II.
"... don't concern
Us with your bollocks, I don't want your prayer
Save it for the morning after..."
"Teddy Picker" ("Arctic Monkeys")
Ja Praisa kungs būtu patiešām godprātīgs žurnālists, viņš šo paviršo esejas uzmetumu vispār nebūtu publicējis. Tautai, protams, ir tiesības zināt savus "varoņus", taču, khm, klajais un neslēptais sensacionālisms, kas strāvo no raksta, parāda milzīgo disonansi starp tā saturisko kodolu, proti, to, ka pastāv šādas legālas shēmas, kuras izmanto gan labi situētie britu pilsoņi, kuri nodokļus nemaksā ar centralizētās "PAYE"/"Pay As You Earn" sistēmas palīdzību (ārsti, juristi, aktieri, mākslinieki, sportisti, etc), gan, starp citu, megamiljonu korporācijas, ieskaitot "The Guardian", arī, un pasniegšanas veidu - tas mazais, mutīgais nejaucēns beidzot ir dalecies. Ir pilnīgi skaidrs, ka neviens politizēts mūzikas kritiķis, kurš nespēj pienācīgi distancēties no sava jājamzirdziņa - ditirambiem par rokenrola šķirisko būtību, nespēs uzrakstīt neko vērā ņemamu par šo tematu, jo viņam nav nepieciešamās kvalifikācijas un izpratnes par finansu operācijām.
Tāpēc Saimons Praiss uz karstām pēdām asarainā Dikensa stilā, oh, my, tradīcijas tik lēti nemirst, vai ne, pāriet pie personālijām. Saskaņā ar spārnoto teicienu viņam nav sajēgas, taču viņam ir viedoklis. "Dziedātājs Alekss Tērners varētu būt pievienojies sabiedrības krējumam, viņš satiekas ar modeļiem un dzīvo greznu dzīvi, taču nodokļi tiek maksāti, lai uzturētu hospitāļus, arī to, kurā viņš ir dzimis, un skolu, kurā viņš ieguva izglītību, kā arī tās skolas, kuras maksāja viņa vecākiem algu, [tie tiek maksāti], lai aizdegtu ielu spuldzes, kas apgaismoja viņa ceļu uz mājām, kad viņš atgriezās no mēģinājumiem, šī nauda tiek novirzīta pabalstiem, kas uzturēja viņa grupas biedrus, kad viņiem nebija darba."
(“Arctic Monkeys” aizstāvībai jāteic, ka vienīgais no grupas, kurš jebkad saņēmis kaut kādu pabalstu, ir pirmā sastāva basists Endijs Nikolsons. IIRC. Kad Britos tika apgriezti pabalsti, tas bija, šķiet, kaut kad 90jos, kāds žurnālists rakstīja, ka šī nepārdomātā izrīcība sāpīgi atsauksies uz topošajiem britu roka talantiem, kam nebūs iespēju bez raizēm izkopt savu talantu kā, piemēram, Džārvisam Kokeram (“Pulp”), kurš, iekams kļuva slavens, esot gadiem pārticis no pabalstiem.)
Ne velti es nosaucu "Arctic Monkeys" par "iznireļiem", jo viņi, lielās brāļu tautas valodā runājot, pēc autora domām ir bezkaunīgā kārtā atļāvušies izlīst "из грязи в князи". Tas arī ir patiesais iemesls, kāpēc šis radio "BBC Wales" raidījumu vadītāja dēls ar liesmaino sociālista sirdi pavērš nosodošu rādītājpirkstu grupas virzienā. Viņam neliek mieru skaudrā apziņa, ka grupa, kas, viņaprāt, nākusi no tautas, vai arī grupa, kas gadiem veiksmīgi izmantojusi šo tēlu savā labā, kā viņš vedina domāt, esot nodevusi, eh, man sanāca baisi patētiskais teksts, sorry, visu un visus - Angliju, Jorkšīru, Šefīldu, strādniekus, vienkāršo tautu... (Tetovētā Jorkšīras roze uz Aleksa rokas, aiz kauna vīzdama, kaisa ziedlapiņas...) Vai - labāk teiksim tā - grupa, kuru karjeras sākumā mediji, kaut vai tas pats "The Guardian", bija iedomājušies stādīt priekšā publikai kā četrus vienkāršus puišus no strādnieciskās Šefīldas, pilnībā ignorējot faktu, ka viņi visi nāk no godīgām vidusslāņa ģimenēm.
Raksts, kas nosaka toni, domājams, ir šis. Viņi ģērbjas uzkrītoši nemodernās drēbēs, kas varētu būt noskatītas kādā astoņdesmito gadu sākuma detektīvseriālā, vai arī salasītas "Primark" grozā ar uzrakstu "30 peniji par jebkurām sešām šmotkām" (Nenoliedzami tā ir ģībeklīgi tautiska iezīme, un es pat spēju iedomāties, cik aktuāla šī piebilde varēja izrādīties tiem, kas tobrīd interesējās, how to be trendy "Arctic Monkeys" garā...), un satiekas ar intervētāju noplukušā klubā, kur no sienu paneļiem lobās krāsa, kur grīda ir kožļenēm piespļaudīta un kur tik ārkārtīgi smird pēc mīzaliem un kartupeļu čipsiem, ka tas jāpiemin jau pirmajā teikumā. Jeez, kur viņi tādu miskasti spējuši darakt, kaut arī tā ir bēdīgi slavenā Liverpūle, par kuras darba tautas apdzīvotajiem rajoniem leģendas klīda vēl pirms "The Beatles" iedomājās sacerēt dziesmiņu "Lady Madonna".
To, ka tās nav bijušas tikai maldīgas iedomas, apliecina autors pats: "... Tērneram sākotnēji tika iedalīta strādnieku šķiras varoņa (Oriģinālā tas nepārprotami nolasās kā Dž. Lenona citāts, starp citu: "A working class hero is something to be...") loma - nikns, ar asu prātu apveltīts bērnelis no ziemeļiem, kas par jaunu atliets Lenona šablonā un kas, roku uz sirds liekot, stāsta mums visu, kā tas patiesībā ir."
Pievilcīgs cilvēkiem, kas, iespējams, lūkojās pēc jauna mazo ļautiņu pieticības ideālu iemiesojuma, varēja šķist arī Aleksa nemākslotais naivums attiecībā uz naudu. Kādā 2007. gada intervijā (Sk. momentu ap 7:03.) uz jautājumu, vai nauda ir viņu izmainījusi, viņš atbild: "Es nezinu, faktiski, domāju, ka ne. Neesmu pārliecināts, cik daudz naudas mēs esam dabūjuši." Viņš arī neko īpašu par to neesot nopircis, vien ģitāras un kaut ko tādā garā... Nē, mašīnu ne, viņš joprojām izmantojot mātes mašīnu... "Ak, dievs," lasāms komentāros, "viņš ir bijis tik bērnišķīgs un mīļš jaunākos gados. Tagad viņš ir tik satriecoši seksīgs."
Neraugoties uz Aleksa sākotnējo vienkāršību un biklumu, es tomēr nekādi nespēju atcerēties, kad tieši mazais muļķis būtu sevi apzināti pozicionējis kā pamatšķiras pārstāvi. Kā to savā laikā izdarīja Džons Lenons, kurš, lai gan uzaudzināts krietnas buržuāziskas ģimenes klēpī kā upper-middle class pārstāvis, septiņdesmito sākumā radikālajam kreiso žurnālam ar divdomīgo nosaukumu "Red Mole" atzinās: "Es allaž esmu bijis politiski domājošs un nostājies pret lietu noteikto kārtību. /../ Kopš agras bērnības es esmu satīriski izteicies par [kapitālistisko] iekārtu". Toties, attiecībā uz Aleksu, man ir palikušas prātā tās pāris reizes, kad viņš personīgi ir izteicies, ka viss ir bijis ne gluži tā, kā tas tika attēlots medijos. "Sporta tērpi ir tieši tāda pati uniforma kā ar zelta spīguļiem nokaisīta žakete," viņš atzīst 2014. gada intervijā "Time Out". "Mēs nolēmām ģērbties šādi pašā sākumā. Tas ir tikpat sadomāti kā viss cits. Tas ir savveida teātris." (Taču es domāju, ka tā pa daļai jau ir mitoloģizācija. Gluži tāpat, kā ar to no Elvisa noskatīto frizūru. Spriežot pēc ierakstiem, pirmajā mirklī tā atgādināja veco, labo un paspurušo Džona Lenona Hamburgas laika pričeni. Ideja iestilot to a la Elviss viņam droši vien piedzima kādu brīdi vēlāk. Būsim precīzi - viņi vienkārši bija pieraduši tā ģērbties.)
Alekss bez šaubām arī nav viens no autora sirdij tik tuvajiem "Manic Street Preachers", kas vērsa savu svelmaino niknumu pret rietumu populāro kultūru un sociālajām negācijām - patērētāju kultu, atsvešinātību, nevēlēšanos iesaistīties sabiedrībā notiekošajos procesos, par kuriem atbildīgs esot katrs. Mmm, pazīstami, vai ne? Tieši "The Manics" astoņdesmito gadu beigās esot nākuši klajā ar tik pamatotu un skaidri formulētu mūsdienu realitātes kritiku, ka mudinājuši oriģinālraksta autoru domāt patstāvīgi un izrādījušies nenovērtējami viņa pilsoniskās nostājas un politisko uzskatu veidošanās gados. Tik aizkustinošs stāstiņš, ka burtiski gribas vai apkaukties... Padomju Savienība, laikam, sabruka nedaudz par ātru, jo tur viņi savu labticīgo politizēto un prosovetisko tekstu dēļ, - kaut vai dēļ izteikuma, ka sirpja un āmura simbolika neesot morāli novecojusi, tiešām būtu pasludināti par praviešiem. Citēju rindas, kas izbijušajiem padomju cilvēkiem varētu šķist īpaši tuvas, jo manā bērnībā “nacistus” nez kāda misēkļa pēc saukāja par "fašistiem"...
"The future teaches you to be alone
The present to be afraid and cold
So if I can shoot rabbits
Then I can shoot fascists"
"If You Tolerate This Your Children Will Be Next" ("Manic Street Preachers" )
P.S. Ja tā nav absolūta dzeja, kas sacerēta uz sitiena, tad tas neviltotais sašutums skatienā: ''That man just yawned'', un uz svaigi izceptās zvaigznītes pūtainā purniņa uztrieptais nicinājums, ir smieklīgs. Tā kā runa ir par Aleksu, es no pārāk riebīgiem komentāriem atturēšos, taču "muļķis" varētu būt viens no maigākajiem epitetiem. Es ceru, ka tas patiešām bija "vīrietis", jo Britos vairāk uz Ziemeļiem "man" tiek attiecināts arī uz sievietēm. Mans puisis, piemēram, saka: "I love you, man..." Un es viņam parasti atbildu: "Velns, varbūt izvēlies kāddu citu uzrunu, jo manām ausīm tas izklausās pārāk dīvaini." Tā neslēpti gejiski.
