Pagājušo nedēļu biju ielūgts pie čoma uz sālsmaizi, lai varētu draugu pulkā kopā ievērtēt jauno dzīvokli. Man ļoti patīk iet uz sālsmaizēm, jo tad vienmēr uz galda ir uzkodas un ledusskapī auksts aliņš. Nolieciet man uz galda aliņu ar uzkodām un es ieradīšos nevilcinoties. Tas ir tāpat kā filmās mazi bērni atstāj ziemassvētku vecītim siltu pienu ar cepumiem, tikai es neatnesīšu pilnu maisu ar dāvanām, bet labākajā gadījumā izstāstīšu kādu joku un piepildīšu istabu ar siltumu, proti, piepirdīšu.
Cerētais nelika vilties. Galds bija nokramēts ar uzkodām un čoms bija parūpējies arī par alu, lai visiem pietiktu. Jāsaka, ka es ēdu daudz, tāpēc daudz ēdiens uz galda mani nebaida, tāpat beigās es zinu, ka tas viss tik apēsts un alus tiks izdzerts. Tieši tajā brīdī šī mana lielā apetīte bija tas, kas sataisīja sūdus vārda tiešakajā nozīmē. Sajutu, ka kunģis ir pārpildīts ar labumiem, tāpēc zarnās vajadzēja atbrīvot vietu un atbrīvoties no liekā. “Es laikam iešu iesvētīt tavu podu”, es piecēlies iesmējos. “Labs ir, bet tikai tur nenodirs visu, man šodien tieši jaunu podu uzlika”.
Pods tiešām bija jauns un tas bija tik balts, ka acis pat žilba no tā baltuma. Es sajutos lepns, ka būšu pirmais, kas to varēs iesvētīt. Būšu tas, kas podam atņems nevainību. Jāatzīmē, ka bija ļoti ērti sēdēt. Dirsiens bija ilgs. Likās kā bezgalība, kā klauns no piedurknes velk kabatas lakatiņus, kas ir sasieti kopā un tie nekad nebeidzas. Ilgā dirsiena laikā jau abas kājas sāka tirpt,tā parasti notiek, kad aizsēžos uz poda un darbojos ar tinderī.
Tā bija liela cīņa, kas pielīdzināma Lāčplēša cīņai ar Melno bruņinieku. Man vajadzēja šo bruņinieku iegrūzt Daugavā. Un šis ir brūnais lācis un ko dara Lāčplēsis ar brūnajiem lāčiem? Pareizi, viņš tos pārplēš uz pusēm. Šī iedvesma man lika spiest spēcīgāk. Likās, ka vēl tikai maza astīte palikusi, bet tas bija tas grūtākais līmenis. Tas ir tāpat kā izspiest no zobu pastas tūbiņas pēdējo gabalu zobu pastas, tur ir vajadzīgs spēcīgs spiediens. Ar klusu kuiļa rūcienu es beidzot izšāvu torpēdu ūdenī.
Piecēlos es uzmetu aci uz savu lomu. Man atvērās mute. Tas izskatījās pēc līdakas, kuru pēc izmēra var paņemt mājās nevis jālaiž atpakaļ ezerā. Ātri noslaucījis dirsu, es nolaidu ūdeni, bet lielais sūds nebija nogremdējams, viņš joprojām stāvēja stalti un nekustējās kā tikko izligts goda sardzē. “Bļeģ”, es skaļi iesaucos. Tas bija Titānika izmēra sūds, kas nebija nogremdējams. Šo situāciju sāpīgāku padarīja tas, ka čoms vēl nebija iegādājies poda birsti, kas būtu ideāls instruments, lai sadalītu to gabalos. Lai gan iepriekš es sevi nodēvēju par Lāčplēši, es nebiju gatavs šo brūno lāci pārplēst ar rokām. Un iznest šo toksisko radījumu no tualetes, lai izmestu miskastē nebūtu prāta darbs.
Man ienāca prāta ellīgi laba ideja. Ja sūdu nevar dabūt prom, tad to jāpaslēpj. Es tam uzmetu biezu kārtu ar tualetes papīru, lai tas tiktu pilnībā nosegts un gaidītu klusiņām kā tāda pārsteiguma dāvana zem eglītes. Izgājis no tualetes es izturējos mierīgi, tā itkā nekas nebūtu noticis. Laiks gāja uz priekšu, līdz viens no čomiem, kas bija jau iereibis no grādīgajiem dzērieniem izdomāja arī nolikt kluci. Viss jau būtu labi taču manas izliktās lamatas nostrādāja un, kad viņš nolaida ūdeni, tad pods aizdambējās un lielā karūsa sāka peldēt visā savā greznībā pa piepildīto akvārīju. Lieki teikt, ka nama tēvs bija šokā par lielo lomu un šis čoms vairs netika ielūgts pie viņa uz alus vakariem.
Nu ko lai saka,varbūt šo - sūdīgi ja sūds ir sūdīgs. 
