(Par strādniecību un tās varoņiem)
Šis raksts viegli varēja kļūt par kārtējo, ko es esmu iesākusi, kamēr man temats vēl šķita aktuāls, taču beigu beigās, galīgi nogarlaikojusies, pametusi pusratā. Man ir vesela čupa ar tādiem uzmetumiem, un var jau būt, ka tas neliecina par mani neko labu. Absolūts mērķtiecības trūkums, ja kaut kas nenotiek pietiekami ātri. Taču - no otras puses - kāda jēga ir garlaikoti meditēt uz projektu, kas jau labu brīdi iepriekš ir zaudējis savu pievilcību paša acīs. Es nezinu, kāpēc es to nolēmu pabeigt. Iespējams - man joprojām bija ko teikt par britu strādnieku šķiru. Par AT man vienmēr ir gatavs sakāmais, taču viņš šajā gadījumā ir bijis tikai katalizators. Bet tas nu tā - starp citu, jo projekts vairāk ir par šķiras apziņu un tās saistību ar populāro kultūru. Par "Arctic Monkeys" šajā rakstā tiek pausti visai pretrunīgi viedokļi. Es nepiekrītu nevienam pilnībā, un, ja kāds vaicātu man, es droši vien izteiktos vēl brutālāk, jo "AM" manā skattijumā ir tikai visnotaļ puņķaina popsa ar pārsteidzoši labiem tekstiem...
_____________________
Augusta sākums. Laukā ir tik karsts, ka pielīp viss. T-krekls pie miesas, somas siksna pie pirkstiem un lēca pie acs.
Smiltis šņerkst starp zobiem.
Saule griezīga kā metināmā aparāta uguns, tās atspīdumā viss rādās HD kvalitātē: itin kā pavirši uzskrīpotās melnējošās spraugas starp bruģakmeņiem šķiet dubultojamies un izbīdāmies laukā no fokusa - violets un gaiši zaļš kropļojums, kas izplūstot pārklājas. Un šajās spraugās urbjas elektrozaļa zāle smalkas tumšpelēkas ārlīnijas apkļauta. Spīvi dvašojoši oranžīgi uzkalniņi, starp kuriem tekalē melnas skudras acīs atsit spilgtas sinepju dzeltenas noēnas...
Mācību mašīnas augšā uzrautās smiltis šaurajā ielā uzplēn gaisā kā dūmi smalksmalkos putekļos...
Aizgriežos.
Aprauta vārdu skranda, ko atnes vējpūsma, iepinas krūma ķerainajos zaros. Kaut kas gaudulīgs no Radio "Skonto" repertuāra. Apdauzītie brāļi Galaheri nebūt nav mani iecienītākie "mākslinieki", taču, ja man ir jāizdara izvēle starp diviem minētajiem ļaunumiem, "Oasis" nenoliedzami tiks dota priekšroka.
Smiltis lēnām aizkūp un nosēžas...
Rinda, ko es citēju virsrakstā ņemta no dziesmas "Library Pictures".
Aizgūta no britu bērnu skaitāmpantiņa, taču sacerēšanas procesā tikusi izmainīta un liriski paspilgtināta ar dažām detaļām, khm, vistīrākajā sociālā reālisma garā. Suņu mēsli un rokenrols.
Stīvens Klārks, britu žurnālists un rakstnieks, grāmatai "Ellīgs gads Parīzē" ir devis izteiksmīgu apakšvirsrakstu "Skaties, kur liec kāju!", zobgalīgā britu uzpūtībā mēģinādams iegalvot, ka Parīze ir daudz netīrāka pilsēta par Anglijas megapolēm. Neticiet tam. Man gan nekad nav nācies pabūt Parīzē, taču es vairāk nekā septiņus gadus nodzīvoju Londonā, tāpēc droši varu apgalvot, ka suņu mēsli ir visai raksturīga britu pilsētainavas iezīme. Tie mētājas ietves vidū, kamēr nīgro lietusstraumju pātagas tos pakļauj negribīgai erozijai. Tai pašā Londonā, šķiet, redzēju ielu zīmi, kas draudēja suņu īpašniekiem ar 2000 mārciņu lielu sodu. Taču, šaubos, ka kādu “apkārtnes izdaiļotāju” tas satrauc.
Vispār "Library Pictures" ir dziesma, kura man "dzīvajā" patīk vislabāk, jo tās laikā mazais muļķis, centīgi kratot galvu, izjauc savu līdz vēmienam perfekto atpakaļ atglausto grāfa Drakulas frizūru. Ja Bēla Lugosi, kurš nenoliedzami uz šo brīdi ir beigts un pagalam, būtu zinājis, ka viņa klasikā sasuka tiks pielīdzināta 50to gadu matu stilizācijām, viņš noteikti uzkārtos pie pirmā staba.
Oriģinālais raksts mani patiesībā sasmīdināja, jo autors ar tik skrupulozu un bērnišķīgu iecirtību centās piekasīties visam, ko vien, kā rādās, viņš bija varējis izvilkt gaismā par raksta varoni: izcelsme, teksti, pagājušā gada Britu mūzikas balva... Kaut arī nenoliedzami to lasīt ir bauda, jo puisis labi pieprot sofistiku, faktuāli tas nepārliecina. Un autors pēc rakstura tiešām varētu atbilst savai "The Guardian" bloga profila bildei, kurā viņš iejuties vecējoša Boja Džordža ādā ar bāli grimētu un izkrāšļotu seju un odioziem ateista radziņiem uz galvas - žurnālistikas dīva, kura, ja kaut kas nenotiek pēc viņa prāta, spējīga uzmest lūpu un iznīcinoši nopīkstēt: "Es ar tevi nespēlēšos..." Un aizdipināt projām uz īsajām kājelēm, nikni velkot aiz sevis grabošu āmuru un sirpi...
Ceru, ka šim kungam nerastos iebildumi, uzzinot, ka visu viegli pieejamo informāciju par viņu es esmu apstrādājusi tikpat "radošā" stilā, kā viņš…
I.
"Let's have a game on the Teddy Picker.
Not quick enough, can I have it quicker?"
"Teddy Picker" ("Arctic Monkeys")
Kad es ierados Latvijā, mani pārsteidza kāda, iespējams, bērnu izklaidēm domāta "spēļu" mašīna, ko es piefiksēju, ja nemaldos, "SuperNeto". Tas bija tā saucamais "Teddy Picker". Saskaņā ar definīciju tā ir ar džoistiku vadāma ierīce ar "ķetnas" veida pacēlāju. Spēlētājs tajā iemet zināmu naudas summu, kas tam dod 30 sekundes laika noskatītās mīkstās mantiņas sagrābšanai. Veiksme spēlē ir atkarīga no spēlētāja izmanības un satvēriena precizitātes. Šur tur pasaulē šī ierīce tiek pielīdzināta spēļu automātiem un uzstādāma tikai tam speciāli paredzētās vietās.
Taču ar līdzīgām spēlītēm laiku kavē ne tikai bērniņi. Pagājušā gada jūlijā "The Guardian" atkal pierādīja, ka viņi stingri stāv savu pilsoņu interešu sardzē. Šoreiz modrās acs lomā Saimons Praiss, "respektabls mūzikas kritiķis" un "strādniecības interešu aizstāvis", kurš pauž savu neatkarīgo viedokli "The Guardian" blogā. Raksta nosaukums "Arctic Monkeys: from men of the people to tax-dodgers"/ "Arctic Monkeys: no tautas pārstāvjiem par nodokļu nemaksātājiem". "Rokzvaigznēm ir diezgan iesīkstējuši un divdomīgi uzskati par to, kas ir godīga savas nodokļu daļas nomaksa," viņš saka ievadā, pauzdams gandrīz vai tēvišķas rūpes par visas tautas labklājību. "Taču, kad runa ir par grupu, kas lepojas ar to, ka tā nav zaudējusi saikni ar tautu, tad šo krupi norīt nākas pagalam grūti."
Runa ir par tā saucamo "Liberty" shēmu, kas palīdzējusi slavenībām "nobēdzināt" Džersijā (Skaista sala, starp citu, pirms gada tā pavisam nejauši gadījās izmest nelielu līkumu pa Kanālu.) apmēram 1.2 biljonus mārciņu, un "Arctic Monkeys" ir viena no grupām, kas atļāvusies izmantot šo savulaik legālo un valdības akceptēto iespēju samazināt nodokļu slogu, izmantojot nepilnības likumdošanā. (Šīs mahinācijas ar naudu mākslīgi radīja shēmā iesaistītajiem ievērojamus zaudējumus, kurus viņi savukārt uzrādīja nodokļu deklarācijās, - un galu galā no katras mārciņas viņi mierīgu sirdi samaksāja nodokļos tikai 7 p likumīgo 40 p vietā.) Šobrīd britu valdība ir nolēmusi, ka šādas shēmas vispār ir pretrunā ar likumdošanu, bingo, nez, kura no šīm daudzajām nodokļu stratēģijām, jebkad ir kalpojusi kaut kam cēlākam par savas smalkās pakaļas piesegšanu... Un Saimons Praiss ir britu žurnālists, sociālists, kas raksta par mūziku un, cik noprotams no komentāriem, nevar ciest nožēlojamos iznireļus no "Arctic Monkeys" ne acu galā. "Praisa kungs beidzot varējis klupt pie rīkles "Arctic Monkeys". /../ šo brīdi viņš ir gaidījis gadiem, un es pat varu sajust 'ļauno prieku', kas dvako no rakstītā."
Šāda rīvēšanās starp rokzvaigznēm un nodokļu iekasēšanas mašinēriju pēdējos gadu desmitos Britānijā vienmēr bijusi aktuāla. Pazīstamākais piemērs, kas esot ticis drosmīgi publiskots, nevis liekulīgi noklusēts, autora skatījumā ir "The Beatles" dziesma "Taxman", kurā Džordžs Harisons sūdzas par grūto dzīvi nodokļu jūgā, atstāstot iedomātu sarunu ar nodokļu inspektoru, kurš viņam apskaidro pasaulīgo lietu negrozāmo kārtību: "Let me tell you how [your life] will be: there's one [shilling] for you, nineteen [shillings] for me..." Saimons Praiss to nosauc par "ņerkstēšanu" un "neglītu žēlošanos par [Harolda] Vilsona valdības fiskālo politiku". Nezinātājiem paskaidroju, ka tajā laikā bagātajiem tika piemērota 83%, bet pašiem bagātākajiem - 98% nodokļu likme. Vismaz tā stāsta finansu annāles. Filips Normans savā grāmatā "John Lennon: The Life" gan min citu ciparu, proti, 97.5%, taču tas maz ko maina. Šādas ekspropriējošas fiskālās politikas dēļ daļa pazīstamāko britu grupu un personību iepriekšējās dekādēs ir pārvākušās uz dzīvi citur klasiskā Depardjē stilā. No pilsonības gan viņi nav vēlējušies atteikties. Šobrīd likme, ar ko tiek aplikti ienākumi, kas pārsniedz 150,000 mārciņu gadā, ir 45%. Taču shēmas pastāvēšanas laikā, no 2005. - 2009. gadam, tā bija tikai 40%.
Interesanti, ka tajā pašā F. Normana grāmatā parasti apsviedīgajam Braienam Epšteinam tiek pārmests, ka viņš izrādījies nespējīgs pienācīgi pārvaldīt "Bītlu" finanses "ieguldījumu un nodokļu optimizācijas jomā". Kas ne tik aizplīvurotā tekstā nozīmē likumīgu izvairīšanos no nodokļu nomaksas pilnā apmērā, par ko mēs šeit arī runājam. Laba grāmatveža uzdevums, starp citu, kā man tas tika bez aplinkiem pateikts grāmatvedības kursā, ir klienta labā likuma ietvaros izlocīties cik iespējams no nodokļu un citu nodevu maksāšanas. Pieklājīgi to sauc par "ienākumu palielināšanu likuma robežās". Taču nevar apgalvot, Braiens Epšteins nemēģināja - tieši neveiksme nopludināt daļu ienākumu nodokļu paradīzē Bahamās un sekojošās soda sankcijas pret grupas dalībniekiem pamudināja Dž. Harisonu sacerēt iepriekšminēto dziesmu. Cik viņa sašutums bija pamatots, man grūti spriest.
Morisijs, kas ir viens no Praisa kunga iecienītajiem politiski un, iespējams, arī gastronomiski pareizi domājošajiem ārtistiem, savā autobiogrāfijā dalās pārdomās par šo šovbiznesa aizēnoto pusi. Un viņš ir tik uzvilkts, ka velta šim sāpīgajam tematam veselas divarpus lappuses žēlabu. Lai arī cik patētisks un kaitinošs man brīžiem neliktos Morisijs, iespējams, ka šoreiz viņa teiktajā būtu vērts ieklausīties.
Viņš raksta, ka visas klauzulas un visi nosacījumi, kas ietverti standarta ierakstu kontraktā ir tīšām padarīti sarežģīti un vienkāršajam mirstīgajam nesaprotami kā raksti seno ēģiptiešu papirusos, īpaši jau tie, kas attiecas uz finansēm un autortiesībām. Faktiski popmākslinieki dzīvojot pasaulē, kas esot dramatiski nošķirta no komerciālās pasaules, lolodami savu talantu un nododamies radošajiem mēģinājumiem. Tālab milzonīgā menedžeru, juristu un grāmatvežu armija varot netraucēti iedzīvoties uz vientiesīgā mākslinieka rēķina, izmantojot tā neizpratni finansu jautājumos un ķēriena trūkumu biznesa lietās. Situācija esot neapskaužama, jo māksliniekam neesot izvēles, vēl jo vairāk tāpēc, ka likums pieprasot katra nopelnītā penija iegrāmatošanu - galvenokārt, lai to būtu vieglāk atņemt. Mākslinieks tādējādi tiekot padarīts par situācijas ķīlnieku un ienaidnieku likuma priekšā. Juriskonsulti esot apmācīti noslaukt pēc iespējas vairāk naudas no sava klienta, un grāmatveži varot apzināti iegāzt klientu nodokļu nomaksas jomā, lai paši pēcāk būtu nepieciešami un palīdzētu ievārītās ziepes izstrēbt. Un, galu galā šīs shēmas nopelns ir tas, ka popmākslinieks, kas iedrošinās par kaut ko pažēloties, tiekot uzskatīts par mazisku ņaudētāju. Un tā tālāk.
To, ka Morisijs nebūt nav ietonējis bildi pārāk dramatiskās krāsās, apliecina arī cits visai ticams avots. Deniss Mandejs (Dennis Munday), kas ilgus gadus strādājis ierakstu kompānijā "Polydor", ir sarakstījis grāmatu par Polu Velleru, pie viena skrupulozi izķidājot mūzikas biznesu, par ko es viņam esmu bezgala pateicīga. Viņš uzsver, ka mūzikas industrija ir viena no ciniskākajām un ka jebkurš pop-/rokstārs šajā vērienīgajā naudas kāšanas mašīnā ir vien prasta lielgabalu gaļa. Just another fucking brick in the wall [of fame]. Morisijs šo biznesu pielīdzina vēršu cīņu arēnai, kurā vājākais, kas ne vienmēr ir "sliktākais" un "netalantīgākais", nolemts nenovēršamam kritienam lejup. "Šī patiesība var paralizēt, [taču tas ir fakts], ka, ja reiz tu ieej slavas vēršu cīņu ringā, tur nav neviena, kas tev palīdzētu."
(Man gan nedarāpo, kāpēc viņš to uztver tik saasināti un tik uzkrītoši slauka mutautiņā savas kroko asaras, jo tieši tāpat ir visur citur. Nekad nav nācies saskarties ar biznesu, kas naudas pelnīšanas līdzekļu izvēlē būtu balts un pūkains. Pārsvarā gan tas attiecas uz darbavietām, kas nekādi nav saistītas ar mūzikas biznesu. Tāpēc sekas darba zaudējuma dēļ ir vēl jūtamākas. Tieši tur neviens ar tevi neauklēsies, manuprāt. Reizēm vienkārši pietiek saslimt, lai tu slaidi izlidotu uz ielas.)
Tas esot iespējams, jo popzvaigznes nākot un ejot zibens ātrumā, turpretī visa liekēžu brālība paliekot savā vietā, kā iesūnojusi uz mūžīgiem laikiem. “Ja arī tu pamanies iegūt kontroli pār savu naudu,” raksta Morisijs, “tad tu tiec nostādīts līdzvērtīgi grūta uzdevuma priekšā – proti, kā šo naudu saglabāt.” “Mēs nekad nedzirdam stāstām par mākslinieku, kas apkāsis kādu grāmatvežu firmu, nedz arī par mākslinieku, kas izšķērdējis ierakstu kompānijas naudu, vēl jo mazāk mēs dzirdam par mākslinieku, kas apkrāpis savu advokātu vai aptīrījis menedžmentu – taču šīs pašas situācijas apvērstas visā to nežēlīgumā ir raksturīgas tam, kā mūzikas industrija strādā. Un kāpēc tā strādā.” Nenoliedzami, lai izdzīvotu, ir vajadzīgs ne tikai talants, bet arī aizmugure. Dažkārt tā varētu būt visai iespaidīga naudas summa bankas kontā. Ilgstoša un veiksmīga karjera ir drīzāk izņēmums, nekā likumsakarība. Vienkāršās tautas pielūgsme ir vampīriska un ne ar ko nesegta. Par to ir pārliecinājušies pietiekami daudzi mūziķi karjeras norietā. Tu esi tikai tik labs, cik labs ir bijis tavs pēdējais albums. Visam pārējam nav nozīmes.
(Vispār par popzvaigžņu eksistences mirklīgumu ir ļoti labi uzrakstīts vairāk nekā 20 gadus atpakaļ. Žurnāls saucās "Details", ja nemaldos, un raksts - "Not Fade Away". Raksta autoru es goda vārds neatceros.)
Šo domu pavisam precīzi ir uztvēris "Arctic Monkeys" ģitārists Džeimijs Kuks, kas 2005. gada rudenī “The Guardian” lapās nāca klajā ar visai bravūrīgu popstāra manifestu. Iespējams, ka viņā bija ierunājies izdzertais aliņš. "Es novilkšu līdz gadiem 25 un tad - "blaukš!" viņš ar entuziasmu piegrūž pirkstus pie deniņiem, atdarinot smadzeņu izšķaidīšanu. "Ja tu nošaujies, tu pārdod daudz vairāk plašu."
