudze ar skabargām viņu ievaino. Kā jau pienākas, viņš jutās pamests, tāpēc nolēma, ka atbildīs šim statusam pilnībā, aizlidojot.
Viņš sēdēja ilgi, baidoties no tā, kas viņu gaidītu ārpus ēnas, saulē. Šī nelaimīgā būtne negribēja baidīt cilvēkus, zvērus un citus ar to, kāds saplēsts viņš bija kļuvis. Baidījās parādīt savas bēdas, baidījās, ka kāds pieskarsies viņa plēstajiem spārniem, nodarot tiem vēl lielāku ļaunumu, baidījās no nesapratnes un pieviltām cerībām, kuru tā jau bija patiešām daudz. Bet visvairāk viņu apņēma šausmās doma, ka parādoties saulē tāds, kāds viņš ir, putns sāpinās un traucēs tiem, kuri vēlās sildīties mierīgajā, patīkamajā vasaras saulē pie citiem zvēriem un cilvēkiem, tāpat kā viņš kaut kad sen, sen..sen.
Pēc vairākām minūtēm, stundām, dienām un pat gadiem, rokoties sevī, meklējot jautājumus un mieru, šis zvērs tā arī nenonāca līdz tam, ko gaidīja. Viņš jutās tāpat kā iepriekš - pazudis, pamests, vīlies, nederīgs un slikts, bet lidot atpakaļ uz brūkošo koku un mēģināt to izglābt nebija nekāda spēka.

Visu šo laiku viņš bija turējās acis ciet aiz pārlieku liela noguruma, brīžiem pat vēloties izlikties, ka jau ir beidzis dzīvot šīs dzīves gadus, vienreiz sajūtot sirdī pilnīgu tukšumu, nespējot vairs domāt un atmetot uz mirki visus iekšējos dēmonus, nolēma atvērt acis.

Kad acis tika atvērtas, viņš apžilba un sajūtās ļoti pārsteigts. Stindzinoši drebuļi pārgāja pāri zvēra novārgušajam ķermenim, jo viņš negaidīja redzēt priekšā stāvošo pasakaino putnu. Tā spārni bija tik pat lieli, kā ēnā sēdošajam, tomēr svešiniekā viss izstaroja sauli un siltumu. Šo būtni varētu nosaukt par Vasaras skaistāko palīgu.. viņa spārni mirdzēja dažādās, pat neredzētās krāsās un ,iedomājaties, arī daži ziedi ziedēja uz tā cēlājiem spārniem.
Ēnas putns jau vēlējās saņemt spēkus, lai aizlidotu, tomēr Vasaras Palīgs viņu apturēja ar spārnu vēzienu.
"Cik skaista, silta diena.."
Ēnas putnā viss saspringa. Viņā uzvirmoja panika, bailes un jautājumi. Kāpēc ar mani runā? Varbūt šeit būt nedrīkt? No bailēm pat izdvesis klusu ķērcienu, viņš pilnībā sastinga.
Vasaras palīgs ar mieru, klusi turpināja: " Es gaidīju gadiem tev stāvot blakus, kad tu nometīsi savas bailes un pagātni uz mirkli malā, un atvērsi savas nogurušās acis."
Vasaras putns mīloši skatījās uz nelaimīgo un turpināja:
"Tie putni, kuri tagad lido saules gaismas apkļauti, piedzīvo gan dienas, gan naktis. Viņi izjūt gan siltuma patīkamo pieskārienu, gan vakara vēsmu un nakts brīnumaino dvesmu. 
Tu jau gadiem sēdi šajā saulainajā dienā, pašā tumšākajā ēnā, slēpjoties un nepiedzīvojot ne rītu, ne dienu, ne vakaru un arī nakti. Pasaules krāsa mainījās, bet tavējā pasaule ēnā diemžēl palika tik pat tumša un nenoteikta kā vienmēr.

Un tagad, mans mīļais.. vai tu saņemties, pārkāpsi ēnas slieksni un lidosi man līdzi? Vai tu spēsi atļaut sev just ne tikai tumsu, kurā atrodies, bet arī vasaras skaistākos mirkļus?

Vasara ar tīneidžeri T... Autors: Dark Magician Literatūras konkurss #6 Balsošana
2.

Vasara ar tīneidžeri (T). Vecāku skatījumā.

 

Jau tuvojoties vasarai, T kļūst bezatbildīgi smaidīgs, izklaidīgs un čivina vien par tālejošiem plāniem par ideālo darbu, kurā nopelnīs milzu naudu un festivāliem, kurus obligāti apmeklēs.

Bet vispirms atpūtīsies.

Darba meklējumi ievelkas, jo notiek milzīga atgūšanās no briesmīgajām skolas mokām un regulārs “manjana” (tulk. no spāņu valodas- rītdien) mijās ar gandrīz neesošu, bet neciešamu klātbūtni. Darbs ir atrasts, kad ir atjaunota, kā izrādās, pirms 2 mēnešiem pazaudēta bankas karte, visur aiziets līdzi un turēta rociņa.

Darbs ir pārsteidzoši lielisks, tuvu mājām un ar atbaidoši pieņemamu darba stundu skaitu dienā- kad Tev kā vecākam, nav iespējas īsti pabaudīt savu atvaļinājumu. Vēl sliktāk- darba atalgojums, attiecīgi pret nostrādātajām stundām, ir tik pretīgi pateicīgs, ka T jau plāno lielos pirkumus jau pēc trešās nostrādātās dienas.

Nostrādājot vien tās 4- 6 h dienā, T jau ir mājās, pārguris un guļ VISU dienu, neizrādot interesi piedalīties mājas darbos, aizbraukt līdzi uz veikalu (tikai nobrēcas vai atsūta sms ar T nepieciešamo- pamēģini nenopirkt) un, protams, pienākot vakaram, pūce mostas un sākas rotācija no/uz virtuvi, pēkšņa vēlme doties pastaigā plkst. 00.00, kas, visticamāk, saistīta ar man zināmu, bet rūpīgi slepenizētu smēķēšanu un līdz rīta gaismai interneta deldēšanu. Kā neatņemama sastāvdaļa šim visam ir pāris apakšpunkti-

a) mazgāšanās, kas ir reta, bet tik pamatīga, ka vannas istaba tiek aizņemta uz 3h, šampūns tiek patērēts uzreiz par reizēm 6, tāpat dušas želeja. Dvieļi ir jāizmanto visi un, protams, jāatstāj visur un saņurcīti, ieskaitot grīdu. Ļoti slepeni tiek lietotas manas dārgās franču smaržas, tik daudz un slepeni, ka gan vannas istaba, gan pats T smaržo līdz šķebināšanai vēl 3 dienas, jebkas, kas ir paņemts, nav nolikts vietās, tātad, pienākam jau pie punkta

b) visur, kur ir bijis T, paliek SLIEDE vārda tiešā nozīmē. Īpaši virtuvē. Lai pagatavotu 2 sviestmaizes ar desu, jāpatērē viss, kas atrodas virtuvē un turpat arī jāatstāj. Pēc šīs darbības, vecāki droši var soļot virtuvē, apbruņojušies ar uzkopšanas ierīcēm un veikt pilnu tīrīšanu- no trauku mazgāšanas līdz grīdas uzkopšanai.

c) vienalga, kāda ārā ir t”, T vilks sezonai nepiemērotus, teltsveida apģērbus un, iespējams, arī apavus.

6. naudas plūsma. Vecākam ir jāturpina maksāt ikdienišķo kabatas naudu, kā arī japērk ekstras, par kurām T runāja, ka iegādāsies pats, kad būs lielais džungurs, tostarp superdārgus brenda apavus, kurus parasti iegādājas neatbilstošu izmēru un noteiktu uzplēš kājās jau nākamajā dienā, neskatoties uz to, ka paredzēts strādāt apstākļos, kas tiem nav piemēroti. Par dažām iegādātajām lietām T tomēr sola atdot naudu, kad saņems, bet tam nekad nav garantijas vai seguma, un vecāki nemēdz pierakstīt šos izdevumus, tapēc neatcerās, cik tad īsti jāpiedzen algas dienā, savukārt, atgādinot par to algas dienā, T sašķiebj seju tik ļoti, pie kam visos veidos izraisa Tevī vainas apziņu, ka Tu iedomājies atprasīt, ka Tu saproti, ka nav vērts pūlēties.

7. Ir gandrīz augusta vidus, bet sajūta tāda, ka T istabu nav kārtojis kopš skolas beigām. Ja T ir kāds brīvbrīdis brīvdienās, tas to labprāt pavada ar draugu/draudzeni, kuri, bez šaubām atņem VISU T laiku + nereti dzīvo vairākas dienas (viss ir x2, lasīt apakšpunktus), neiedomājoties sakārtot savu istabu vai laiku pavadīt ar ģimeni vai, pasarg’ Dievs, palīdzēt mājas vai dārza darbos. Reizēm sajūta, ka no gultas apakšas izlīdīs čūska vai cits mūdzis.

8. Ja palūdz T vasarā un vēl pie noteikuma, ka T pats strādā, izdarīt kaut ko mājas vai dārza darbu ietvaros, tad

a) dusmas, ignors un neizpratne- aizbildinājumi- “ir vasara”, “es pats strādāju”, “es esmu tik noguris”, “kapēc mazgāt grīdu tagad, ja var nākošreiz”

b) darbs tiek izdarīts, bet tikai pret pakalpojumu vai preci

c) darbs tiek izdarīts, skaļi kurnot un vēl piedevām-

d) darbs tiek izdarīts tik pavirši, ka Tu saproti, ka nebija jēgas likt to darīt.

9. T nekad neatzīs brīdi, kad Tu jūtu uzplūdos vai vnk kad ir laiks un T klātbūtne, gribi viņu samīļot, toties atradīs VISNEPIEMĒROTĀKO laiku, lai atnāktu un risinātu stundām garu monologu ar Tevi par kādu grupu vai grāmatu, kas interesē T, bet par kuru Tu nekad neesi pat dzirdējis. Pie kam, šī gaume mainās ātri un gana radikāli.

10. Drausmīgās sarunas, ka dzīve beidzas 20 gados un/vai “kapēc es piedzimu, neviens man neprasīja, vai es to gribu”

11. Tuvojas vasaras beigas un T par nopelnīto naudu iegādāsies gadžetu, kurā pazudīs līdz skolas sākumam.

12. Epilogs. T nav bērns, bet nav arī pieaugušais. Dzīve ar T ir nežēlīgi nejēdzīga, bet Tu tāpat viņu mīli. Un zini, ka T izaugs, tikai jābūt pacietīgam vecākam un labam skolotājam- tādam, kurš IEMĀCA, nevis pasaka priekšā, kā dzīvot.

13. Paradokss. Meklējot bildi, ko pievienot rakstam, atnāk e- pasts ar informāciju, kurā T man iegādājies aviobiļeti laikam un vietnei, kur kāroju (gadžetam arī pietiks), nezināju, ka T tomer dzird, ko saku J neko tādu negaidīju, patīkams pārsteigums.

Artavas pilsētaVasara bija... Autors: Dark Magician Literatūras konkurss #6 Balsošana
3.

Artavas pilsēta

Vasara bija pašā briedumā un rīts agrs. Pie apvāršņa lēnām ausa saule. Tā līdzinājās mazai degošai bumbai, kas iekrāsoja visu debess pamali zemeņu un apelsīnu toņos. No tuvējās pļavas pacēlās bāli miglas pavedieni. Pamazām tie izgaisa tāpat kā izzuda trauslās rīta rasas lāses. Matejs mina divriteņa pedāļus cik spēka pa lauku ceļu. Tie nepatīkami mokoši krakšķēja. Pa priekšu, tumšajiem matiem plīvojot, brauca viņa māsa Marta. Pāri puiša pierei ritēja sviedru lāses. Ceļš uz Artavas pilsētu vijās gar vientuļām pļavām un mežiem, kuri jau savās vietās atradās veselu mūžību.

-Nu, ko brauc tik lēni? Gandrīz kā tāds divplāksnis!- Marta smiedamās mazliet salēnināja gaitu lai Matejs varētu gandrīz viņu panākt.

-Varbūt apmaināmies divriteņiem, tad redzēsi kā smieties.- Marta jautri papurināja galvu.

-Nekādā gadījumā, tas ir tavs divritenis. Tu to esi sabeidzis tēlodams bezceļu terminātoru un tā nu tev lemts izciest mokošu, pazemojošu sodu par bezatbildīgu braukšanu.- Matejam nekas cits neatlika kā samierināties ar beigto divriteni un līdz pat Artavai braukt aiz muguras.

Artava atbraucējus gaidīja liela paugura virsotnē, mežu ,pakalnu un plašu pļavu ieskauta. Kā pamesta, sapostīta bāka uz tuvējiem pakalniem raudzījās baznīcas tornis. Cauri koku audzei Artavas pakalna galā spraucās nomelnējušu krustu silueti. Matejs nolēca no riteņa un māsa sekoja viņa piemēram

Abi atstāja divriteņus ceļa malā un devās tieši veco kapu dzīlēs. Starp biezām, sazaļojošām velēnām zēla vīteņu augi un pat pa kādai pienenei. Krusti bija sarūsējuši un daļa kapakmeņu laika gaitā sašķiebušies.

- Marta, man liekas, ka esmu pārrēķinājies. Te jau nekā nav. Tikai garlaicīgi veci kapi, vai ne?-

- Tur kaut kas kustās?

-Nav smieklīgi. It nemaz nav smieklīgi.

- Tā nejoko, labi. Ne šeit.

-Bet es nejokoju, tur tiešām kāds ir. Skaties aiz tā kapakmeņa. Iesim parunāties. Varbūt viņam ir kāda lietderīga informācija par spokiem.

-Šeit ar jums kopā ir Marta. Mēs sākam izpētes projektu vecajā Artavas pilsētā. Un tavu laimi, esam sastapuši pirmo iedzīvotāju, kurš varbūt pastāstīs kaut ko vairāk par šīs pilsētas noslēpumiem.-

- Tā nav laba ideja.

-Vienkārši filmē, labi?

Tas iedzīvotājs izrādījās vecis ar krunkainu ,neveselīgu mazliet dzeltenīgu seju, noaudzis ar biezu pelēcīgu bārdu. Viena acs vīrietim bija uzpampusi tintes zila un sarecējušas asinis vēl bija pielipušas pie veča augšlūpas. Naģene no taukainajiem matiem bija mazliet noslīdējusi uz sāniem.

-Kas tur ir? Kurš te atlīdis?- Vecis jau domāja, ka viņam rādās, divi bērni stāvēja tieši viņam priekšā. Abi tādi tīri. Viens turēja telefonu rokā, bet meitene augstprātīgi sakniebusi lūpas no augšas skatījās uz tukšo alkohola pudeli, kas sasista gulēja pie viņa kājām.

- Sīkie, nu, ka lasāties lapās pirms neesmu jūsu purnus nozilinājis.

- Mēs neesam sīkie.-

-Ko jūs vispār mazie resgaļi darāt vieni kapos, ko?-

-Atnācām jūs intervēt. Mēs filmējam projektu par Artavas veco pilsētu.-

-Vo, baigi intetelktuālie ko? Šmiga jesķ?-

-Kas ir šmiga?-

-Šņabis, Artavas dzeltenais, alkohols?-

-Mēs esam par jaunu lai dzertu. Ja māte atklātu, tad iespundētu mūs uz mūžiem pieliekamajā. Alkohols esot sātana radīts.

- Nu, gan... Tas gan sūdā. A pīpējamais? Ko? Tas gan jums ir?

-Cigaretes bojā veselību un arī tās ir radījis pats nelabais lai izrēķinātos ar cilvēku rasi. Dievs nepieņems tos, kas nepakļaujas, tā saka māte.

- Ja, jums nekā nav tad ejiet prom. Mazie domā, ka te pa brīvu, piedalīšos kaut kādā projektā.

-Mums ir nauda.- Matejs paziņoja.

-Nauda? Skoļko jesķ?

- Lats piecdesmit.

-Draņķīgi, pat šmigu nevar nopirkt. Izskatās, ka būs jāvācas jums sīkie purduļotāji vien prom.-

-Pagaidiet, man ir 2 lati, tātad kopā četri lati piecdesmit, vai ar to pietiks?

- Nu, mēs runājam par lietu. Tā uzreiz vajadzēja sākt.

-Labi tad sāksim no sākuma.

-Pagaidiet, man mazliet jāsapošas. Mamuška vienmēr teikusi, ka es ir fotogēnisks.- Vecis iespļāva rokā siekalas un ar tām pieglauda mazliet matu cirtas.

- Nu, re, esmu gatavs.

-Tātad esam satikuši vienu no Artavas iedzīvotājiem un viņš laipni ir piekritis sniegt interviju. Cik ilgi jūs jau dzīvojat Artavā?

-Kas to lai zin! Atceros kā izlidoju no mātes vēdera, tieši piena spainī.

-Vai jūs kaut ko zināt par spokiem?

-Ko, tad?

-Mirušajiem, kuri pēc nāves klaiņo apkārt, jo neatrod mieru?

-Ā, par šo draņķi zinu daudz. Kaimiņu Antons katru nakti nāk pie manis pēc šņabja. Es šim saku. Anton, tu taču esi nosprādzis, bet šis tāpat prasa. Un tad šis nobendēja manu suni.

- Atvainojiet, bet viens jautājums mani neliek mierā. Vai jūs esat nekromancijs?- Matejs gandrīz izlaida kameru no rokām.

-Kas?

-Marta labāk nevajadzētu to jautāt.- Marta jau iedomāto starmešu gaismu apreibināta neklausījās brālī.

-Nekromancijs, vai jūs buraties ar miroņiem? Neuztraucieties, mēs jūs par to nevainojam. Tā ir tikai jūsu darīšana.-

-Ā! Es domāju, ka nācāt veidot projektu. Bet jūsējie ir atvilkušies ņirgāties par Albertu. Jūs domājat, ka esmu dumjš. Sīkais nu, ka atdod kameru, pirms neesmu kārtīgi ģīmī sadevis.-

-Nekā nebija nekromancer!- Matejs sagrāba māsu aiz rokas un abi skrēja cik ātri vien spēja.

 

-Tev nevajadzēja viņu saukt par nekromanceru, tagad mēs vairs neko par Artavas spokiem neuzzināsim.

-Bet es jau nezināju, ka viņš tā saniknosies. Man pavisam dabiski likās, ka tāds vīrs varētu nodarboties ar mirušo maģiju.- Tur nu Matejam vairs nebija ko piebilst, reizēm viņa māsa pieņēma ļoti dīvainas lietas par patiesību.

 

 

MīlestībanbspMmm vasara Man... Autors: Dark Magician Literatūras konkurss #6 Balsošana
4.

Mīlestība

 

Mmm, vasara. Man ļoti patīk zāles smarža un kukainīši, kuri pa to lodā. Dažreiz mēdzu tos vērot, lai īsinātu laiku. Vēl man patīk pastaigāties pa tuvējām ielām. Es dzīvoju privātmāju rajonā, tāpēc viss vienmēr ir skaists un sakopts. Īsta bauda. Vienā no tādām pastaigas reizēm  mani vilināja skaņas aiz žoga. Protams, es pielīdu pie caurumiņa palūkoties, kas tur notiek. Esmu ziņkārīgs. Atzīstos.

Šķiet, ka mana dzīve bija tik tikko sākusies. Nopietni. Mana sirds, acis un ausis bija apburtas. Dārza šūpolēs sēdēja meitene. Viņa tajās šūpojās līdzi vēja plūsmai un skaļi lasīja grāmatu. Nostāvēju pie žoga visu pēcpusdienu. Meitenes balss bija maiga un skaidra. Vienkārši nespēju atrauties.

Visām lietām reiz pienāk gals un mana svētlaime beidzās, jo mamma sauca vakariņās. Negribēju likt gaidīt, tāpēc devos piepildīt punci. Vakarā ilgi nespēju aizmigt. Pa galvu jaucās domas par foršo meiteni un vēlāk viņa mani apciemoja sapnī.

Nākamos divus mēnešus bieži viesojos pie žoga. Liekas, ka reiz pat mēs saskatījāmies un viņa man uzsmaidīja. Drīz plānoju mest kaunu pie malas un iet ar viņu iepazīties. Galu galā viņa varētu būt mana īstā un vienīgā, kā arī vasarai drīz būs beigas. Visi par to vienmēr runā un sapņo satikt kādu īpašu. Šī ir mana reize. Zvēru. Goda vārds!

Līdz augusta beigām palikusi vairs tikai nedēļa. Vasaras laikā esmu noklausījies daudz pasaku un šķiet, ka arī mazliet paaudzies. Visvairāk man patīk stāsts par kaķīša dzirnavām.

Žēl, bet savu liktenīgo meiteni tā arī neesmu uzrunājis un pat neesmu piegājis tuvāk. Man vēl mazliet nepieciešams uzkrāt drosmi. Es to izdarīšu pavisam drīz. Apsolu. Ja ne šovasar, tad palaidīšu garām savu laimi.

Ziniet ko? Es šodien pat pieiešu viņai klāt. Pēdējā diena pirms skolas sākuma. Varbūt es viņai iepatikšos. Gribu turpināt klausīties viņas pasakas un aizmigt pie tām. Cik tas būtu fantastiski... Viss. Eju. Novēliet man veiksmi!

 

Es viņai iepatikos jau pirmajā tikšanās reizē. Saule mums uzspīdēja un notika liktenīgais klikšķis. Bija jūtama maģiska sajūta pakrūtē. Tauriņi dancoja vēderā. Katru dienu pēc skolas iegriežos pie viņas un klausos stāstus. Lai gan viņas vecāki mani neatzīst un ļauj satikties tikai dārzā, esmu pateicīgs par to pašu. Varbūt kādu dienu viss būs citādi un iegūšu arī viņu uzticību un draudzību. Šobrīd priecājos par to, kas man ir. Viņa sēž zālē, lasa pasakas un es varu iekārtoties savai mūža mīlestībai klēpī. Viņa mani glauda ar maigajām rokām un sabužina kad nepieciešams. Labāku sajūtu nespēju iedomāties. Esmu laimīgākais runčuks pasaulē!

Summerrsquos storySvētdienas... Autors: Dark Magician Literatūras konkurss #6 Balsošana
5.

Summer’s story

Svētdienas vakars striptīzklubā. Ierastā rutīna ar dejām vairāku stundu garumā, pāris piedzērušies klienti, kuri atļaujas par daudz un kurus apsargs bez žēlastības izlidina uz ielas. Un sāpošas kājas. Tās kurpes ir īsta slepkavība pēdām. Vai spējat iedomāties, cik milzīga savaldība vajadzīga, lai kurpēs, kurās asaras birst jau pēc 20 minūtēm, pēc tam spētu nodejot vēl 4 stundas!? Un ar smaidu sejā. AR SMAIDU SEJĀ.

Lai nu kā, maiņa gāja uz beigām. Brīvību gandrīz jau varēja sajust un pat sagaršot.

‘’Sammera, tev izkrita matadata.’’

‘’Lai paliek. Vakars tāpat jau ir gandrīz beidzies.’’

Pie velna matadatas. Pulkstenis rādīja 04:48.

Palikuši bija tikai daži skatītāji, kuri visticamāk neatšķirtu strausu no ēzeļa, ja tos noliktu viņiem acu priekšā. Lai arī viņi acīmredzami bija pārcentušies ar alkoholu, tomēr nekārtības necēla, tāpēc apsargi viņus neaiztika.

04:49. Pie velna. Šodienai pietiks.

Uz mājām iet ar kājām vai braukt ar taksi? Tā kā bija augusta sākums, gaisa temperatūra bija patīkama. Bet tās sasodītās kurpes…

Saņemies, tu to vari.

Nē. Jā. Nē. Jā.

Kā par zīmi tieši uz šīs ielas parādījās tukšs taksometrs. Jautājumu nav. Taksometrs.

Taksometra šoferis nebija no runīgajiem. Labi vien ir. Pēc burzmas gribas arī atpūsties. Vismaz šeit jauki smaržo. Pēc kanēļa.

Kanēlis. Sasodīts, tagad es gribu kanēļa bulciņas.

‘’Apturiet šeit.’’

Darbam līdz rīta gaismai bija viens labums. Patiesībā varāki. Neskaitot to, ka nebija sastrēgumu ne ceļā uz, ne no darba, bija iespēja tikt pie tikko ceptām bulciņām. Daļa beķereju savas durvis vēra jau plkst. 5:00 no rīta.

‘’Kanēļa bulciņas. Trīs.’’

Zināt, cik labi garšo tikko cepta bulciņa? Varētu to raksturot vienā vārdā – L A I M E.

Tā, tagad gan nekāda taksometra. Līdz mājām nepilns kilometrs. Turklāt šajā stundā uz ielām nav daudz cilvēku. Pirmdienās vienmēr visi kavē.

Pirmdienas labāk veltīt sev. Triekt visu pasauli pie velna un dzīvot sev. Tas taču taupa nervus, vai ne tā? Ja arī nē, tāpat patīkami pabūt prom no visa un visiem. Vismaz uz vienu dienu.

Beidzot mājās. 05:37. Pēc stundas uz ielām sāksies drudžaina mīcīšanās šurpu turpu, mēģinot atrast labāko stāvvietu un nenokavēt zaļo gaismu luksoforā.

Dzīvoklis centrā, protams, ir lieliska izvēle no ģeogrāfiskā viedokļa, jo gandrīz vienmēr viss ir tuvumā un viss ir pa ceļam. Sliktā ziņa – tas nozīmē, ka turpat zem logiem mīt visa pilsētas dzīvība. Gan nakts dzīve, gan parasto darba ļaužu jau iestrādātais dzīves ritms.

Tāpēc paldies tam cilvēkam, kurš izgudroja durvju slēģus. Un biezos aizkarus. Un kārtīgas sienas. Un dūnu matračus. Paldies jums visiem un arlabunakti.

 

Kāda ir tava temperatūraEs... Autors: Dark Magician Literatūras konkurss #6 Balsošana
6.

Kāda ir tava temperatūra?

Es eju pa tuneli... Man uzbrūk! - “Palīgā!!!” - Es kliedzu pēc palīdzības, bet visi tikai noskatās! Un tad es dzirdu šāvienu… Viss kļūst melnbalts līdz izzūd pavisam –  paliek tikai balts fons ar spožu gaismas staru. Es pieeju tam tuvāk un …

“Es to nespēšu!” es dzirdēju kādu raudošu balss pie savas gultas. Bet pagaidiet, es taču dzīvoju viena. Kā tas var būt? Varbūt kāds ir ielauzies pie manis? “Vai Jūs saprotiet, es nevēlos viņai to nodarīt,” atkal tā pati balss runā. Kas viņa ir un ar ko runā? Acis pēkšņi kļuvušas kā baļķi - nespēju pat atvērt. Vai es vakardienas ballītē būtu piedzirdīta tikļoti, ka nevaru pat pakustēties? Neesmu nekad jutusies šādi. Mēģinu atvērt acis, bet vēl joprojām – kā neveras vaļā tā neveras. Ko lai dara? Pēkšņi jūtu, ka acis paliek vieglākas un varu kaut ko saredzēt. Viss ir tik balts un miglains, ka neko nesaprotu. Virs manis stāv tāda dīvaina lampa – nu tāda kā slimnīcās, veikalos un vēl citās iestādēs. Acis atkal paliek kā baļķi, bet ne uz ilgu laiku. Pagriezusi galvu redzu kaut kādu zaļu svītru un kaut kādus sarkanus simbolus, kas izskatās pēc cipariem. Bet pagaidiet, tās svītras kustās uz augšu un leju un cipari arī mainās! Lēnām sāku domāt, ka, iespējams, vakar arī kaut ko uzpīpēju, jo nu šitādi murgi pēdējo reizi man rādījās, kad mani draudzenes ballītē piespieda ievilkt spaisu.

Vakardiena. Kas vakar notika? Sākšu no sākuma. Jāatceras, kas vakar notika – vakardiena… vakardiena…

Man piezvana Anželika un prasa vai es iešu uz stulbās Dženetas ballīti. Es saku, ka jā un sāku posties. Pulkstens sešos iezvanās mans lielais sienas pulkstenis un tajā pašā brīdī dzirdu savu spalgo durvju zvanu. Mēs ar Anželiku ejam uz Džesikas māju, bet pa ceļam ieejam veikalā nopirkt ko grādīgāku. Paķērām degvīnu. - Jūs tagad noteikti domāsiet, ka esmu liela dzērāja, bet tā nav. Es vispār nedzeru un nekad arī neesmu mēģinājusi to darīt, jo man tas liekas stulbi un bezatbildīgi. - Bet atpakaļ pie vakardienas… Mēs izejam ārā no veikala un satiekam Dženetas draugu Emetu un viņa “pakalpiņus”. - Emets ir skolas labākais basketbolists, kuram, pēc manām domām, smadzenes aug citā orgānā vai tādu vispār nav. Bet runājot par tiem čaļiem – skraida pakaļ kā marionetes, lai izskatītos “krutāki”, lai gan dziļi sirdī ir pasaules lielākie memmesdēliņi, kuri pat podā lāga nevar trāpīt. – Bet atkal atpakaļ pie vakardienas.

Mēs nonācām līdz Džesikas mājai un devāmies iekšā. Likās, ka uz ballīti atnākusi visa pilsēta, jo cilvēku bija daudz. Atceros brīdi, kad es nošķīros no Anželikas un uzgāju augšā, lai aizietu uz tualeti (meiteņu lietas), bet iemaldījos istabā, kurā notika + 18 cienīgs moments. Es izskrēju laukā uz ielas domādama, ka tas, ko redzēju, bija tikai halucinācija, kas ir tikai maigi teikts. Tomēr turpmākais mani šokēja, jo visi pieci čaļi, ieskaitot Emetu, kuri bija tajā istabā, skrēja man pakaļ (iespējams jau nojaušat, kas tur notika). Es ar savām “špiļkām” jozu pa kluso un tumšo ielu līdz ieskrēju kaut kādā tunelī un cerēju, ka man vairs neviens neseko, bet, kā jau tas parasti dzīvē notiek, viņi man vēl sekoja. Es biju iespiesta stūrī un sabijusies tik ļoti, ka domāju, ka tūlīt pielaidīšu pilnas bikses. Visi pieci zēni mani panāca. Emets mani paķēra aiz kakla, iegrūda sienā un žņaudzot pacēla mani virs zemes. Protams, sāku spirināties un kliegt pēc palīdzības, bet pārējie zēni arī bija ieinteresēti mani pārmācīt tāpēc tikai noskatījās, kā es mokos. Tad bija kaut kāda vārdu putra, kas bira laukā no Emeta mutes, ko nespēju atcerēties un tad es laikam iespēru pa “dieva zvaniem” un metos bēgt. Skrienot uz priekšu es ieraudzīju siluetu un domāju pieskriet klāt un lūgt izsaukt policiju, bet tā vietā es redzēju kā viņš paceļ roku un…

Pēkšņi izdzirdu kliedzienu - “Viņa ir pamodusies!” – nu vai tad es kaut kāda sniegbaltīte esmu, ka tas jāpasludina visiem? Acis beidzot atveras un mute izdarīja to pašu – es laikam biju slimnīcas palātā. Par to pārliecinājos tikai tad, kad pie manis pienāca jauns un izskatīgs ārsts.

“Kā Jūs sauc?” – viņš jautāja. Es laikam izskatījos kā muļķe, jo jutu kā man nosarkst vaigi un sāku veidot smīna grimasi uz sejas – “Diāna”- es atbildēju. Tad nāca nākamie jautājumi – “Kur tu dzīvo, kur es atrodos, kur biju vakar, kas notika un kas šodien par dienu” – sāku atbildēt uz visiem jautājumiem – “Dzīvoju Purvciemā – privātmājā, atrodos laikam slimnīcā. Vakar ar draudzeni bijām ballītē un es no kāda bēgu, jo ieraudzīju to, ko nevajadzēja. Un šodien ir 2016. gada 27. jūnijs”. Sapratu, ka runāšana sagādā lielas grūtības, jo uz jautājumiem atbildēju lēnām. Laikam būšu bijusi sazāļota. Ārsts saskatījās ar sievieti, kura bija tā “lielā bļāvēja un sludinātāja”, kura vispār izskatījās līdzīga manai mammai, un sacīja – “Nē, šodien ir 2017. gada 3. jūnijs un tu nogulēji komā gandrīz gadu, un mums jau likās, ka esam tevi zaudējuši.” Biju nedaudz apstulbusi un mēģināju piecelties, bet nespēju. Es sāku “bļaut” un apsaukāt dakteri sliktos vārdos, kā piemēram, “****” un “******”, un tad vēl bija “******* *******”. Un tad bija sajūta, ka kaut kas iedur rokā un sāk nākt miegs. Pēdējais, ko atceros – “Jums jāatnāk nedaudz vēlāk. Pacientei nedaudz jaatpūšas un tad varēsiet parunāt un atklāt, ka viņa p..a..r..a..l..i…”. Pēkšņi viss atkal satumst.

 

 

SapnisnbspAtveru acis taču... Autors: Dark Magician Literatūras konkurss #6 Balsošana
7.

Sapnis

 

Atveru acis, taču ilgi tās vaļā nevar noturēt, saule apžilbina. Svelme tik liela, ka ja ne vējš, nemaz nebūtu ko elpot. Ar roku pārbraucu gar smiltīm. Paņemu sauju ar tām un jūtu, kā tās palēnām plūst no rokas. Nekad nebeigšu tā darīt.
Lai gan pie jūras bija tik labs laiks, jūra bija mierīga, lai gan man prasītos arī lielākus viļņus, man par brīnumu, neviens pats cilvēks nebija pludmalē. Varēja tik novērot kaijas, kuras lidinājas gar jūru. Un kaut kur tālumā varēja sadzirdēt vijoles skaņas, kuras apbūra. Liekas, neko vairāk nevar vēlēties.
Paņemu no galdiņa vēsu, svaigi spiestu apelsīnu sulu. Taču tā arī nepadzēros. Glāze likās ļoti vēsa, taču pēkšņi jau vairs nebija vēlmes aiztikt neko vēsu. Manas rokas pārklāja zosāda, jo pacēlās neliels vējš. Pacēlu acis, gaidot, kad mani apžilbinās saule, taču īsi pirms tas paspēja notikt, mākonis aizšķērsoja to un palika vēsāks. Paskatījos apkārt vai gadienā nebiju paķērusi līdzi jaku, taču es biju tik droša, ka visu dienu būs ideāls laiks.

Pāris sekundēs jūra sāka mainīties no mierīgas uz nedaudz draudīgu. Arī vijoles mūzika kļuva draudīgāka, līdz apklusa, pazūdot vējā. Viļņi sāka kļūt augstāki un parādījās vēlme mesties tiem pretim. Taču es turpināju gulēt, nevarēdama saņemties kaut ko darīt lietas labā. Tik nolūkojos uz to, kā tumši mākoņi savelkas tieši virs galvas. Es lieliski apzinājos, ka jebkurā brīdī var sākt līt, taču neskatoties uz to, ka bija samērā vēss, vēlme pasēdēt pie jūras vētras laikā, nebija nemaz tik slikta. Vērot kā viļņi ārdās un mākoņi draudīgi slīd. Kā vējš svaida smiltis. Nekas neliek justies tik labi, kā kārtīgss negaiss. Ja, protams, tā nav par daudz.

Un te nu sākās lietus. Sākumā vien sajutu pāris nelielas lāsītes uz nu jau vēsās ādas, kura, par brīnumu, bija ļoti bāla, neskatoties uz to, ka tādā svelmē man būtu jābūt sarkanai, taču ar laiku, lietus pieņēmās spēkā. Izmirku divās minūtēs, vēljoprojām guļot sauļošanās krēslā un vērojot. Nu jau viļņi plosījās. Lietus dēļ nevarēja saskatīt diez ko tālu.

Atskanēja milzīgs pērkona grāviens. Un es pamodos no sapņa. Nosalusi un slapja, jo aizmigu tieši pie atvērtā loga.  Ārā bija palicis jau tumšs, varēja lieliski saskatīt kā tālumā atspīd zibeņi. Atmiņas par jauko, saulaino pludmali ātri izgaisa, jo es sapratu, ka atrodos Latvijā, kur karsta vasaras diena ir reta parādība.

Caur negaisu pie mīļāsDodos... Autors: Dark Magician Literatūras konkurss #6 Balsošana
8.

Caur negaisu pie mīļās

Dodos caur negaisu. Austiņās skan piemērotākā dziesma, kas var būt: “ AC/DC Thunderstruck,” Pēc karstās vasaras dienas niknais pērkons, spožais zibens un dzestrais lietus ir ideāls. Lai kā gribētos uz mirkli piestāt, kādā kāpņu telpā vai zem, kāda koka to nevaru, jo steidzos. Steidzos, jo jāpaspēj. Līdz vilcienam vairs tikai 10 minūtes, bet tik daudz ceļa vēl priekšā. Kavēt nedrīkstu, jo 40 kilometrus ziemeļu virzienā mani gaida mana mīla. Kā viņai veicās, ka smagais negaiss jau beidzies. Ziedi aplūzuši, soma, kurā slēpjās šokolāde un vēl šādi, tādi nieki izmirkuši. Bet viņa nedusmosies. Viņa sapratīs. Viņai galvenais būs doma, viņai galvenais būs ieraudzīt mani, tik sen nav sanācis redzēties.

Paklūpu un paslīdu. Ar seju iekrītu peļķē. Tagad esmu ne tikai slpajš, bet arī netīrs. Beidzot tieku uz vilcienu. Iekāpju tajā. Pienāk kontrolieris. Izvelku saburnītu piecīti un palūdzu biļeti uz Rīgu. Stacijā pirkt biļeti vairs nebija laika. Paskatos apkārt. Cilvēki blenž uz mani kā uz spitālīgo. Blakus sēdošā tantiņa pavirzās talāk no manis. Tas mani nepārsteidz. No manis pil ūdens un dubļi. Drēbes man ir kā izvilktas no atejas bedres un pats elsoju kā maratonu noskrējis. Noteikti cilveku acīs esmu kāds narkomāns vai zaglis, kas, kādu apzadzis un izlēmis aizbēgt no notikumu vietas, ieskrienot vilcienā.

Vilciens piestāj galamērķī. Šeit jau spīd spoža saule. Vienīgais vēstnesis par to, ka šajā dienā ir bijis negaiss ir daudzās lietus radītās peļķes. Dažas mazas, dažas tik lielas, ka šķiet, ka tajās varētu pat peldēties. Izkāpju no vilciena. Manā iepriekšejā sēdvietā redzama peļķe gan uz soliņa, gan uz grīdas. Kontrolieris pablenž uz mani. Laikam domā, ka man ir sanākusi avārija un esmu aptaisījies. Tas nekas, ka viņš pats redzēja mani ieskrienam pēdējā brīdī vilcienā jau tad slapju kā izpeldējušos. Reizēm cilvēki mani tracina. Sakārtoju ziedus ko dāvināšu mīļotajai. Bļāviens, tie izskatās tik traģiski. Pieskrienu pie Origo esošā ziedu veikala. Protams, jau ciet. Tādas puķes kauns dot. Ko, lai dara? Ieeju Rimī. O, kaut kas puķveidīgs. Nopērku tās un pievienoju vecajam pušķim. Būs vairāk, izskatīsies smukāk. Pie viena paķeru pudeli vīna. Mana mazā priecāsies par to.  Kas var būt labāks par vīnu divatā, kad viens ir slapjšs un noguris, bet otrs izskatīšies ideāli.  Ehh ko es muldu. Ja mana mazā ieraudzīš kā ziskatos, viņa vēl aizsūtīš mani mājās. Ko lai dara....

Maigs apskāviens no mugurpuses mani iztraucēja. Skūpsts uz kakla. Pagriezos un ieraudzīju savu mīļo. Perfektu kā vienmēr. Tērpusies rozā kleitiņā, sataisījusi matus čirkās, smaidoša un laimīga. Viņai bija vienalga mans izskats. Viņas acīs spīdēja prieks un laime. Pasniedzu viņai ziedus, vīnu un šokolādi. Viņas smaids bija kas īpašs. Viņa staroja kā radioaktīvs metāls. Nē viņa staroja kā supernova eksplozijas laikā. Mana mīļā... Viņa man ir pati labākā. Atsāka līt. Es teicu, lai skrienam uz pieturu, lai nesalīstam, taču viņa tikai apskāva un noskūpstīja mani, turklāt, stumjot mani tieši lietū. Pēc skūpsta viņa iedeva man roku, un rādīja, ka tagad gan laiks uz pieturu. Kad kāpām vilcienā viņa pačukstēja:”Tagad mēs abi esam slapji...”

Pirmā un PēdējāEs piedzimu... Autors: Dark Magician Literatūras konkurss #6 Balsošana
9.

Pirmā un Pēdējā

Es piedzimu gaišā pavasara rītā. Mani vecāki bija apaļīgs asaru pāris. Mūsu ezerā viņi bija pazīstami kā rūdīti mednieki. Viņi kopā darbojās kā cimds ar roku, ielencot un nomedījot mazās zivtiņas. Kad es ar saviem brāļiem un māsām bijām vēl tikai ikri un barojāmies no zooplanktoniem, mūsu vecāki uz maiņām riņķoja ap mums, aizstāvot no potenciālajiem plēsējiem.

Mūsu apriņķī pazīstamākais drauds bija rotanu banda, kuri tika dēvēti par 'izēdājiem'. Rotani to vien dara, kā apēd visas mazās, nevarīgās zivtiņas - arī ikrus tie nesmādēja. Lai vai kā - gāja laiks un pienāca vasara. Daudzi no maniem brāļiem un māsām tā arī to nepiedzīvoja, jo 'izēdāji' tos bija apēduši.

Mūsu mamma Asara teica, ka vasara ir laiks, kad mums visiem vajadzīgs kļūt resniem un apaļiem, lai parādoties ūdens vākam mums būtu silti. Tā arī neesmu sapratis, ko viņa ar to domāja. Toties mūsu tēvs Asais teica, lai izmantojam vasarīgo laiku, lai iemācītos kauties un ielenkt auslējas, sakot, ka tas noderēs, kad būs vajadzīgs ielenkt kādu dāmu. Kas gan to lai zin, ko viņš ar to domāja. Man gan visvairāk patika ātri peldēt uz grunti un ūdens malu, jo tad man noreiba galva.

Ūdenī valdīja gan steiga, gan miers. Visās malās tika piesaukta vasara. Katra vecā zivs, ko vien satieku, piemin šo noslēpumaino vārdu. Un tā vien šķiet, ka tie vecie par to vien runā kā vasaru.

Bet bija arī izņēmumi. Piemēram vecais sapals. Kad palika tumšs, viņš blandījās apkārt un stāstīja savus briesmu stāstus. Vecais sapals apgalvoja, ka viņu esot nolaupījusi nezināmas izcelsmes entitāte, ievelkot to savā pasaulē, kur nevar papeldēt un izdarīja uz to neizskaidrojamu procedūru. Vecais sapals, rādīja savu saplēsto vaigu - sakot, ka tas nezināmais viņam esot izvilcis kreiso žaunu pa muti un pēc tam aizplivinājis viņu neizdibināmos ūdeņos, līdz beidzot attapās atpakaļ ezerā. Tēvocis Asmens saka, ka vecais sapals esot galīgi pa gaisiem, jo esot pārāk daudz laika pavadījis virspusē.

Tēvocis Asmens gan teicās, ka pats esot redzējis kā viņa brāļi esot aizpeldējuši augšā, bet nezināmām entitatēm gan viņš neticēja. Asmens bija reālists. Viņš teica, ka viņa brāļi esot apēduši kaut ko nelāgu un tādā veidā vienkārši sajukuši prātā un esot aizpeldējuši aiz ūdens malas. Man ilgi likās, ka tēvocim ir taisnība, jo viņš vienmēr runāja visai pamatoti.

Bet tad pienāca tā diena, kad visas manas iepriekšējās zināšanas izšķīda pietekas ūdeņos. Es satiku viņu! Viņai bija zeltaini vizuļojoša muguras spura, lieli asi zobi un zvīņas kā no sudraba. Es biju kā apmāts. Viss, ko viņa darīja, bija pareizi, viss, ko viņa nedarīja, bija nepareizi un viss, kas viņa bija - bija tas, ko es vēlos. Viņa mani apbūra. Viņas klātbūtne bija viss, kas man vajadzīgs. Es sāku palikt tievāks, jo viss, ko es darīju, bija - sekoju viņai it visur. Es dievināju, kā viņa apstrādā raudas un izbiedē mailes. Lai gan viņa man nepievērsa uzmanību, es nejutos nenovērtēts, jo viņa mani neatraidīja. Viņa tikai bija - tā, kas viņa bija, un viņa bija mana Prieka Asara.

Tā tas turpinājās līdz kādam vēlas vasaras pievakaram, kad mana izredzētā nolūkoja kādu liktenīgu upuri. Tas bija necila paskata mīklas klucis, kas planēja netālu virs grunts. Viņa to zibenīgi satvēra savos neatvairāmajos žokļos un kļuva atvariski neaprēķināma! Viņa straumainā ātrumā virzījās uz ūdens malas pusi. Man pār acīm pārskrēja visa mana dzīve, visa mana vasara, un viņa izzuda manam skatienam. Ak, mana Prieka Asara - mana pēdējā vasara.
 

Titulbilde Autors: Dark Magician Literatūras konkurss #6 Balsošana
10.

Titulbilde

2
73

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [21]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
ezkins avatars
Medaļa Redaktors iesakaMedaļa Admins iesakaMedaļa Vampīru klana biedrs
  ezkins 14.08.17 18:03
 
3
0

Vnk superiigi visi gara darbi. Taads prieks! Ljoti, ljoti patiik 8.

Bet balsoju par 9. Izcili! 

Elys avatars
Medaļa DeputātsMedaļa Ped(r)otrollisMedaļa SEO
  Elys 14.08.17 06:52  
 
3
0

1.   

theFOUR avatars
Medaļa Nedēļas redaktorsMedaļa Nedēļas modersMedaļa Nedēļas moders
  theFOUR 16.08.17 17:50
 
2
0

balsoju par ceturto

Zviedriete avatars
Medaļa RainisMedaļa Dienas domaMedaļa Bronzas ninja
  Zviedriete 14.08.17 11:35  
 
2
0
5.

BosiksHaskijs avatars
Medaļa Darts VeidersMedaļa SpoksMedaļa Tulpīte
  BosiksHaskijs 17.08.17 18:16  
 
1
0
Katrā stāstiņā atradu kaut ko tādu, kas mani piesaistīja. Cits lika pasmaidīt, bet kāds cits - nobirdināt pa kādai asaras. Bet beigu beigās tomēr izlēmu, ka balsošu par pirmo stāstiņu - Ēnas putns. 💙

Lagerta avatars
Medaļa MasonsMedaļa Admins iesakaMedaļa Moderators
  Lagerta 18.08.17 17:14
 
1
0

atbildot uz aly komentāru " Vai balso arī par kādu darbu? " ja ir iespēja, tad par visiem

  

gattina avatars
Medaļa ZebraMedaļa RecidīvistsMedaļa Žurnālists
  gattina 18.08.17 18:40  
 
1
0
3. Artavas pilsētā
kaķūns avatars
Medaļa Nedēļas modersMedaļa Nedēļas redaktorsMedaļa Nedēļas admins
  kaķūns 19.08.17 13:38
 
1
0

9.   

jaukumiņa avatars
Medaļa Erudīts SpoksMedaļa Pēdējais smaidsMedaļa Sensācija
  jaukumiņa 19.08.17 13:58
 
1
0

es balsošu par Kāda ir tava tepertūra (jo bija jāraksta nosaukums nevis skaitlis)

Syder avatars
Medaļa Nedēļas modersMedaļa MūzaMedaļa Nedēļas moders
  Syder 15.08.17 22:06
 
1
0

6.

rasiks avatars
Medaļa Darts VeidersMedaļa FrostijsMedaļa Darts Veiders
  rasiks 15.08.17 18:08
 
1
0

9. Prieka asara.

Lagerta avatars
Medaļa MasonsMedaļa Admins iesakaMedaļa Moderators
  Lagerta 15.08.17 13:31
 
1
0

9 forši darbi, varēja būt vairāk

  

Dindinja avatars
Medaļa Redaktors iesakaMedaļa JubilārsMedaļa Betmens
  Dindinja 14.08.17 19:11  
 
0
0
7
The Diāna avatars
Medaļa Vilkaču klansMedaļa MūzaMedaļa Zoles 3000 speles
  The Diāna 14.08.17 20:47
 
0
0

2.

Haribo0 avatars
Medaļa Spoks
  Haribo0 15.08.17 11:25  
 
0
0
9.
Žubīte 2 avatars
Medaļa Testu veidotājsMedaļa ViktorsMedaļa Sensācija
  Žubīte 2 15.08.17 12:49  
 
0
0
9.
GargantijA avatars
Medaļa FledermausisMedaļa Holly ShitMedaļa Fledermausis
  GargantijA 16.08.17 12:56
 
0
0

8

Dark Magician avatars
Medaļa LiterātsMedaļa GremlinsMedaļa Latvijas politika
  Dark Magician 19.08.17 12:17
 
0
0

atbildot uz Lagerta komentāru " ja ir iespēja, tad par visiem    ... " sava favorītdarba nosaukumu ierakstām komentāros.. Favorītdarbam tākā būu jābūt vienam.

Lagerta avatars
Medaļa MasonsMedaļa Admins iesakaMedaļa Moderators
  Lagerta 19.08.17 13:11  
 
0
0
atbildot uz Dark Magician komentāru " sava favorītdarba nosaukumu ierakstām komentā... "1.

Trakais Jēgers avatars
Medaļa Gada Spoks 2015Medaļa Gada RAKSTS 2016Medaļa Cacans
  Trakais Jēgers 19.08.17 15:50
 
0
0

9.