Ja man kāds pims gada būtu teicis, ka ieslidīsim Liverpūlas indie dievus The Wombats. Es sāktu skaļi smieties. Bet tūre, kurā bijām pirms pāris nedēļām bija visnotaļ reāla.
Tikai pirms pāris mēnešiem parakstījām līgumu ar menedžmenta kompāniju, kura ir visnotaļ atzīta UK un ASV. Bet nojautām, ka šādam grandam noteikti nebūs laika tādai mazai grupai kā mums. Gan jau būs kāds koncerts pāris reizes mēnesī un pamazāk augoša publika, kā to mums stāstīja citi. Bet viss notika 261238 reizes ātrāk un produktīvāk.
Lieliski atceros pirmo nedēļu pēc līguma parakstīšanas – jau pirmajā dienā mūsu e-pasts tika sakārtots, kontakti saglabāti un jaunas ziņas plūda gandrīz katru stundu. Kad sākām atbildēt uz e-pastiem saņēmām zvanu no Saimona(mūsu menedžera) ar lūgumu neizsūtīt nevienu e-pastu bez viņa apstiprinājuma, valdīja liels apjukums, jo bija pienācis tas brīdis, kad mums vairs nebija jāuztraucas par vissīkākajām lietām – nepierasti.
Ja nemaldos, jau trešajā dienā saņēmām iespējamo 2017. gada koncertu grafiku. Atverot dīvaini nosaukto .pdf failu sapratu, ka šīs vairs nav bērnu spēlītes un neko šādu pirms tam nebiju redzējis.
11 uzstāšanās pirmajā mēnesī, ha! Nekas traks. Gan jau savienošu ar darbu. Vismaz par augstskolu nebija jādomā, jo ir taču vasaras brīvlaiks. Bet nē…
Lasot tālāk, ejot jau pie nākamajiem mēnešu grafikiem tur parādījas ar vien vairāk koncerti. Un ne tikai, tiem sekoja intervijas, mazu promo-klipu filmēšana, fotosesijas un dažādas tikšanās ar diezgan lieliem Anglijas mūzikas kompāniju pārstāvjiem.
Viss notika ļoti strauji, mūsu pirmie divi singli tika izdoti caur Sony, un mūsu nākamie divi iznāks tieši tāpat. Septembrī iznāk mūsu debijas videoklips, kurš tika filmēts Austrum-Londonas ghetto ieliņās.
Vēl janvārī skatījos VEVO discover sesijas un meklēju jaunu daiļradi manām pleilistēm, bet nebija vien ilgi jāgaida un mums ir sava VEVO sesija, kura arī iznāks septembra vidū.
Un tādad, vēljoprojām, nespēju noticēt, 3 dienu laikā spēlēju vairāk nekā 10,000 cilvēku priekšā. Maziņš latvietis, no mazas pilsētiņas – Ogres, spēlēja 2. lielākajā koncertzālē – Londonā, Brikstonas O2 akadēmijā. Prātam neaptveramas sajūtas, skatuve privātmājas platumā un garumā, ovācijas, kuras varu salīdzināt tikai ar hokeja maču Arēnā Rīga.
Tūres menedžeri, apskaņotāji, guitar tech, kuri pienes tev ģitāru, saslēdz kabeļus un pat pienes ūdeni un dvieli. Sajutos diezgan dīvaini un neērti. Mans ‘Paldies’ izskanēja vismaz 100x tajā vakarā.
Pēc koncerta mums lika stāvēt pie veikaliņa, kur pārdeva mūsu kreklus, plates, diskus, utt. Pamazām tuvojoties stendam, ieraudzījām milzīgu pulī gaidot mūs, MŪS!?! WTF MAN?!?! Parakstījām diskus, kreklus, pat krūtis, selfiju un foto plūsma bija neiedomājama. Pie sevis domāju – ‘Kāpēc Jūs gribat bildes ar mums? We’re nobodys, haha!’
Šādos brīžos viss ir tik skaisti, nespēju sagaidīt, kas nāks tālāk! Šis 1,5 gads ar BLOXX ir bijis vienkārši neiedomājams un perfekts. Paldies visiem, kuri mani atbalstīja un nevaru sagaidīt ko mums atnesīs 2018. gads!
Varu pačukstēt tikai to, ka brauksim 3 nedēļu tūrē un spēlēsim uz vēl lielākas skatuves nekā līdz šim (15,000) !!! Un pirmo reizi braukšu uz ASV uzspēlēt ar mūziķiem, kurus klausījos, kad man bija 14!
Paldies mazie!
Ja interesē vairāk - būs vēl.
