Tā, turpinot par liktenīgo dienu, kurā lietas tika paceltas pavisam citā līmenī.
Es iekāpu trolejbusā kā jau katru dienu – pilns ar cerībām. Skaitu katru pieturu, līdz nonāku līdz īstajai pieturai: “Nākamā pietura Plostu iela” – man vajadzēs plostu, kad tikšu viņai klāt, “Nākamā pietura Bultu iela” – bulta tieši tavā plostošanas ezeriņā, “Nākošā pietura Malnavas iela” – mūsu meitu tā mēs nosauksim, “Nākamā pietura Rušonu iela” – tā nosaukšu ezeru, kurā tikšu iekšā, “Nākamā pietura Jāņavārti” – drīzāk kāju vārti, kuri paveras no mana skatiena, “nākamā pietura Ķengarags” – mans kājstarpes rags jau ir gatavs, “Nākamā pietura Slāvu iela” – kojās nedzīvo slāvu meitenes, tur dzīvo lauku skuķi, “Nākamā pietura Lubānas iela” – vēl viena mitra vieta, “Nākamā pietura Rēznas iela” – mans gaidītākais notikums šajā dienā, pietura kurā katru rītu var ienākt divu ezeru īpašniece – vienā tu gremdējies, otrā viņa gremdē tevi.
Vēl kāda piebilde – 15. trolejbuss iet ik pēc 5 minūtēm un tik un tā ir 95% iespējamība, ka tas būs pārbāzts, iespēja, ka kāda no meitenēm dabūs apsēsties – atlikušie 5%.
Tad nu es gaidīju kādu liktenīgu meiteni, kura dos iespēju pacelties manam ragam. Viņa skrēja, lai paspētu uz transportu, lai gan visi labi zina, ka pēc 5 minūtēm atbrauks vēl viens trolejbuss. Tas ir kā liktenis, ka tu zini, ka tieši šajā brīdī ir jāskrien, lai iegūtu šo dienas mazo mirkli, kuru vari izbaudīt katru dienu.
Katru reizi kā ieraugu upuri, es nobriestu un esmu gatavs izbaudīt tā saucamo “sabiedrisko stieni”. Pieceļos kājās, lai kāda izmisīga pensionāre pēc ilgiem naida pilniem skatieniem beidzot var nolikt savu apjomīgo pēcpusi uz cietā krēsla, bet tikmēr kaut kas cits palika ciets tikai cerību dēļ. Laužos cauri slāvu ļaudīm, lai tiktu tuvāk savam mērķim un sajustu viņas smaržu.
Pārbāztais trolejbuss pat nesmirdēja tik traki kā parasti, bet tie bija viltus signāli no smadzenēm – kā redzi viņu, viss paliek smaržīgs un maigs.
Tā nu es turpināju lauzties cauri cilvēku pārpildītajā transportā, protams, neiztieku bez liekām piezīmēm, bet tās iet man garām tāpat kā es eju garām tām.
Nonāku pavisam tuvu viņai, vēl joprojām viss ir tik pat ciets kā rokturis pie kura viņa turas, fantāzijas par to kā viņa turas pie tā stieņa man liek mazliet zaudēt koncentrēšanos un nu jau mans stienis ir tuvāk viņai, tik tuvu, ka man liekas, ka viņa to sajūt. Vismaz es sajūtu kaut ko mīkstu un patīkamu pie sava lepnuma. Cenšos neizveidot ar viņu acu kontaktu, tomēr nespēju noturēties, jo gribu redzēt, kā viņa jūtas no tā, ka es esmu piespiedies viņas mīkstumiem. Lai gan mazliet nosarcis, tomēr paskatos – viņa nereaģē. Es piespiežos stingrāk un jau sajūtu ko cietāku biksēs. Bet viņa pat nav izmainījusi sejas izteiksmi. Varbūt viņa to izbauda un nevēlas pazaudēt šo iespēju, tizli pasmaidot un izrādot, ka saprot, kas starp mums notiek. Kad esmu ieguvis savas labākās izjūtas un beidzot zināšu, par ko domāt vientuļās naktīs, uz mani paskatās kāda slāvu izcelsmes paveca kundzīte un saka: “мальчик, за десятку можем продолжать” (Puisīt, varam turpināt par ceineri?).
Stāsts beidzās ar nezināmā virzienā pazudušu maku un mobīlo telefonu. 
15. trolebusa maršruts Rīgā ''visslavenākais'' kabatzagļu ziņā.
