„Opā opapā, atdihajem horošo,
Proibaļi vse lave, da zarabotaem ešo!”
Dungoja Koļa, labā noskaņojumā dodoties mājās no darba. Noskaņojums bija labs divu iemeslu dēļ – ārā fantastisks laiks, un kabatā saņemtā alga. „Sīkums, bet patīkami,” viņš parasti mēdza nosmīnēt, kad saņēma kārtējo aploksni nedēļas beigās. Koļana, kā viņš pats sevi dēvēja, nodarbošanās bija palīgstrādnieks stroikā, un šis darbs viņu pilnībā apmierināja. Pirmkārt jau, algas apmērs tīri tā neko, otrkārt atbildība, atšķirībā no meistara, pilnīgi nekāda, treškārt – nav dreskoda. Pēdējā Koļam bija īpaši sāpīga tēma – sava stila un imidža dēļ viņš tika iztriekts no iepriekšējās darba vietas – trolejbusa vadītāja amata Rīgas Satiksmē. Nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ, skarbi uzbļautā replika „nepatīk, kāp nahuj ārā, vecā pizda! Un netraucē stūrēt, saprati?!” pret jautājumu „Atvainojiet, kādēļ jūs esat tērpies trreniņtērpā un smēķējat pie stūres?”, tika Rīgas Satiksmes Transporta daļas vadītājai, kā rezultātā Koļa tika atlaists.
Tomēr Koļa palika uzticīgs savam rūpīgi koptajam un uzturētajam imidžam. Proti, katru nedēļu viņš gāja pie kaimiņienes Taņkas dzīt matus, lai tie neataugtu garāki par milimetru. „Gari mati ir tikai pidarasiem,” Koļa mēdza teikt. Viņš stingri pieturējās pie brenda - valkāja tikai Adidas firmas sporta tērpus (tādi viņam bija septiņi, katrs savā krāsā un katrs savai nedēļas dienai), un tiem klāt rūpīgi nospodrinātas lakādas kurpes. „Sportiski un reizē zolīdi,” Koļa mēdza smaidīt, lūkodamies uz savu attēlu spogulī.
Nu, vienu vārdu sakot, mūsu varoni varētu dēvēt par īstu, kā viņš pats mēdza izteikties, reālu pacanu, un ar to ļoti lepojās.
Bet nenovirzīsimies no tēmas. Kā jau iepriekš minēts, Koļa, tuvējā Maximā paķēris 2l Optima Līnijas septiņgrādīgo alu, līksmi soļoja mājās, ik pa brīdim iemalkojot no iegādātās pudeles un uzsmēķējot pa Premjer cigaretei. Koļa cigaretes pirka tikai točkā, jo neuzskatīja, ka viņam būtu jāmaksā akcīzes nodoklis par dārgajām buržuju cigaretēm, kuras pārdod veikalos. Koļa vispār nemīlēja maksāt nodokļus.
Pusstundas laikā nonācis pie savas mājas Maskavas ielā, Koļa smaidīdams atvēra durvis. Izdzertais alus patīkami skurbināja, un vēl patīkamāku noskaņojumu radīja fakts, ka vakarā gaidāms randiņš ar Ļudu. Ļuda bija, kā Koļa viņu mīļi dēvēja, pacanka. Proti, viņa prata dzert un lamāties ne sliktāk par rajona večiem, un ik pa laikam arī nekautrējās kādam no viņiem iedot pa rīkli. Koļam tas nedraudēja, jo viņš bija stiprāks. Reiz Ļuda izdzēra visu Koļana šnabi, pēc kā pāris nedēļas staigāja ar divām zilām acīm. Kopš tā laika viņu starpā valdīja saskaņa, jo arī Ļuda piekrita vecumvecajai patiesībai, ka sišana ir mīlestības pazīme, un ka mužiks mājā vienmēr ir galvenais.
Koļans uzvilka jaunāko treniņtērpu (balto, svētdienai domāto, bet tā kā paredzēts randiņš, tad tas ir īpašs kadījums, kaut bija tikai piektdiena), rūpīgi nobrauca ar roku pār galvu un atviegloti uzelpoja, saprazdams, ka nav parādījušās nekādas matu pazīmes. Iesmaržinājies ar „Trojnoi” odekolonu, Koļa kritiski aplūkoja sevi spogulī, un pasitis padusē barsetočku, svilpodams izgāja ārā.
Pa ceļam iegājis veikalā un nopircis koši sarkanu neļķi, marinētu gurķu burku un pudeli vodkas „Katjuša”, Koļa devās pie mīļotās, kura dzīvoja turpat netālu, Lubānas ielā. Vienīgais, kas aizēnoja viņa prieku, bija gaidāmā tikšanās ar Ļudas māti, kuru viņš dēvēja par ibanutuju veģmu un vēlēja viņai pēc iespējas ātrāku nāvi. Iemesls abu sliktajām attiecībām bija tas, ka Ļudas mamma reiz Koļu ar slotaskātu bija iztriekusi ārā no mājas par to, ka mīlošais pāris bija nedēļu dzēruši un, viņai esot vasarnīcā, paspējuši nodzert arī viņas pensiju.
Tomēr šodien Koļa bija viltīgāks. Viņš piezvanīja pie durvīm, kuras, kā par laimi, atvēra viņa sirdspuķīte. Iedevis ātru buču un iegrūdis rokā neļķi, Koļa skubināja Ļudu ātri sataisīties un doties romantiskā pastaigā uz netālu esošo Makavas dārzu. Tā abi arī izdarīja. Apsēdies uz soliņa, Koļa pameta apkārt zaglīgu skatienu, vērodams, vai tuvumā nav policistu, tad, sapratis, ka gaiss tīrs, lepni piemiedza Ļudai ar aci un izvilka no somas gurķus un šnabi. „Mans varoni! Tieši tas, ko vajadzēja! Māte tagad naudu glabā bankā, un naudu man nedod, hujovi laiki pienākuši... Vismaz tu esi īsts pacans, zini, ko vajag sievietei!” Ļuda sajūsmā iespiedzās, un metās Koļam ap kaklu. „Labi, labi, tu tikai neaizraujies, lai nav kā pagājušo reizi,” Koļa brīdināja „atceries, tu esi bāba, es mužiks, tādēļ dalīsim godīgi – proti, viena ceturtdaļa tev, trīs man”. Koļa nebija īpaši labs matemātiķis, bet zināja, ka jebko var sadalīt uz četri – sanāk tā sauktais „četvers”. Gan no zālītes grama, gan šnabja, gan visa pārējā. Ļuda apstiprināja, ka šoreiz pārpratumu nebūs, un abi sāka baudīt dzērienu, uzkožot gurķus.
Tomēr idilli pārtrauca klāt strauji nākošs bariņš. „Bļe,” acis iepletis, iesaucās Koļa. Viņiem straujā tempā tuvojās Saņa ar savu brigādi. Saņa bija tāda kā vietējā autoritāte. Viņš bija sēdējis cietumā pāris reizes un ar to ļoti lepojās, turklāt, kā pats lielījās, viņam neesot bail tur nonākt atkārtoti. Koļa reiz dabūja šķirties no pāris zobiem par to, ka sadzēries uzpūta uz sienas uzrakstu „Saņa loh”, ko neveiksmīgā kārtā pamanīja pats garāmejošais Saņa. Lieki piebilst, ka kopš tā laika viņu attiecības diez ko spīdošas nebija.
„Ah ti suka padla!” ieaurojās Saņa, pienākdams klāt. „Vodku rijam, ko? Nu ka dod šurp!” Koļa klusēdams pasniedza pudeli, kuru Saņas rokaspuiši mērkaķa ātrumā pa visiem izrija. „Piezvanīt ir?” jautāja Saņa. Koļa sameloja un atbildēja noliedzoši, jo šķirties no sava jaunā telefona galīgi nevēlējās. „A ja pārbaudīsim?”, Saņa jau kļuva manāmi uzvilcies. „Da ne tak, mājās atstāju lādēties, čestnoe slovo!” meloja Koļa.
Tomēr viņa taktika izrādījās kļūdaina. Pēc sekundes jau Koļans atradās uz zemes un spēlēja fubolu. Proti, viņš atradās bumbas lomā. Kamēr Saņa lēnu garu pārbaudīja barsetočkas saturu, viņa draugi Koļu godam paspārdīja. „A vot, tu teici, nav,” ņirdzīgi novilka Saņa, izvilkdams no somiņas Koļas lepnumu – ķīniešu Iphone pakaļdarinājumu „Pacani, pārbaudiet kabatas!” viņš vēl nokomandēja. Pavisam nelaimīgas sakritības dēļ, Koļa bija visu algu paņēmis līdzi, lai palielītos Ļudai...
„Na, na pivasik!” nosmējās Saņa, iemesdams zemē guļošajam Koļam pa galvu ar divu eiro monētu.
Nedaudz atguvis sajēgu, Koļa uzsvempās atpakaļ uz soliņa. Arī Ļuda bija aizlaidusies un nekur nebija manāma.
„Job tvaju matj!” Koļans nolamājās bezspēcīgā niknumā. „Vot tev svētku diena!” Arī jaunais baltais treniņtērps bija saplēsts un netīrs.
Visu vēl sliktāku padarīja Pašvaldības policijas ekipāža, kuri neticēja Koļas paskaidrojumam, ka viņš ticis piekauts un aplaupīts, un aizveda viņu uz iecirkni...
