III.
"Somewhere darker
Talking the same shite..."
“Why'd You Only Call Me When You're High?” (“Arctic Monkeys”)
Šis dalījums pēc apkaklīšu krāsas Britos joprojām ir visnotaļ dzīvs. To pierādīja saruna ar Džefu Rīgas lidostā, gaidot reisus - es lidoju uz Lūtonu, čalis - uz Stanstedu kādas stundas vēlāk, un es viņam it kā starp citu apvaicājos par viņa šķirisko piederību. Džefa reakcija bija visai nepārprotama. Viņš pavērās manī ar tādu skatienu, it kā es būtu pateikusi kaut ko nepiedienīgu. "Es neesmu ne-e-k-ā-da strādnieku šķira!" viņš manāmi aizskarts novilka.
Un, lai arī cik lecīgi tas neizklausītos, Aleksam, protams, ir taisnība - grupas tā brīža publiskais tēls ir caurcaurēm feiks un iestudēts un tam nav ne mazākā sakara ar realitāti. Paskatoties fotogrāfijā, es nezinu, ko viņi ar to mesidžu vēlējās pateikt. Vai to, ka strādnieku šķira joprojām dzīvo nabadzībā un vienīgais, ko viņi var atļauties ir prasti cepti kartupeļi bez tradicionālās zivs arī svētdienās un svētku dienās? 2005. gadā? Piedodiet. Mēs visi droši vien atceramies, ka tas bija ekonomiskā uzplaukuma gads un ka tajā gadā ekonomika, vismaz Lielbritānijā, bija stabila. Kad es aizbraucu, London was swinging again. Cilvēki bija pārliecināti par rītdienu un ņēma kredītus. (Arī muļķībām, mans puisis, piemēram, 2004. gadā bija paņēmis kredītu £20,000 ceļojumam uz Antiļu salām. Atmaksāt vajadzējā £36,000 astoņu gadu laikā. Kad viņš 2007. gadā nonāca naudas grūtībās dēļ tā un es par to uzzināju, vienīgais, ko es spēju izdvest bija: "Tu nu gan esi IDIOTS!!!" ) Man gan nedz šī sajūta, nedz šī pārliecība nekad nav bijusi pazīstama, taču es labi atceros, ko toreiz teica vinš un kāda toreiz bija sadzīve normālā angļu vidusšķiras mājā. (Viņam varbūt būtu nauda, ko kredītu atmaksāt, taču mēs divatā papūlējāmies notriekt kaut kur £30,000 Londonas centra restorānos un pabos.) Es viņam toreiz godīgi atzinos, ka vislielāko šoku man sagādāja tas, ka viņi var atļauties ēst kārtīgu gabalu gaļas katru dienu. A, tur, bildītē, Alekss ar stipri rezervētu palutināta māmiņas vienīgā lolojuma sejas izteiksmi askētiskā ieskrietuvē nolūkojas uz pliku ceptu kartupeli labākajās latvju mājsaimniecības pirmsalgas dienu tradīcijās. Man tie šķiet absolūti meli.
Taču, cik noprotams, piederība strādnieku šķirai nav nekas tāds, ar ko mūsdienās kāds īpaši lepotos. (Vispār viss, ko es šeit rakstu, ir balstīts uz manu personīgo pieredzi, tā kā, ja kādam citam tā ir savādāka, nekaunējieties to aprakstīt.) Vinstons Smits kļūdījās, teikdams, ka nākotne pieder proletariātam. Nenoliedzami vairumā gadījumu tas automātiski nozīmē vien sliktu izglītību, prastumu (nejaukt ar "vienkāršību"), aprobežotību. Skaļu rīkli un smagu dūri. Lielas un nepamatotas prasības. Atcerēsimies kaut vai 2011. gada Londonas "nemierus", kad britu tautas labākie dēli un meitas (lasīt, "lumpeni" jeb "salašņas") cēlās “idejas” aizgrābti laupīja veikalus. (Jo tas ir tieši tas, kas notika. Laupīšanas, grautiņi, ļaunprātīgas dedzināšanas kā Brikstonā, tā Kamdenā. Pietiek palasīties tā brīža angļu presi, lai tas taptu pavisam skaidrs. Daudziem "protestētājiem" pat nepierāpoja, pret ko viņi protestē. Bet, kā žurnālistam izteicās kāds no striķa norāvies tīnis, tas esot "aizraujoši". Cepumiņš tev, bērnīt!)
Nē, viņi nebija badā - viņus vairāk interesēja dārgas rotaļlietas: spēļu konsoles, datori, mobilie telefoni, plazmas TV, modīgi sporta tērpi un krosenes, dārglietas, spirtotie un cigaretes... šādi viņi centās izlīdzināt sociālo nevienlīdzību, ko pie varas esošie "the fed", proti, 'paēdušie' esot tiem uzspieduši. Viņiem taču arī pienākas. Kaut gan, ja kāds sociālā protesta vārdā sāk laupīt džinsus "Primark", kā tas notika Bromlejā un Luišemā, tad es atļaušos neizteikties…
Man jāteic, ka strādnieku šķiras attieksmi pret pasauli raksturo trīs pamatnostādnes - lepnums par paveikto darbu, kas noslāņošanās un vienkāršās tautas izteiktas lumpenizācijas rezultātā kļuvis mazāk jūtams, riebums pret pastāvošo iekārtu* un “konkrēts strādnieku šķiras niknums”, kas, kā uzstāj "The Manics" idejiskais līderis Nikijs Vairs, "ir dažos cilvēkos" un “nepakļaujas kontrolei”. “Tā ir viena no manām teorijām. Jūs tam varat izsekot no Marka Ī. Smita un Džona Laidona līdz Ianam Makallenam un no Morisija līdz Līamam Galaheram un, protams, man.” "Tas ir mūsos," viņš saka. "Vēlme pierādīt sevi."
Taču tie, kam ir izdevies reāli pierādīt sevi un kas dzīvo labāk, vairs neuzsver savu piederību proletariātam. Ir nācies dzirdēt: “Mani ienākumi ir vidusšķiras līmenī, un mans dzīvesveids atbilst priekšstatam par to, kā būtu jādzīvo vidusšķiras pārstāvim.” Tālab neapzinīgie strādnieku šķiras un citi vienkāršās tautas īpatņi ir pati redzamākā un dzirdamākā pelēkās masas daļa. Džeremija Kaila kontingents. Latvijā tas labāk pazīstams kā vecpuišu ballīšu un trako nedēļas nogaļu svētītāju kontingents - piedzeršanās lopā, drāšanās ar ko pagadās, pliko pakaļu demonstrēšana, pieminekļu aprasināšana un kāda neiepatikušās šņukura iedauzīšana ir tradicionālas britu strādnieku šķiras izklaides. Šaubos, ka šobrīd atrastos kāds, kas skaidrā prātā veltītu tai tik pacilātas rindas kā Raiņa "Tev, pamatšķira".
Droši vien bija pamatots iemesls, kāpēc Ļeņins proletariātu izraudzīja par "revolūcijas hegemonu". Un es esmu gandrīz vai pārliecināta, ka tas notika tā vienkāršā iemesla dēļ, ka strādnieku šķira ir lēti pārliecināma ārdīties un graut. Meklēt neeksistējošus vainīgos savas nožēlojamās eksistences attaisnošanai. Un vēl būtiski ir tas, ka strādnieku šķiras nekritiskajiem prātiņiem veikls muldoņa, kāds nenoliedzami bija biedrs Ļeņins, var iebarot jebko. Jo iesmērēt pasaciņu par ļaunajiem buržujiem un kulakiem domāt un spriest radušajai "svārstīgajai inteliģencei" bez šaubām nāktos daudz, daudz grūtāk, vai ne?
Nenoliedzami, proletariāta vadonis spēlēja uz pareizajām notīm. Vēsturiski strādnieku šķira allaž ir izcēlusies ar aizdomīgumu un neiecietību pret visu savādāko – vai nu tas būtu ģērbšanās stils, muzikālā gaume, vai arī izglītības līmenis. Taču pats ļaunākais grēks, kā man rādās, ir labāks materiālais stāvoklis, kas tiek klusībā apskausts un skaļi noriets. Tērneram pietika uzvilkt "Yves Saint Laurent" žaketi, lai viņš tiktu pasludināts par strādnieku šķiras interešu nodevēju, modes ākstu un ko tur tik vēl ne. "Šie "Arctic Monkeys" ir pārmaksātu pozētāju varza, kas pretenciozi spekulē ar strādnieku šķiras apziņu," ir tipisks proletāriāta pārstāvja domu gājiens. Kas nav ar mums (lasīt, tikpat stulbs un neveiksmīgs), tas ir pret mums.
Godīgs britu strādnieku šķiras eksemplārs ciena futbolu, deviņprocentīgo poļu alēnu, paštītas cigaretes, “zāli” un nacionālo loteriju, kurā vienā jaukā dienā cer laimēt miljonus. Viņam ir raksturīgi domāt vēlējuma izteiksmē: "Ja man būtu nauda, tad...", taču, bez šaubām viņam tās nekad nebūs vienkārša izglītības un uzņēmības trūkuma dēļ. Jebkura darāma lieta viņu tracina. Mērķi parasti tiek nosprausti nākotnē, bet tagadnes nedarīšanai atrodas kaudze iemeslu, un reizēm atrunas var būt ļoti muļķīgas un bērnišķīgas, piemēram, es to nedarīšu, jo šodien ārā līst un man nav noskaņojuma kaut ko darīt. Praktiskums tiek stādīts pāri visam, arī attiecībās, un, saskaņā ar labi piemirsto frivolo teicienu, mīlestību izmanīgi ļauži ir izdomājuši, lai nebūtu jāmaksā.
Ģērbšanās stils abu dzimumu pārstāvjiem ir tipisks trennūzeņu un sporta jaku šiks, kas pa daļai atgādina "jauno krievu" stilošanu 80to beigās un 90to sākumā. Tas gan droši vien ir gana ērts, bet izskatās briesmīgi. Viņiem piemīt izteikts paškritikas trūkums, sajūsma par savu unikālo personu un saviem sasniegumiem - tipisks olu izdējušas vistas sindroms. Īpaši neatvairāma šī nesagraujamā pārliecība paliek pēc pāris glāzēm kaut kā stiprāka. Un Līams Galahers, spriežot pēc izteikumiem, nenoliedzami idejiski atrodas šīs amorfās masas avangardā: ‘I ain’t no fucking celebrity. I ain’t no dickhead, man. I’m a rock star and I don’t fucking arse about.’ Un: ‘I’m a rock’n’roll star at half eleven in the fucking morning.’ (Šajā sakarā es neviļus atceros pašu pirmo Aleksa parādīšanos TV kastē, kad viņš nomurmina: "We're Arctic Monkeys... Don't believe the hype." Jeez, kāds bērns, es vēl toreiz nodomāju...)
Viņi pieķeras pārbaudītām vērtībām un ir grūti pārliecināmi mainīties. Literatūrā to apzīmē ar jēdzienu "proletāriskais tradicionālisms". Tās ir tās "vecās ēnas", proti, vecās domāšanas paliekas, ko tik uzstājīgi vēlas izsvēpēt padomju literatūrā. Mūsdienās gan tas ir nedaudz gājis mazumā, un, cik es esmu manījusi, strādniekiem ir daudz krutāki telefoni par antīko manējo un citi gadžeti, taču zināms vecmodīgums ir saglabājies. "Klausīties [mūziku] platēs ir vienmēr bijis [īstais smeķis] priekš manis, “ par saviem nevainojamiem ieradumiem stāsta Līams Galahers:. “Es pat nezinu, kas "Spotify" ir. (Nu, nelej, nelej, čal...) Pirmā plate, ko es nopirku un kas reāli izmainīja manu dzīvi, bija "The Stone Roses" albums. Atminos, ka es to nopirku Bērnedžā. Un tad es nopirku "Greggs" maizīti tūlīt pēc tam. Un lielu dozu "zāles". Es zinu pavisam precīzi, ko es darīju tai dienā." (Minētā Bērnedža atrodas tikai apmēram jūdzes attalumā no tās vietas, kur es dzīvoju. Nekas īpašs tā nav, šodien es braucu tai cauri - mazas neizteiksmīgas bodītes kā visur Mančesteras piepilsētās.)
Man ir bijušas vairākas sastapšanās ar britu strādniecības "ziedu". Vienā gadījumā manāmi ielacies idiots iedomājās mētāt dižo varoni, jo mana puiša dēls bija nolicis mašīnu nepareizā vietā. Acis pārbolījis un cigareti mutes kaktiņā iestūķējis, aktīvi žestikulēdams, viņš kaut ko bļaustījās par "dranķa ārzemniekiem" un tā tālāk. Vajadzības gadījumā es spēju būt ļoti rupja, taču šoreiz pārmaiņas pēc es ar viņu runāju mierīgi un pieklājīgi. Es laipni paskaidroju, ka es saprotu viņa sāpi, un ledaini palūdzu izvākt no mutes cigareti un pārstāt uz mani bļaut, ja viņš vēlas kaut ko panākt. Pretējā gadījumā viņš ar visiem saviem draudiem par evakuatoru var vākties pie velna. Puisis, protams, nomierinājās. Redzams, ka pie šādas uzvedības tas "scum of the earth" nebija radis .Puisis pēc tam teica, ka noteikti man kā dāmai tas esot bijis pārāk skarbi. Es atbildēju, ka man ir nācies saskarties ar ne tādiem padzērušiem ķēmiem vien, un, kā likums, tāds eksemplārs var necerēt, ka es atļaušu viņam kāpt sev uz galvas.
Faktiski tas, ka viņi pieder strādnieku šķirai, viņiem ir rakstīts gandrīz vai uz pieres. To pasaka priekšā noteikta slāņa leksikas lietojums. "Say 'er she's a fookin' nutte’. Dat stupid bitch... She's taking the piss!" Noklausīts uz ielas. Gramatiskās konstrukcijas brīžiem mēdz būt tikpat daiļrunīgas. Kad blakussēdošs eksemplārs visu ceļu no Kanuka savā mobilajā bārstīja līdzīgas frāzes, man patiešām uzmācās kārdinājums uzbļaut viņam saprotamā valodā: ‘You, fucking idiot, shut up your fucking fuck!’ Kas, pavirši latviešu valodā tulkojot, nozīmē: "Tu, ar pirkstu taisītais idiot, aizver savas nožēlojamās žaunas!" Vai arī kaut ko tamlīdzīgu - pēc izvēles izraugoties piemērotus vienkāršrunas apzīmētājus un piemeklējot atbilstošu vulgārismu vārdam "mute". Krievu valodā tulkojums būtu gandrīz vai adekvāts: “Ты, ебанный идиот, закрой свою ебанную пасть!”
Jāteic, ir viena lieta, ko es nekādi nevaru noliegt - PSRS izglītības sistēma bija līmenī. Izņemot dažus galīgi atsaldētus eksemplārus, man ar kaut ko tādu nav gadījies saskarties. Man ir prasīts nosaukt priekšā pa burtiem vārdus, un "cheese" ir bijis pats ģeniālākais piemērs. Un man nākas pagalam nekaunīgi atzīt, ka mans vārdu krājums ir stipri vien lielāks.
Taču tas nav brīnums. Jēdziens “intelektuālisms" strādnieku aprindās netiek saprasts pozitīvā nozīmē. Tas tiek lietots kā lamu vārds, kas visiem padomju režīmu pārcietušajiem būs gana pazīstami. Džons Lenons, kurš nebūt nebija nekāds dulburis, tālajā 1963. gadā atzinās, ka no centieniem būt intelektuālim viņam piemetas krampji. "Necenties izklausīties pēc intelektuāļa, Tērner,” kāds nelabvēlis komentāros pamāca Aleksu pēc viņa pateicības runas Britu mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā, “tu tiešām sāc atgādināt nožēlojamu vidusskolnieku." Jo, kā izteicies cits mūziķis Kele Okereke: "...lai pierādītu savu autentisko strādnieku šķiras izcelsmi [Britos], tev jābūt nesamaitātam ar augstās izglītības efemēru." Man patīk šis teiciens, jo tajā ir visa sāls.
"I live my life for the stars that shine
People say it's a waste of time
When they said I should feed my head
That to me was just a day in bed"
"Rock'n'Roll Star" ("Oasis"...)
____________________
* Protams, sakārtotā sociālā sistēma, kas ļauj gadiem saņemt pabalstus, viņiem neriebjas. To, cik humāna ir valsts, iespējams secināt no lielā darba nespējas pabalstu skaita, kas tiek piešķirts personām, kas cieš no depresijas, veģetatīvās distonijas un... aptaukošanās. Dažos rakstos materiālā nevienlīdzība ir tā, kas pēc sociālistu domām sašķeļ valsti klasiskajās divi pasaulēs, taču es atļaušos piezīmēt, gluži nevelkot savu dziesmu grāmatu svešā baznīcā, ka liela daļa no šiem apdalītajiem vienkārši nevēlas strādāt, bet gan gadiem eksistēt uz nežēlīgi noniecināto pārējo šķiru nodokļu naudas rēķina. Tai sugai ir pat vārds - "benefits sponge", proti, “pabalstu mangotāji”. Un, kaut arī vārdos viņi sakās atbalstām leiboristus, viņi piekrīt D. Kameronam, “kas daudzcietušajai tautai atvēris acis”, par "draņķa ārzemniekiem". Taču, nevis tāpēc, ka ārzemnieki viņiem atņēmuši darba vietas, kā tam pēc tiesas un taisnības vajadzētu būt, bet gan tāpēc, ka tie viņiem samazinājuši pabalstos izmaksājamās naudas...
