local-stats-pixel fb-conv-api

Run for cover!0

5 0

(Par miesas objektivizāciju un pretenzijām uz “lielo” mākslu)

(Piezīme. Šis raksts tapa marta beigās, kad klips, par kuru faktiski ir runa, tikko bija parādījies atklātībā. Tajā momentā es biju mazliet iestrēgusi starp Angliju un Latviju, laika un realitātes sazobe nogaidās bija saķērusies kaut kur viduspusē, un man vienkārši nebija nekā cita, ko darīt...)

Man jāatzīstas, ka vēl pirms kāda laika godpilnais lielākā video mēsla tituls pienācās "Snap Out Of It" (“Arctic Monkeys”). Es esmu bez-galīgi laipna, es zinu. Pret Tērneru vienmēr. Taču es izceļu viņu muļķīgo klipu tikai tāpēc, ka es neesmu visai labi informēta par pārējo piedāvājumu, kas varētu būt vēl bezgaumīgāks, jo to žāvas uzdzenošo produkciju es beidzu skatīties jau krietnu brīdi iepriekš. Pieriebās tā vienveidība. Un tuvu nepieklājības robežai atkailinātās beibes mūžīgās sievišķības vai iekāres objektu lomās. Kā nu kuram labāk tīk. Nez, kāpēc vīrieši, kuri uzņem klipus, iedomājas, ka puspliks vai trūcīgi apģērbts meitietis, kas bezkaislīgi izrāda savus labumus, visiem šķiet kaut kas nāvīgi seksīgs?

Nē, mani nemoka vecas čāčas kompleksi - es pati pirms vairāk nekā 20 gadiem esmu gan strādājusi par akta modeli Mākslas akadēmijā, gan fotografējusies pie tā saucamajiem "fotomāksliniekiem". Mani kaila miesa nešokē, mani tikai ellīgi izbrīna fakts, ka cilvēki vieglu roku liek vienādības zīmi starp jēdzieniem "atkailināts" un "seksīgs". Ja man patīk kāds čalis, tad arī pilnīgi apģērbts viņš man šķitīs kā smagā gala pornogrāfija. Sekss un iekāre dzimst galvā - plikumi ir otršķirīgi. Bet var jau būt, ka vīriešiem nepieciešama mērķtiecīga iztēles stimulācija brutālā un nepārprotamā veidā. Patiesībā plikumos nekā jau briesmīga nav - dažas uzņēmīgas un caurcaurēm materiālas meitenes ar miesas, nevis dvēseles atsegšanu un robežu pārkāpšanu ir panākušas daudz vairāk nekā tikumīgās nosodītājas, piemēram, Madonna, Lady Gaga, Ryhanna... Mailija Sairusa noteikti ies vēl tālāk, taču "Coum Transmission" performances viņa diez vai pārspļaus...

Vispār runa ir par “Mini Mansions” klipu “Vertigo”, kurā norēgojas arī Tērners. Klips pēc grupas līdera Maikla Šūmana vārdiem esot sanācis “ļoti nerātns” un “sirreāls”. Un šeit nu manas acis neticīgi ieplešas kā Sarkangalvītei, satiekot Vilku pirmajā aklajā randiņā. Ne gluži tas, kas cerēts. Un tāds kā kraupains un bezzobains. Un no solītās nerātnības ne vēsts.

"NME" to pielīdzina "Blurred Lines". (Viņi gan raksta "Alex Turner does "Blurred Lines"?", lai izspiestu no tās vienas rindiņas pēc iespējas lielāku sensāciju.) Tā ir visai divdomīga dziesma, kas, kā daži gudri cilvēki stāsta, esot par izvarošanu ("I hate these blurred lines/ I know you want it/...But you're a good girl..."). Un es uzsveru to, ka tā nav mana interpretācija. Nu, ko, ja tas patiešām tā ir, tad tas ir gandrīz vai tas pats padomju laikos izplatītais un folklorizētais teiciens: “Viņas visas grib, bet viņas visas sākumā laužas.” Man tā dziesma vienmēr ir riebusies spiedzīgā vokāla dēļ, tāpēc man nav bijis ne mazākās vēlmes iedziļināties, par ko tad tā faktiski ir. Taču, manuprāt, vienīgā līdzība, ja tā rupji paņem uz aci, abos klipos ir sieviešu miesas izmantojums uzvalkotu vīriešu fona noformējumam. Kļūdīties ir cilvēcīgi, es ticu. Ezītis arī tā domāja.

Divdesmit gadu vecumā es varbūt "Mini Mansions" klipu būtu blenzusi ar paplestu un aiz naivuma noslienātu mutīti kā godīgam padomju bērnam pieklājas, jo man tas būtu kaut kas jauns, taču tagad mani šī dzīvo un nedzīvo objektu parāde garlaiko. Jēzus, es to visu esmu redzējusi jau iepriekš. Maskotus BDSM ķēmus, spilgti garnētām dzimšanas dienas kūkām līdzīgus slepkavnieciskus izdzimumus dzeltenos lietusmēteļos, degošas puķītes rozītes un citus samudrījumus. Tikai es neatceros – kur. Tāds zīdains de javu. Nedaudz velk uz 80to gadu klasisko video bezgaumību (Sk. kaut vai "Heat Of The Moment" ("Asia"), kad izrunātā vārda raksturošanai tiek izmantots precīzs vizuālais tēls. Šajā gadījumā "mirkļa karstumā" tiek raksturots ar kaut ko liesmojošu, degošu - fotogrāfijas, ziedi, vēstules, kas nu tur vēl...), kas vairāk koncentrējas uz detaļām un objektiem, nekā uz klipa attīstību. (Vispār jau visos "Mini Mansion" klipos ir vērojama 80to gadu sākuma video ietekme - izmantota tam laikam raksturīgā priekšmetvide, gaisotne, video stilistika un efekti. Nenoliedzama iezīme ir cilvēku un priekšmetu vizuālā objektivizācija, kā arī vardarbības un seksualizācijas motīvi - "Freakout!", "Death Is A Girl", "Heart Of Glass".)

Cilvēkiem, kas atšķirībā no manis kaut ko saprot no "lielās" mākslas, tas rādās esam ļoti gaumīgs video ar daudziem caurviju tēlos iemargotiem zemtekstiem. Sākot jau ar to, ka dziesma saucas "Vertigo", kas it kā apliecinot cieņu A. Hičkoka filmai ar tādu pašu nosaukumu. Droši vien es esmu galīgi apdauzīta, jo Hičkoka ietekmi es tur samanīt nespēju pat ar lupu. Kā vizuālās iedvesmas avoti tiek minētas 70to gadu šausmu (“Alice, Sweet Alice”, Dario Ardžento) un zinātniskās fantastikas filmas. Stenlijs Kubriks, piemēram. Man gan nedalec, kuros kadros. Un vienīgais, ko šī pseido-sirreālā gaisotne man atsauc atmiņā, ir Stīvena Mofata uzlabotais "Dr Who", kas, pēc manām idiotes domām, ir tikpat juceklīgs balagāns, caurcaurēm piebāzts ar kaudzēm alūziju un atsauču uz citām filmām un populāriem kultūrtekstiem.

Un Alekss ir stipri paburzīts. Un tas vēl ir visai maigi teikts. Pietiek uz viņu paskatīties, lai jautājumu vairs nebūtu. Interesanti, vai tu pēdējā laikā kaut kad arī mēdz būt skaidrā? Cilvēkos, es domāju. Un kas tev tajā glāzē, bērnīt, ko tu esi aptvēris tikpat jutekliski kā slīkstošais glābšanas riņķi – scotch on the rocks, kola un viskijs vai kāds cits līdzvērtīgs draņķis? Es esmu simts punkti pārliecināta, ka tas ir reāls alko, nevis butaforiski iekrāsots šķidrums, jo tu pārāk nemāksloti viebienā sašķieb lūpas.

(Savam ex-boifrendam, kurš savulaik bija liels "Arctic Monkeys" fans un kurš faktiski bija tas, kas pirms šobrīd jau apaļiem 10 gadiem mani pievērsa šai grupai, es pirmajā mirklī par šo punktu izteicos nedaudz skarbāk: “...AT is pissed as fuck and looks like a scruffy piece of shit after that all-nighter. Judging from this video I would never take a risk of saying that he's actually hot.”)

Viņš gan tur tāds nav vienīgais. Manuprāt. Maikls Šūmans šo ārkārtīgi kreatīvo stadiju, kādā šis teju vai ģeniālais video ir ticis radīts, apzīmē ar vienkāršo un visiem labi saprotamo jēdzienu "paģiras". Un viņš rādās esam patiesi sajūsmināts un gandarīts par negaidīto dievišķās dzirksts pieskārienu šādā pabohēmiskā veidā: “Iepriekšējā vakarā pirms filmēšanas mēs spēlējām [kādā dīvainā privātajā ballītē] kopā ar "Bleached" un "Sky Ferreira”, katrs pa 15 minūtēm. Tā kā mums bija pietiekoši daudz laika, lai pēcāk nodotos uzdzīvei. Mēs [visa grupa] ar Aleksu [kaut kā] pamanījāmies ievelties filmēšanas laukumā, kur jau kāds pusducis kailu dāmu gaidīja uzņemšanas sākumu, ap deviņiem no rīta. Es teiktu, ka tas bija visai ideāls [emocionālais] uzskaņojums šim video.”

Atšķirībā no sašutušajiem cilvēkiem, kas jūtas aizskarti, ka šajā video sieviešu miesa atkal ir tikusi erotiski paverdzināta, "Vertigo" man nešķiet pagalam seksistisks klips, ko salikuši kopā “zvērināti sieviešnīdēji”. Tas vienkārši ir nožēlojams un lēts. Kā parasti lielas ambīcijas un neskaitāmu aizplīvurotu zemtekstu ietveršana ir novedušas pie nekāda rezultāta. Un es pie labākās gribas nespēju ieraudzīt tajā neko "māksliniecisku". Pat ne pliekani māksliniecisku, kas manā uztverē būtu kaut kas līdzvērtīgs, piemēram, amatieru fotogrāfijās bieži apzelētajiem sižetiem - kails meitietis uz motocikla, kails meitietis piesedzies ar puķi, kails meitietis ar sveci, u. c. debilizācijas.

Savā "Instagram" lapā režisors raksta: “...šis video ir dažādu savā starpā nesaistītu kadru (oriģinālā - "non sequitur") amalgama, kas vai nu apliecina savu cieņu itāļu “džallo” filmu žanram, vai arī ir iedvesmojušies no tā un 60to un 70to gadu plakātiskās tēlainības ar nelielu veco šausmu filmu tēlainības piešprici. Ja arī šajā klipā ir redzama atkailināta miesa, tad tā tur netiek ekspluatēta. Tās izmantojumam nav nekāda zemteksta, izņemot vēlmi radīt pievilcīgu tēlu video klipā, kas, savukārt, apliecina cieņu aizgājušo gadu kino.”

Viņš gan piekrīt, ka sieviešu ķermeņi klipā ir pielīdzināti objektiem. Un tas ir tas, par ko publika cepas. Taču viņš uzstāj, ka "objektivizācija" esot daudz maigāka ķermeņa seksuālās kontroles forma, nekā jebkura cita dominantāka seksualizācijas izpausme, jo tā esot pasīva. Turklāt viņš esot centies uzņemt “gaisā pasistu, nenopietnu, phihodēlisku mēslu” un neesot bijis ieinteresēts “paust nekādus politiskus vai sociālus paziņojumus”.

Šos pašus spēles noteikumus viņš būtu gatavs attiecināt arī uz sevi. "...ja es uzņemtu video ar homoerotisku zemtekstu, es ar prieku paņemtu locekli mutē mākslas vārdā, un es esmu hetero.” Tas, protams, vieš cerības, ka viņš ir gatavs iet līdz galam. Ko es savukārt gribētu redzēt, jo ir manīts pietiekami daudz mutes varoņu, kas vajadzības gadījumā spēj mētāties ar skaļiem vārdiem, bet uzņemt tikai kaut ko pamperu reklāmām līdzīgu uz baltojoša fona "jaukā, fotogrāfiskā manierē". Kaut arī es šaubos, ka tas būtu tas, ko vairākums cilvēku vēlētos vērot savos plakanekrāna TV. Diemžēl ... tas nemaina to, ko mēs redzam. Proti, tas nepadara šo psihodēlisko miksli ne par gramu labāku. (Un vispār es režisoru neapskaužu, jo strādāt ar visu nakti plostojušu stāru kompāniju, kas "ieveļas" filmēšanas laukumā, varētu būt visai pagrūti.)

Es nebūšu oriģināla, ja teikšu, ka objektivizācija, proti, cilvēka personības nivelēšana līdz ārējā apvalka līmenim, vispār ir mūžsena tendence. Tu esi tas, kā tu izskaties. Mēs taču visi pērkam preces, kuras TV kastē piedāvā izskatīgas meitenes, ne jau izkaltušas un dzīvesgudras večas. Kaut arī šī biznesa guru apgalvo pretējo, anorektiskam drēbju pakaramajam smadzenes ir nevēlams bonuss...

Feministes, kas protestē pret tendenci uztvert sievietes kā objektus, vairumā gadījumu mērojas spēkiem ar vējdzirnavām. Es neesmu feministe, es zvēru - es nikni nešķilšu ar rokassomiņu starp acīm vīrietim, kas pieteiksies man palīdzēt uznest augšā pa trepēm čemodānu, taču kaut kas šajā maskulīnajā siekalnieka attieksmē arī mani smagi besī. Taču publika, kas priekšplānā izbīda vēlmi izskatīties un justies seksīgi, jo mūsu laikos visi dara tā, jo sabiedrība to ir atzinusi par pieņemamu, šos objektivizācijas standartus lepni plivina vējā kā paceltu karogu. Tantiņas, kas padomju laikos sabiedriskā kārtā bija uzņēmušās morāles normu pārraudzību un sauca nopakaļ: "Meitiņ, tu izskaties pēc pēdējās slampas!", vai arī kaut ko tamlīdzīgu, ja kāda uzvilka tādu īsāku brunci un plikāku, mazāk cici piesedzošu blūzīti, jātzīstas, ka mani arī tādas ir aplamājušas, laikam ir aizbirušas aiz horizonta līdz ar attiecīgā laikmeta nogrimšanu nebūtībā. Un, paskatoties uz kūpinātajām "vistiņām" (oriģinālžargonā - "chicks"/"birds") Rīgā, kuru pavirši uz sejas uztrieptajam mākslīgajam iedegumam neviena acs nespēs saredzēt cauri, mani sāk mocīt nelāga nostaļģija pēc cilvēkiem, kas par visām varītēm necenšas izskatīties "seksīgi".

No otras puses, kāpēc lieki bojāt nervus dēļ tā, ka nejaušs garāmgājējs, ar savu skatienu nobraukdams pāri tavai pēcpusei vai krūtīm, padara tevi par objektu? Rūgts ir ne tikai analgīns, bet arī dzīve, ziniet, un, manuprāt, sievietēm ir tieši tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Runājot par to pašu Tērneru, viņš būs visbezpersoniskākais piemērs, tad es viņu mēdzu aiz tīras garlaicības objektivizēt, uzspļaujot viņa liriskajai dvēselei, jo tas puisis nenoliedzami sevi pārdod. (Un ir, par ko. Kāda dāma dalās atmiņās par viņu uzstāšanos Klīvlendā: “[Alekss] lēnām atglauda matus atpakaļ, ejot nost no skatuves, atsegdams savu seksīgo žokļa līniju. Un, ziniet, [es domāju], ka viņš to darīja ar nodomu.” Es domāju, ka tas, par ko ir runa, varētu būt šis žests. Taču, viņam esot tajā stadijā, es apšaubu kaut kāda jel dziļāka nodoma klātesamību.) Viņš gan par šo zīmēšanos saņem krietni vairāk, nekā meičas no klipa, un viņam nenākas obligāti izģērbties. Angliski citētajā fragmentā es galvenokārt neesmu apmierināta ar to, ka he was fucking not hot enough... Galu galā meitenes arī grib papriecāties... sorry... papilināt siekalas uz laptopa klaviatūras...

Faktiski gala produkts ir klips, kurā visdīvainākie un vanckariskākie tēli ir samesti kopā vienuviet kā raganas burekļu podā. Tas ir ceļš, ko ir gājuši daudzi pirms viņa - uztaisīt kontrastējošu ideju kokteili, un šoreiz tās ir intelektuāļiem domātas atsauces uz šausmu filmām plus seksīgas meitenes kulturālā lūriķa neatliekamo vajadzību apmierināšanai un atslodzei, un tad apgalvot, ka parastie ļautiņi nespēj uztvert dziļo domu. Par savu ģenialitāti nešaubīgi pārliecinātais Stīvens Mofats kādā intervijā īgņojas par pelēkās masas nevēlmi aktīvi iesaistīties viņa spožajā intelekta uguņošanā. “...mani kaitina tas, ka cilvēki tvīto [par “Dr Who”]: "Tas ir pārāk sarežģīti, es nespēju tam izsekot." Nu, varbūt tad vajadzētu nolikt malā telefonu un skatīties."

Bet, meklējot telefonu, ko nolikt malā, lai spētu netraucēti noskatīties šo klipu līdz galam, es atcerējos, kādu Konfūcija citātu no ļoti populārā padomju seriāla “Место встречи изменить нельзя”: “Очень трудно найти в тёмной комнате чёрную кошку, особенно, если её там нет.” Tas nozīmē, ka nav vajadzības meklēt kaut ko īpašu tur, kur tā nav. Un, šoreiz, runa ir par mākslu.

Pag, kā tad tur bija: "That rock’n’roll, eh?”



5 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000