Skaņas. Mums vis apkārt ir skaņu daudz un dažādu, bet ka tā ietekmē cilvēku. Teiksim mani. Ka jau minēju savā pirmajā raksta esmu iemīlējies ukraiņu meitene kura nu ir līdzās man un uz doto brīdī saldi guļ. Pārlidojums šodienas bija nogurdinoš:) . Tātad, mūzika! Man šīs vibrācijas nozīmē/ir ka sirds puls, jo bez kvalitatīvas, inteliģentas mūzikas es gluži nespēju dzīvot. Tas skaņas man ir atslogs no visa. No visa apkārtējā stresa, citu emocijām, uzbāzības, netaisnības. Mūzika man ir ka fantāzija kura es iegrimstū cita ilūzija, cita pasaulē. Mūzika ir sirds ritmi, kuri saskaņojas ar manu tā brīža dvēseles noskaņojumu, neasmu viena ritmā piekritējs, patīk daudzi stili/novirzieni. Ir mana lista gan triphop, hause, rock, metal, electronic, d&b, techhouse, blue, clasica, un t.t . Visam savā vietā un laiks. Tas skaņas ko dzirdu ikdienā, ir parasti trokšņi kuros es izņēmu sev tīkamo skaņu un dienas beigās palieku prātā kopā. Ticiet, neticiet bet eiforija rodas, gluži ka grimstot kāda no jogas skaņām. Ir un rodas īstā eiforija, uzkurināta ar dabisku būtību. Mūzika ir milzīgs spēks, kuru es jau no bērnības nelaidu garām. Man ir lieliska garša mūzika, gan tas baudīšana. Varēju kļūt pa labu pianistu, ko pieprotū spēlēt diezgan labi. Bet beigās kļuvu par pavāru. Kāpēc pavārs, dievinu gatavot un redzēt sejas kuras ir paēdušās, kuras ir laimīgas, kuras ir pateicīgas. Un tad es dzirdu sirds pukstu ritmu kurus ar baudu izgāšoju. Un tā man rodas mūzika. Kādam liksies ka esmu jucis vai nu kautkā tā! Bet, tauta, vai mēs visi savā ziņā neasam jukuši? Kuram tad mūzika nepatīk? Tā ir vērtīgaka par gaisu citreiz, vai es maldos? Atceros filmu par puisi, kurš dzīvoja lai patiktu savus vecākus un dzīvoja mūzika. Augustrush. Filma dēļ kuras mana cieta un prakstiski nesatricināma būtībā raudāja, raudāja gaužas asaras. Skaista filma tā bija. Vot tā es pieņemu, saprotu un uztveru vibrācijas ko mēs visi rodam.
Tev patiks šie raksti
