Atskats par filmu "Rīga 2041"1

Laimes kults neattiecas tikai uz darba tēmu. Ir cita epizode par meiteni, kas strādā kopā ar puišiem un labo mašīnas. Viņa ir vienkārša, saprot, ko dara. Turpat pēc darba visi kārtīgi paēd un tā tā diena paiet. Bet tad meitene ierauga reklāmu modernajā tv, kur tiek stāstīts par to, ka daba ir nodevēja un tāda kāda tu esi tagad, nevienam tu neesi vajadzīga. (Bet daudziem cilvēkiem, tai skaitā nepārliecinātām meitenēm, ir tendence no bailēm būt vienām vai vientuļām). Lai sasniegtu maksimālo brīvību un tātad, laimi, viss kas tev ir vajadzīgs, ir garas kājas, liels dekoltē, lielas krūtis, lūpas, vienmēr ieveidoti mati un pirmā svaiguma make-up. Ideālā plastiskā sieviete. Faktiski - pērkamā prece bezmazvai. Bet toties "brīva", kā tiek stāstīts. Bet vai tiešām brīva?

Vienkāršā meitene sākumā neņem pie sirds, kad redz, kā puiši izturas pret atnākušajām skaistajām dāmītēm, jo viss uz ko viņi skatās, ir tikai nevajadzīgi atkailināta miesa. Pie tam, ka gan reklāmā, gan uz auto servisu atnākušās lellītes visas ir vienādas. Svārki ko ne augstāk uzrauti, nagi ko ne garāki. Un redzot puišu attieksmi, šī vienkāršā meitene arī kaut ko izdara. No meitenes-čoma viņa atnāk uz servisu skaista, augstpapēžu kurpēs, tikko kā no žurnāla vāka. Jā, tas ir skaisti, puiši skatās un nesaprot, kāpēc viņa ko tādu darīja. Meitene mēģina salabot kārtējo auto, bet mati visur krīt. Sīkāk nestāstot, viss beidzas ar to, ka meitene atjēdzas ar pašu pirmo domu - "kāpēc man tas bija vajadzīgs?" Viņa itkā patika pārējiem, vai vismaz domāja, ka patiks, bet nepatika pati sev.

Bet, kas vispār notika meitenes galvā? Viņa gribēja būt tāda kā pārējās, jo droši vien viņai likās, ka tikai tā var iegūt uzmanību. Viņa gribēja puišu atzinību, (kā es to iedomājos), ka viņa gribēja, lai kolēģi viņā saskata arī ko sievišķīgu un seksīgu, nevis tikai automašīnu labotāju, kādu ar ko var iedzert aliņu un kas dienas beigās novāc traukus. Kopumā - pārāk ātri bez jēdzīga iemesla meitene mēģināja būt īstā, ideālā sieviete, kādu grib redzēt apkārtesošie. Bet ne kolēģi saprata šīs pārvērtības, ne arī viņa pati līdz galam iejutās tēlā. Jo viņas iekšējā būtība nebija tāda.

Kas ar meitenēm un sievietēm notiek mūsdienās? Vai kāda labprātīgi liktu implantus, ja kāds nebūtu aizskaroši pasmējies par viņas "dēli"? Vai varbūt meitenes dzīvotu ar saviem īstajiem matiem un nagiem, nevis skrietu pie meistariem tikai tāpēc, lai neatpaliktu no pārējām. Kad vienkāršā meitene paskatās uz pusapģērbtu, izkrāsotu, vulgantu vai elegantu (vairs jau nav tik liela nozīme) dāmīti, tad viss, kas droši vien meitenes galvā notiek, ir tas, ka pavīd doma. Doma par to, ka salīdzinot ar šādu skaistuli vienkāršā un dabiskā viņa noteikti nav tas, uz ko atskatīsies vīrieši, ja šīs divas sievietes noliks blakus. Es vienkārši nespēju saprast mūsdienās, kāpēc cilvēkiem ļoti jāpārspīlē ar to mākslīgumu. Kādai bārbijai droši vien pat nelakoti, īsi nagi liekas kaut kas pretīgs, jo redz tas neesot gelish (tas ko klāj uz nagiem, kaut kā tā). Ko es gribētu piebilst šajā sakarā? Ka ir samērā maz meiteņu, kuras spēj labi justies arī nekrāsotas un nesapucētas. Nav jābūt nemazgātai netīrelei, bet ja meitene visādi pucējas pat tad, kad viņai nav nekur jādodas, tad jādomā, ko ar šo meiteni var darīt - tikai turēt pilsētas dzīvoklī, jo aizvesta uz laukiem vai citu valsti ceļojumā viņa nekur neies bez kosmētikas čemodāna un sāks stāstīt stulbības, cik slikti viņa jūtas, jo viņai jāpadzīvo kādu laiku ar savu "kailo" seju, jo ceļojot pa pasauli, tik daudz kosmētikas un mākslīgie nagi nav vajadzīgi.

Tu nevari ar šādu meiteni darīt kaut ko neparastu, jo tev liekas, ka viņai visu laiku jābūt kaut kādā noteiktā, sterilā vidē - pilsētā. Nosacīti sterilā - tādā ziņā, ka viss ir nemainīgs. Nedod dievs, viņai tiks izjaukts matu sakārtojums, viss, tu vari aizmirst ko nozīmē mierīga mājas dzīve. Šāda tipa meitene pēc būtības ir sintētiska un ja nekas nemainīsies, tad arī videi jābūt nodrošinātai sintētiskai, lai viņa būtu ar sevi apmierināta. Ja jūs sapratāt, ko es ar šo domāju.. Tu nevari ar tādu meiteni izskrieties parkā, ja sāksies lietus, jo lietus noēdīs viņas vienīgo būtību - seju.

Cita epizode. Atkal cilvēks, kurš ignorē reklāmas piedāvājumus, bet vēlāk attopas ar to, ka viņam šī "prece" pat patīk. Vismaz kādu laiku. Meitene vai jauna sieviete (kurš ko saskatīs filmā) tiek pie ideālā vīrieša, kura būtība ir tieši tāda, kādu citi redz ārēji. Patīkama mājas dzīve, kopīgi treniņi, mīlēšanās. Viss, kas no pasūtītā vīrieša vajadzīgs. Nē, viņš nav žigolo, jo viņi arī dzīvo kopā un kopīgi ēd un kopīgi dara citas lietas, nevis tikau guļ gultā. Skaistā ikdiena, kas nemitīgi atkārtojas. Viens un tas pats. Vīrietis nekad neizlādējas, nenogurst, dara, ko sieviete liek. 

Atklāti sakot - šāda dzīve ir vienmuļa un sāk palikt kaitinoša, ja tu zini, ka viss jau ir paredzams. Katru dienu nekas nemainās. Nebūs vairs pārsteigumu, nekā tāda, kas tev liktu nedaudz atdzīvoties. Baudpilnā, bet pārāk paredzamā ikdiena. Viss noslēdzas ar to, ka meitene sāk izrādīt un apdomāt to, kāpēc viņa šo visu pieļāva. Kāpēc viņa ļāvās kārdinošajai reklāmai, kas sniedz vieglumu, bet dzīvē nenotiek nekas interesants?

Nekādi lielie secinājumi jau nebūs, bet kaut ko jau apdomāju. Mēģinot sev uzspiest to, kas tu neesi, tu sāksi sevi par to nicināt, ka sabiedrības vēlmes nostādīji augstāk nekā to, ko prasa tava sirds. Ja ņem vērā, ka tā varēja arī nerīkoties. Jā, bet svarīgāk uz to brīdi bija būt tam cilvēkam, kurš visiem patīk, ar kuru visi grib sadarboties, komunicēt. Neviens jau labprātīgi negrib būt tā nomācošā, staigājošā nelaimes čupiņa. Beigu beigās liksies, ka tu tā arī nesāki dzīvot īstu dzīvi, bet ja apstājies un nometi šīs maskas, visas uzstieptās un nekam nevajadzīgās lietas, tu saprati, ka laimīgāks esi tāds, kāds tu esi savā sirdī. Jā, tu kļūdījies, bet tu vismaz pamēģināji kā tas ir - pieļaut kļūdas attiecībā pašam uz sevi. Un beigās atgriezies pie tā, ko nemaz nenovērtēji - jā, tu varbūt būsi garlaicīgais, vientuļais, nopietnais cilvēks, toties tu nebūsi izķēmots morāls kroplis, kurš citiem smaida tikai tad, kad kāds par to maksā. 

Filmā bija vēl 3 dažādi ne-latviešu (?) klipi. Par tiem sīkāk neiedziļināšos, jo vienu no tiem "Elephant dream" nemaz neizpratu. Palika prātā tas, ka ja nav cilvēka, nav idejas un šī sapņa, bet, varbūt es vienkārši esmu par stulbu tam, lai saprastu kas tur īstenībā bija domāts. Kas vēl - jā, Rīga ir izaicinoša pilsēta, kurā kā mūsdienās, tā arī nākotnē varēs sastapties ar ļoti daudz un dažāda rakstura cilvēkiem. Ir ko apskatīt, ir kur izklaidēties. Bet, ja tu paliec vājš, viss burtiski aizslīd pa remsteli. Tu esi pieradis pie Rīgas steidzīgā ritma un kolīdz tevi kas ierobežo, Rīga tavām acīm parādās nedaudz savādāka. Ja tev Rīgā nepieder savs mājoklis, tu diez vai vari dzīvē ņemt un atgūt elpu. Tevi nomainīs kāds labāks, stiprāks utt. Rīga daudz ko dod pretī, vietas un lietas un cilvēkus, bet tikpat daudz ir jādod arī pašam. Ziedo vismaz vienu no trīs lietām - laiku, draugus (vai ģimeni) vai veselību. Tā vien šķiet, ka ar visiem trīs viss kārtībā nekad nevar būt.

Tāds tad nu ir mans atskats uz šo filmu (gan par pašu filmu, gan idejas vai domas, kuras es saskatīju. Gan jau kāds iedziļināsies vēl vairāk, bet kādam tā būs kārtējā filma, kuru viņš palūrēja kinoteātrī). Šā vai tā, zālē bija 7 cilvēki un kad filma beidzās, visi pameta kinozāli klusējot. Jo beigas, ja kāds tās saprata, bija vienkārši nekomentējamas. Nē, nebija par ko raudāt, bet gribējās padomāt, kā un kāpēc tu tik ļoti skaties uz citiem, vai tad tu pats iekšā esi tik tukšs, ka tev nav kur savas acis likt?