IV.
"Can't the flame
Come up to the moth for a change"
"Joining the Dots" ("Arctic Monkeys" )
Atšķirībā no pārliecinātajiem leiboristiem "The Manics", kas sakās stāvam un krītam par strādnieku šķiras ideāliem, "Arctic Monkeys" gluži pretēji ir slaveni ar to, ka viņi ir apolitiski, droši vien katram no viņiem ir savas politiskās preferences, un es varu tikai naivi cerēt, ka tie nav toriji kā biedriem no "Take That", taču tās netiek uzbāzīgi atklātas visai pasaulei, lai tas palīdzētu pārdot čupu padranķīgu ierakstu, - un visai pohujistiski. Kas manā skatījumā ir liels pluss, jo roka politizācija man šausmīgi paguva pieriebties tīņa gados. Tāpēc klausīties kaut ko idejiski nepareizu un viegli dekadentisku tajā laikā man šķita esam zināma maiga dumpinieciskuma izpausme. Matu šķipsnas es toreiz vēl neiekrāsoju un nebalināju, nestaigāju apkārt saplēstos džinsos ar ausīs vai degunā iespraustu drošības adatu un tabletītes (babiturātus) ar alkoholu un citus dullinātājus, kas nu toreiz bija populāri - atšķaidītāji, līme - nelietoju.
Netrūka gan izdarību, kuras varētu nosaukt par klaji muļķīgām. Atceros, reiz, kad kāds KP vadonis, man tā nedaudz piemirsies, kurš tad īsti tas bija, sorry, veiksmīgi bija pārvācies uz citiem medību laukiem, un bērēšanas ceremonija jau gāja pilnā sparā, mēs ar draudzeni attaisījām manā istabā logu un uzkrāmējām uz palodzes tumbu, un, kad viņi kā allaž taisīja komunistu tribālo troksni sirēnām un svilpēm, es palaidu "Dschinghis Khan" uz pilnu klapi, cik nu tā nabaga tēva taisītā blarkšķošā koka tumba spēja pavilkt. Ideja par nevilšajām paralēlēm un asociācijām ar aziātisko iebrucēju ordām un iespējamajām nelāgajām sekām man, protams, tobrīd nebija pat prātā. Tas bija tikai muzikāls sveiciens tautai, kas visticamāk bija nogurusi no kārtējās trīs dienu ilgās krēsla kāju zāģēšanas TV kastē un visur citur.
Droši vien arī obligātā politinformācijas vadīšana visas klases priekšā kā tādam ķēmam, atbuldurējot nevienam neinteresējošas ziņas un faktus, gosh, ir atstājusi psihē savas nedzēšamās pēdas kroplās domāšanas alergēnu veidā, tāpēc politiski pareizie rokmūziķi, lai arī kādi motīvi viņus būtu mudinājuši pieslieties šai idejai, un šis uzskats man ir saglabājies kopš tiem laikiem, ir marksistiskajai propogandai visnotaļ izdevīgi un pietiekoši noderīgi ... idioti. (Par šo īpatņu sugu - gan rakstniekiem un tamlīdzīgiem - labi uzrakstīts šeit.) Tērners gan reizēm spēj izskatīties pēc globāla muļķa, taču, paldies dievam, viņš nav idiots, abreviatūra, kas, ja es pareizi atminos no bērnu dienām, atšifrējās kā "идеальный друг и отличный товарищ", citiem vārdiem - sirpja un āmura grabinātāju pakaļas laizītājs. Un tā ir visai patīkama atšķirība. And what is even more important - viņa specialitāte nav iekļaut tekstos pārliecinošas atsauces uz PSKP XXVII kongresa materiāliem, kādas astoņdesmitajos būtu bijis iespējams dzirdēt štruntīga padsavienības amatieru ansamblīša, kas tarifikācijas skati ir izgājis tikai pateicoties politizētajiem suņa murgiem, izpildījumā:
"We're a mess of eyeliner and spraypaint
D.I.Y. destruction on chanel chic
Deny your culture of consumption
This is a culture of destruction"
"Stay Beautiful" ("Manic Street Preachers" )
Tālajos astoņdesmitajos diskotēkās un, iespējams, arī kaut kur citur, ārzemju skaņdarbu fragmentus, es vēlreiz uzsveru - fragmentus, atļāva atskaņot tikai pēc tulkota dziesmas teksta iesniegšanas izskatīšanai attiecīgajām instancēm. Anotācijā par izpildītāju vislabāk bija rakstīt: kvēls imperiālisma pretinieks un nenogurstošs cīnītājs par mieru visā pasaulē, un tā tālāk. Zem šīs birkas savā laikā varēja pabāzt kaut vai "Culture Club", kas figurēja padomju cilvēkiem ideoloģiski kaitīgo grupu sarakstos. Piemēram, "Karma Chameleon"/"Mainīgā veiksme" - raidījuma vadītājs piesaka dziesmu/videoklipu, kurā parādīta pilsoņu sociāli aktīva rīcība - kopīgiem spēkiem tiek atmaskots un izpeldināts zaglis, kas aplaupījis godīgus ļautiņus, bet mēs pa to laiku varam izbaudīt šo braucienu jautras dziesmiņas pavadījumā. Vai arī "The War Song" - pirms klipa palaišanas ēterā raidījuma vadītājs pārtulko nosaukumu "Kara dziesma" un iepazīstina ar īpaši tam brīdim "aktuālo" tekstu, kurā teikts, ka karš ir muļķīgs un ka ļautiņi ir muļķīgi, un mīla ir tukšs vārds dažos dīvainos štābos. Un kvēlo aicinājumu: "Mēs cīnāmies sirdīs, cīnāmies uz ielām, vai ir kāds, kurš vēlas pievienoties?" Abi varianti ņemti iz dzīves.
Praisa kunga elks, "The Manics" idejiskais līderis, basģitārists un iepriekš citēto padsavienīibas parodijrindu autors Nikijs Vairs, uzskata, ka "Arctic Monkeys" ir “indie kids”, kas tikai pūlas izskatīties pēc rokgrupas. Man tiešām nepielec, kāpēc viņš ir tādos ieskatos un kas ar šo nicīgo apzīmējumu faktiski ir domāts. Man arī ir problēmas tam piemeklēt piemērotus vārdus latviešu valodā, tā kā es šo terminu atstāju oriģinālā. Lielos vilcienos, izkratot vairākas interneta vārdnīcas, minētais kidijs izrādās pārsmalcināts, šķebinoši stilīgs un riebīgi nīkulīgs īpatnis, kas klausās vai spēlē alternatīvo mūziku. Kāds, pie velna, tam ir sakars ar Aleksu & Co? Iespējams, ka Vaira kungam jēdziens "rokgrupa" asociējas tikai ar strādnieku šķiras apzinīgo un domājošo avangardu, bet "Arctic Monkeys" nav ņemami nopietni, jo viņiem spēlēšana grupā, viņaprāt, ir tikai poza - veids, kā pazīmēties savu vienaudžu vidū, jo Aleksa tekstu struktūra bieži vien ir sarežģīta, un viņš nesacer vienkāršas un tiešā nozīmē saprotamas rindas kā, pieņemsim, Pols Vellers:
"Don't say this struggle does not involve you
If you're from the working class, this is your struggle too"
"Soul Deep" ("Style Council" )
Pēc viņa domām tā ir vispārēja problēma, jo šobrīd patiešām esot jūtams "politiski apzinīgu jaunu grupu trūkums". Laikmetā, kad centristu politika Lielbritānijā ir uzvarējusi, kad neesot vairs skaidru politisko orientieru un neviens vairs nerunājot skaidru valodu, un neesot palicis neviena politiskā spēka, ar ko jaunatnei identificēties, apstākļi, kas astoņdesmito gadu beigās radīja "The Manics" vairs neeksistējot. Apklususi esot arī niknā, bārdas naža asumā uzstrīķētā strādnieku šķiras balss. "Sākot no Džona Laidona, tā allaž ir bijusi klātesoša, pulsēdama cauri kultūrai, un šobrīd tās vairs nav. Tā iespējams vairāk neatskanēs. Un mēs tur neko nevaram darīt."
Kādā smithmagazine rakstā "Wanking Over Alex Turner: The Lacks Of Politics In Music"/"Sitot kulakā uz Aleksu Tērneru: politikas noliegums mūzikā", izteikta doma, ka "Arctic Monkeys" esot patiesais iemesls, lasīt - visa ļaunuma sakne, kāpēc politizēta mūzika ir pazudusi no lielajām skatuvēm un pārvietojusies uz pagrīdi, kur to spēlējot pārsvarā vairs tikai "The Guardian" lasošās neatkarīgās un smagā metāla grupas, jo pārējie kā kārtīgi letiņi baidoties, ka mūzikas industrijā viņus nesapratīšot. (Varbūt bez politikas nav nekā cita, ko reāli piedāvāt? Nē, nu, es saprotu, ka katrai paaudzei droši vien ir vajadzīgs savs, sauksim mīļi, "Puveklītis", kurš bļaustītos par Karalieni un viņas piekopto fašistisko politiku...) "Šis politiskā vēstījuma noliegums plašākā publikā iekrīt kapitālisma krīzes laikā, kad pie varas ir konservatīvie, tiek savilktas jostas, un tauta slīgst nabadzībā. Tas ir nepareizi, ka grupas, kas pārstāv "vienkāršo tautu", izvēlas ignorēt problēmas, kas attiecas uz viņu pašu faniem. Kur palikuši padsmitnieki, kas apmeklē koncertus un nāk no tiem ārā, vēlēdamies dot pretsparu sistēmai? Viņi sēž mājās, klausīdamies "The Smith" un kulakā sizdami uz Aleksu Tērneru." (Es ceru, ka "wanking over" tulkojums ir atbilstošs, jo es kādas pāris dienas centos noskaidrot, aiz tīrās intereses gan, vai nav iespējams vēl kāds cits tulkojuma variants. Puisis apstiprināja, ka cita laikam nebūšot gan, jo viņš to saprotot tā...)
Šķiru cīņas kontekstā Aleksa teksti, protams, būtu uzskatāmi par "politiski nenobriedušiem", jo viņš parasti raksta, citējot "Esquire", par "meitenēm", "vientulību" un "ilgošanos". Kā izskaidrojoši teikts kādā Padomju Savienības laikos publicētā literatūras kritikā, pareizi būtu rakstīt, ka tu mīli Anniņu, nevis tāpēc, ka viņa ir skaista meitene un tev uz viņu stāv, bet gan tāpēc, ka viņa ir aktīva marksiste un uzticams biedrs. Strādnieku šķirai ir nepieciešamas precīzas vadlīnijas, sakaņā ar kurām dzīvot, tāpēc, teiksim, M. Prustam noteikti vajadzēja sacerēt vēl vienu "Ko darīt?", nevis prasti jūteļoties "Zudušo huiņu meklējot", jo tas pēc politiski iekrāsotas "garīgās" barības izsalkušajām masām neko praktisku nedod. Man rādās, ka šis uzstādījums nav mainījies, kopš Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas laikiem. Literatūra un stilistiskie izpušķojumi IR domāta smalkām jaunkundzītēm.
Bet, ja tā pavisam godīgi, es domāju, ka runa ir par absolūti nesavienojamiem līmeņiem. Tīri tehniski atšķirība starp vienu, kurš neveiksmes gadījumā grasījās studēt literatūru (Tērners), un kādu citu, kurš ir studējis politikas vēsturi (Vairs), domāšanas un tekstveides ziņā ir milzīga un uzkrītoša. Jo pirmajam tas, ar ko viņš primāri strādā, ir tēls, vārds vai vārdu spēle, teikuma struktūra,, kaut vai ņemsim par piemēru to pašu "Brianstorm", ko parasti nezinātājs cenšas pasniegt "Prāta vētras" formātā, proti - "Brainstorm", kurpretī otrajam - uzskatu deklarācija un ideja: "But freedom of speech won't feed my children..."
Vienīgais izteikums, ko Aleksam varētu mēģināt uzdot par sociālu komentāru, ir tas pats, kuru Praisa kungs jau ir izmantojis sava raksta nosaukumā:
"Presuming that all things are equal
Who'd want to be man of the people
When there's people like... you?"
"Teddy Picker" ("Arctic Monkeys" )
Un kas, ja mēs uz to paskatāmies ciniski, nenoliedzami varētu būt vērsts pret tādiem sociālisma apsēstiem plānā galdiņa urbējiem kā iepriekš minētais kungs. Brīnos, kā viņš vēl nav pamanījies iebāzt Tērneram feisā bezrūpīgajās bērnu dienās sacerētās naivās rindas:
"I ain't got no dollar signs in my eyes that might be a surprise
But its true.
I'm not like you."
"Perharps Vampires Is A Bit Strong But..." ("Arctic Monkeys" )
Britu zociķi vispār ir smags gadījums, jo viņiem nepierāpo, kāda parodija faktiski bija dzīve zoodārzā aiz dzelzs priekškara... Jo viņi grāmatās rakstīto par ideālo padomju valsti, uztver par baltu patiesību. Vienam biedram es tiešām nenoturējos un pateicu: "Bebīt, es oriģinālā esmu no tās fakinās sapņu valsts. Tā kā nesāc man mācīt, kas nu tur bija un kā nu tur nebija." "Ja pie varas būtu citi cilvēki," tas ir pārliecinošākais arguments, kas dzirdēts no tās puses... Nu, ko, pateikuši to, viņi ar veiksmīgi izpildītas misijas apziņu var sastingt strausa pamatstājā un mierīgu prātu atkal iedzīt galvu informatīvajās smiltīs, atklājot mīksto pakaļu likteņa spērieniem un jautri dungojot kaut vai to pašu "But freedom of speech won't feed my children..." Simplz.
