Tas bija pirms gadiem...pieciem, ja esam precīzi 
Izmeta man draugiem.lv, tipa, atceries, ko darīji šajā dienā pirms cik tur tiem gadiem - nu, un te neliels ieskats manās svešu zemju darba gaitu turpinājumos 
- apsēdies ērti, iemalko siltu tēju, un klausies, mans labais spoku draugs -
"....Šovakar vajadzēja pastrādāt stundu ilgāk - manā darbā tā nav virsstunda, vnk vēl viena nogurdinoša stunda karstā, tvaiku pilnā telpā. Bet beidzot kolēģe Renate man saka: feierabend, Evitta (darba beigas, Evitta), un es mudīgi uzrauju mētelīti, nočiepju konču no klientiem domātā trauka (šausmīgi gribas ēst) un cilpoju uz bahnhof.
Vēl gaišs, un tik silts vakars, vismaz 10 grādi plusā, putniņi čivina.... Tik foršs vakars.
Pa peronu gaidot vilcienu, slaiņājas visādi frīki, goda vārds, ar s-bahn braukā vēl lielāki dīvaiņi, nekā sastopami mūsu SuperNetto veikalos sestdienās.
Tā kā šajā laikā daudzi brauc no darba mājās, brīvas sēdvietas ir uz izķeršanu, un es mudīgi aizņēmu pirmo, kas patrāpījās. Jābrauc sešas pieturas, pēc otrās man šausmīgi sagribējās izstiept nogurušās kājas.
Darbā sanāk visu laiku uz kājām, bet pārsvarā uz vietas stāvēt - tas ir slikti, kājas nogurst, piepamst, un vsp - skraidelējot 12 st pa miniTopu, pat uz pusi tā nepiekusa, kā tagad 8 st uz vietas stāvot.
Pretī man sēž divas vācu pensionāres, šausmīgi līdzīgas. Vēl padomāju, ka drošvien māsas vai cita veida radinieces. Abas drusku līdzīgas smilšu krupjiem, ar izvalbītām vienaldzīgām acīm un augstprātīgi garlaikotiem nokārušamies vaigiem.
Soli ir pārāk tuvu, un pretī sēdošā smilšu krupīša dēļ kājas izstiept nevaru - bet tā kā drīz ir Olching, kur parasti izkāpj vairāk kā puse braucēju, samierinos, un gaidu pieturu.
....un kas man lika domāt, ka viņas tur izkāps...- nekā. Sēž kā ķipji man pretī.
Vienu brīdi man sanāca dusmas, bet nākošajā.... - es vairs neatceros, ko padomāju, vai ko iztēlojos - tikai jūtu, ka man lēnām sākas neizskaidrojamu histērisku smieklu krampji.
Skaļi smieties neuzdrošinos, jo vācieši ir klusa un pieklājīga tauta - vagonā valda mierīgs vakarīgs klusums.
No sākuma es klusajos smieklos iekšēji rīstos, varbūt būtu viss tikpat lēnām beidzies, bet...pretī sēdošais smilšu krupīts kaut ko sāk manīt.
Izvalbītās acis cenšas neskatīties uz manu pusi, bet atkal un atkal nemierīgi uz sekundes daļu atgriežas pie manas, nu jau sarkanās, krampjaini raustīgās sejas. Krupīša acīs manāms viegls satraukums, sajaukts ar augstprātīgu neizpratni, vai viegla neizpratne, sajaukta ar augstprātīgu satraukumu...Lai nu kā, mani krampji kļūst aizvien trakāki, iekšēji rēcu par sevi, par krupīša neizpratni, par acīm, par savām kājām...kaut ko sāk manīt arī citi blakus un netālu sēdētāji, tikai diemžēl mani tas nenomierina, bet tieši otrādi - sāku izdot neregulāras, rukšķošas skaņas, turpinot raustīties.
Abas pensionāres sāk savā starpā kaut ko buldurēt man joprojām ne visai labi saprotamajā bayrishizloksnē - un ...NĒ, TIKAI NE TO!!!!! ...jā. Viņas man kaut ko jautā!..
Es izgrūžu kaut ko līdzīgu rukša pēdējam gārdzienam, un metos prom pa vagonu - seja ir sarkana, elpa vsp netiek normāli plaušās, un pa vienu nāsi ar spiedienu izsprūk puņķis - tas man ir par daudz, spēki ir galā, pagriežos pret durvīm, ieķeros rokturos, un smejos - pareizāk, rukšķu, spurdzu, gārdzu un guldzu no sirds, slauku puņķus un asaras..
Pamazām sāku nomierināties, jau spēju ievilkt plaušās gaisu, un noslaucīt smieklu puņķus - kad...nnnē, nu...... tas noteikti ir sods, Dievs nolēma man šitā to neatstāt...
Man sākas klepus.
Ziniet, ir tāds riebīgs, sauss, kas kasās kaklā, jāteš, bez elpas, un vienalga nevar neko atklepot, šķiet, ka rīklē sausu smilšu strūklu kāds pūš.
Atkal sākas viss no gala, tikai šoreiz iekšējo smieklu vietā ir iekšējs izmisums - rīstos, klepoju, nevaru ievilkt gaisu, puņķi un asaras pa durvju stiklu (labi, te jau es bišķi pārspīlēju, par stiklu, bet daudz netrūka, goda vārds).
Beidzot mana pietura, izlecu no vagona, un metos klepodama uz perona otru galu - tur paslēpjos aiz reklāmas stenda, un kādas piecpadsmit minūtes stāvu, cenšoties nomierināties, jo atkal sāk nākt virsū histērisko smieklu lēkme.
Nomierinājos, bet vienalga pagaidīju, lai pat veikalā vairs nejauši nesatiktu kādu no sava vilciena vagona.
Nu, tagad esmu mājās, bet - rītdien atkal jābrauc ar vilcienu, un man kauns - nezinu, kā lai parādos bahnhof. Bet visvairāk man bail, ka satikšu atkal tās vācu pensionāres..."
